Laikraksta “Ezerzeme” lasītāja Lāsma Dzirkale patiesībā ir krāslaviete: “Mantojām vecmāmiņas māju laukos un pārbraucām dzīvot uz Izvaltu, dzīvesbiedrs Imants arī gribēja dzīvot laukos, turklāt bērniem svaigs lauku gaiss nāk par labu.”
Mazliet žēl, ka laika trūkums (laikraksta loterijas izlozes uzvarētājiem balvas ir jānodod noteiktā termiņā) mūs spieda steigties un laimēto krūzi pasniegt Lāsmai pašas darbavietā. Esam pārliecināti, ka vecmāmiņas lauku mājās būtu izbaudījuši šīs ģimenes viesmīlīgumu pilnā apjomā un laika sarunai arī būtu atlicinājuši vairāk. Iespējams, kādreiz tur iegriezīsimies, jo Dzirkaļu mājās Izvaltā ir ko redzēt un ir arī ko pastāstīt par viņu paveikto mūsu lasītājiem.
Imants un Lāsma audzina divus bērnus: Ieva mācās Izvaltas pamatskolas 6. klasē, Jānis ir šīs pašas skolas 8. klases audzēknis. Mamma apgalvo, ka pagaidām bērni negrasās mukt uz pilsētu, jo lauku skolas vide viņiem sirdij tuvāka.
Ir vēl iemesls, lai kādreiz tiktos ar ģimeni pilnā sastāvā — skolotāji Imants un Lāsma ir Izvaltas pagasta deju kolektīva “Rudņa” uzticīgi dejotāji vienā pārī. Tiem, kas ģeogrāfijā nav stipri — Rudņas upe tek cauri Izvaltai, tāpēc arī šim visnotaļ interesantajam un spējīgajam kolektīvam šāds skanīgs nosaukums. Arī kolektīva jaunie tērpi (dejotāju brunči) ir sārti. Lāsma dejo sen, vismaz gadus astoņus. Dejot viņu paaicināja kolēģe Ligita Pelnika, kura strādā Izvaltas pamatskolā.
Visbeidzot Lāsma mūs ļoti iepriecināja sakot: “Rajona avīzi lasām kopš neatminamiem laikiem — iepriekš pasūtīja vecmāmiņa, es turpinu labi iesākto tradīciju.”
Lāsma ir angļu un latviešu valodas skolotāja Krāslavas pamatskolā. Redz, izrādās, ka labas svešvalodas zināšanas ne jau visus mudina doties peļņā uz Īriju vai citu laimes zemi. Lāsma apgalvo, ka viņai šeit pat labi, jo ir mīļa ģimene, savas mājas un interesants darbs.
“Tā kā Imants strādā arī Izvaltas pamatskolā, tad pirms diviem gadiem nokārtoju eksāmenus un ieguvu autovadītāja tiesības,” stāsta sarunbiedrene. “Mums ir sava automašīna “Wolksvagen Passat”, ja labs ceļš, darbā ar to tieku desmit minūšu laikā. Tas ir ātrāk nekā cits skolotājs kājām atnāk no pilsētas otra gala. Skolā strādāt kolosāli, bērni tagad vispār ir ļoti gudri. Manas 9. klases meitenes piedalījās publiskās runas konkursā. Viņas pašas, bez palīdzības no malas uz A4 lapas abām pusēm uzrakstīja lielisku runu par filozofiskām problēmām — ir pamats lepoties ar šādiem bērniem. Protams, ne visi ir tik spējīgi, bet pamatā skolēni tiek galā ar programmu.”
Lūgta izteikt savu viedokli par “Ezerzemi”, Lāsma pirmām kārtām novēlēja laikrakstam vairāk pozitīvisma.
“Gan rajonā, gan mūsu pilsētā dzīvo daudz cilvēku, kuri bez lielas naudas, kredītiem, vien savām rokām sakārtojuši mājas, apkārtni, paveikuši citas labas lietas,” norāda sarunbiedrene. “Gribas redzēt attēlus, lasīt par viņu panākumiem. It kā jau “Ezerzeme” raksta par laukiem, bet vairāk tie raksti ir tumšās krāsās, proti, ka laukos viss ir briesmīgi. Bet tā tas noteikti nav. Piemēram, mēs bez kredītiem un lieliem līdzekļiem esam paveikuši ļoti daudz, sakārtojot savu māju un vidi. Protams, viss arvien ir procesā, darba pārpārēm, bet mūs tas nenomāc un atrodam iespēju uzņemt arī viesus. Ne tikai svētku dienās, bet katru sestdienu mūsu māja ir pilna cilvēku. Viena māsa Rēzeknē, otra — Daugavpilī, abas bieži ciemojas Izvaltā. Visi radu bērni atbrauc. Mums tā pierasts.”
Juris ROGA