Marina zīmē... mūziku

ProcevskaAndreja Gorgoca studija Krāslavā ir unikāla parādība. Kārtējo reizi mēs pārliecināmies par to neapstrīdamo patiesību, ka pilsētai, kas atrodas gleznainās Daugavas krastos, piemīt īpaša radoša aura. Publicētajai reportāžai no Andreja Gorgoca studijas februāra ekspozīcijas bija turpinājums: telefonzvans no Vēstures un mākslas muzeja lika sagatavot rakstu sēriju par iesācējiem gleznotājiem.

Mans pirmais piedāvājums bija ārstei Marinai Procevskai, kura piekrita tikties redakcijā. Marina atcerējās, ka vēl skolas gados viens no viņas mīļākajiem priekšmetiem bija zīmēšana. Diemžēl, gadiem ritot, tie agro gadu zīmējumi nav saglabājušies, toties palikusi mīlestība uz glezniecību, ko visas dzīves garumā veicinājuši vecāki Aleksandra un Oļegs Jegorovi. Šī inteliģentā ģimene allaž daudz ceļoja un autoekskursiju programmā vienmēr tika iekļauta muzeju un mākslas izstāžu apmeklēšana. Pievienošanos skaistuma pasaulei jau kopš jaunības gadiem Marina uzskatīja par vitālu nepieciešamību, un viņa ar prieku turpināja vākt mākslas albumu kolekciju, kuru bija iesākuši vecāki. Vairākas reizes Marina apmeklēja Tretjakova galeriju Maskavā, kur glabājās viņas mīļākā glezna “Kristus tuksnesī”, kuras autors ir dižais gleznotājs Ivans Kramskojs. Pilsētas pie Ņevas Krievu muzejā viņa vairākkārt tīksminājās par Mihaila Vrubela gleznu “Pāns”. Kad tika sagrauts “dzelzs priekškars”, ceļojumu cienītāja varēja īstenot senloloto sapni — apmeklēt Parīzi. Luvrā viņu sajūsmināja Renesanses laikmeta mākslinieku nemirstīgie šedevri, ļoti spēcīgu iespaidu atstāja arī mākslinieku impresionistu gleznas, kas glabājas citā Francijas muzejā Orsē. Viņai laimējās iepazīties ar Čehijas, Horvātijas un pat tālās Taizemes mākslas vērtībām.

Vēl studējot institūtā, nākamajai ārstei gribējās izteikt sevi ar gleznotāja otas palīdzību, taču trūka teorētisko zināšanu un praktisko iemaņu. Stunda sita tad, kad Krāslava kļuva par brīnišķīgā meistara Andreja Gorgoca māju. Viņa gleznas Marina pamanīja vēl Internetā, kur vienmēr meklēja mākslas informāciju. Gadījās tā, ka Jevģēnijs Iļjiņecs uzaicināja viņu uz nodarbībām Gorgoca studijā, un Marina, protams, piekrita, ilgi nedomādama, jo bija pienācis laiks. Pirmā iepazīšanās ar meistaru atstāja patīkamu iespaidu. Notika šāds dialogs:

— Es gribu mācīties pie jums.

— Laipni lūdzu, esmu ļoti priecīgs.

Abi uzreiz saprata, ka būs jāsāk no nulles, kas nemaz nesarūgtināja nedz skolotāju, nedz viņa audzēkni. Ņina Gorgoca jau pirmajā dienā sniedza konsultācijas par audekliem, otām un krāsām, izrādot lielisku erudīciju gleznošanas jomā. Pirmais kautrīgais solis bija izdarīts. Vai iesācēja māksliniece varēja padomāt, ka pēc pusgada viņas darbi tiks izlikti vispārējai apskatei...

Mana sarunbiedre atceras: “Andreja mākslas skolā teorija un prakse organiski saplūda vienkopus, un jau pirmajās nodarbībās mēs sākām gleznot etīdes, jo mūsu Krāslavā, kur vien skaties, visur sižeti. Kādu reizi es iekārtojos pie molberta vecajā parkā, bet garām gāja tūristi no Polijas. Viņi apstājās un sāka pētīt manus izmēģinājuma triepienus. Būdami mākslas pazinēji, viņi pēkšņi sāka apspriest jaunās gleznas tapšanu, uzminot tajā nākamo “še-devru”. Tajā brīdī es negaidot izjūtu godbijību pret radošu cilvēku. Pirmā eiforija pagāja, tas lika man būt prasīgai pret sevi: strādāt, strādāt, kamēr iznāks tas, ko esmu iecerējusi. Savu pirmo etīdi es spēju noslīpēt tā, ka atstāju to glabāšanā. Turpinot darbu pie vecās ķieģeļu arkas fragmenta atveidošanas, es pēkšņi skaidri sapratu: to ir vieglāk uzcelt nekā uzzīmēt... Atkāpties bija par vēlu. Un, ak, tu brīnums, par šo izmēģinājuma etīdi es izpelnījos meistara nelielu uzslavu, kas vairoja manus spēkus. Svarīgs ir kas cits: es skaidri sapratu, ka audekls un ota — tā domāta man, bet bailes no “tīras lapas” drīz vien atkāpās. Tam ticēju un reizē neticēju, tomēr piecos mēnešos es pabeidzu sešas gleznas un pat saņēmu uzaicinājumu piedalīties ziemas izstādē. Taču tas radīja rūpes — bija jāmeklē rāmji. Pakāpeniski izdevās atrisināt arī šo problēmu, taču grūtības radīja tehniskā jautājuma realizēšana: ceļš uz harmoniju allaž ir ērkšķains.”

Tālāk Marina pastāstīja, ka, ienākusi izstāžu zālē, sākumā viņa pagājās pa perimetru, lai apskatītu meistara darbus. Ilgi nevarēja atraut skatienu no divām gleznām: “Deja Vecrīgā” un “Spoks”. Sirreālisma maniere zemapziņas līmenī izraisa tādas emocijas, ko nav iespējams aprakstīt — tās ir jāredz! Marinu patīkami pārsteidza arī grāfu Plāteru pāra lieliskais portrets. Viņa taču zināja, ka skolotāja pabeigtais darbs prasīja milzums pūļu. Viņa rīcībā bija tikai padzisusi miniatūra, bet svētku tērpu atveidošana prasīja lielu pētniecisko darbu.

Pēc tam Marina uzmanīgi apskatīja stendus, kur tika demonstrēti studijas audzēkņu darbi, un tikai beigās viņa apstājās pie savām pirmajām gleznām. Negaidot viņa saprata, ka nemaz nav slikti! Kā to arī gaidīja, par viņas kolekcijas rotu kļuva zeltainās “Saulespuķes” un nakts ainava ar krītošām sniega pārslām. To apstiprināja vecāki un meita Olga. Viņi neslēpa savu patieso pārsteigumu un nemaz neglaimoja aiz pieklājības, bet dalīja ar Marinu pirmās veiksmes prieku. Tā radās ticība saviem spēkiem, un tagad Marina uzsākusi sarežģītu darbu, pretendējot uz impresionismu — uz audekla viņa mēģina gleznot... mūziku. Skolotāji, kuri uz pāris nedēļām atstāja savus audzēkņus, deva uzdevumu: uzgleznot autoportretu, kas izrādījās visai grūts darbs. Marinu neapmierina pat trešais variants, un viņa tagad saka, ka būšot ceturtais un piektais...

Mūsu sarunas nobeigumā Marina atzinās, ka gleznošanas mācību stundas sagādā viņai patiesu prieku, jo ģimenes ārsta profesija prasa pastāvīgu relaksāciju. Tagad dzīve piepildījusies ar jaunu jēgu, par ko viņa no visas sirds pateicas Andrejam un Ņinai. Izrādījās, ka viņi ir brīnišķīgi cilvēki un smalki psihologi. Iepazīstinot ar glezniecības teorijas un prakses pamatiem, dzīvesbiedri Gorgoci neuzspiež audzēkņiem savus kanonus, bet ļauj viņiem pilnīgu jaunrades brīvību. Tāda pedagoģiska metodika dod pārsteidzošus rezultātus, ko apstiprina arī ziemas izstāde muzejā.

Marina apgalvo, ka viņa ļoti priecājas par vecāko studijas biedru Ivanu Bičkovu, kura gleznotie dabas skati izstaro neparastu gaismu.

Aleksejs GONČAROVS