Diskutē par labklājības jautājumiem

Kā žurnālistiem norādīja G. Upenieks, tikšanās nebija iepriekš plānota, bet gan izmantota iespēja, ka U. Augulis un A. Bērziņš īsu laiku uzturējās mūsu rajonā, apmeklējot sociālās iestādes, iepazīstot situāciju uz vietām un raugoties, kāds ir finansējums un kā tiek izmantota nauda. Šāda sociālo iestāžu inspicēšana notiek arī citviet Latvijā, lai pēc tam varētu objektīvi izanalizēt šajā jomā, kam varētu būt ļoti liela un būtiska loma administratīvi teritoriālās reformas sakarā.

A. Bērziņš tikšanās dalībniekiem apgalvoja, ka Saeimā vairākkārt bijuši mēģinājumi ministrijai pakļautās sociālās iestādes nodot pārraudzībā pašvaldībām, bet līdz šim šo jautājumu ir izdevies atlikt uz vēlāku laiku: “Pagaidām tas gads ir 2013. gads. Skaidrs, ka pašvaldības nav tās pašas bagātākās. Kamēr šīs iestādes nebūs izremontētas un civilizēti sakārtota infrastruktūra, tikmēr mēs nebūsim par to, lai tās nodotu pašvaldību pārraudzībā. Tiek plānots, ka arī finansējums ies tām līdzi, bet par daļu finansējuma vēl notiek diskusijas. Tāpēc tagad braucam apskatīties, kas tām ir vajadzīgs, cik naudas nepieciešams, kāda situācija ar sociālajiem darbiniekiem, kuriem jābūt ar speciālo izglītību. Jāatzīmē, ka Krāslavā speciālās izglītības jautājums darbiniekiem ir bezmaz ideāli sakārtots. Vēl ir daudzas lietas, kas mums jāapkopo, jāskata.”

Uzskaitot darbus, A. Bērziņš atzīmēja arī to, ka palēnām tiks izmainīta iestrādātā sistēma. Proti, notiek parlamentārās vēlēšanas, no partijām ievēlētie deputāti veido koalīciju, kura veido valdību, bet, kad tā sāk strādāt, Latvijas parlamentārā republika pārvēršas par premjerministra valsti, kurā parlamentam ir sekundāra loma daudzu jautājumu risināšanā. Saeimā par to jau vairākkārt runāts, ka turpmāk tā tas nevar palikt: ja Saeima ievēlēta, tad tā atbild par valstī notiekošo.

“Tomēr viens no galvenajiem jautājumiem šodien ir pensiju un pabalstu jautājums,” turpināja Bērziņš. “Pirmais solis sperts, aprīļa indeksācijai būs nepieciešami 4,9 miljoni latu. Papildus mēģināsim panākt, ka strādājošiem pensionāriem atceļ nodokļus. Trešais uzdevums — jāatdod pensionāriem parāds par nostrādāto stāžu, kam nepieciešami 13,5 miljoni latu un kas varētu tikt izdarīts šogad. Šeit ir ļoti būtiski saprast: ja reiz ir solīts un šie solījumi tika pieņemti vairākos līmeņos, tad tie jāpilda un nauda jāatdod.

Visbeidzot mēģināsim atrast papildus finansējumu, lai pensijas un pabalstus varētu palielināt. Avoti varētu būt dažādi. Ja situācija ar pensijām nav laba, un tā patiesi nav laba, it sevišķi ar pensijām, kuras piešķirtas līdz 1996. gadam, tad varētu izskatīt arī tādu ierosinājumu: varbūt katra no ministrijām varētu atdalīt no sava budžeta 2-3-4 miljonus latu un novirzīt sociālo jautājumu risināšanai.”

A. Bērziņš klātesošajiem arī centās izskaidrot, kāpēc viņam nepatīk Aigara Štokenberga rīcība, kura organizācija nu tagad cīnīšoties par pensijām, tomēr atzina, ka A. Štokenberga darbība ietekmēja citu Saeimas deputātu domāšanu tajā virzienā, lai pensiju jautājumā viss notiek ātrāk.

A. Bērziņš ir pret tā saucamo pensiju pielīdzināšanu — jāpastāv atšķirībai starp tiem, kuri strādājuši un maksājuši nodokļus, un tiem, kas nebija tik čakli: “Nesagraujot sistēmu, jādod iespēja atrisināt problēmu īsā laikā.”

Vēl noteikti jārisina arī jautājums par pabalstiem bērniem invalīdiem no bērnības. Viņu problēmas, starp citu, aktualizēja arī dažu pagastu vadītāji. Skaidrs, vajadzēs nopietnas summas, lai sakārtotu šos pabalstus.

A. Bērziņš deva īsu pozitīvu vērtējumu Valsts kontroles darbam, akcentējot, ka tur strādā profesionāļi un rudenī pārvēlēšanās viņš personīgi gatavs atbalstīt Valsts kontrolieres Ingunas Sudrabas ievēlēšanu uz nākamo termiņu.

Robežnieku pagasta priekšsēdētāja Ērika Gabrusāne Saeimas deputātam un Latvijas bērnu fonda prezidentam pauda savas bažas par bērniem, kuriem būtībā nav kur palikt brīvdienās, tālab skolas internātā ir vajadzīgs cilvēks, kurš strādātu šajā laikā; ka vecākiem izsniedz kredītus pret bērnu pabalstiem, ka tas būtu jāierobežo; ka valsts rīkojas negodīgi ar investīciju sadali, tamdēļ Skuku veco ļaužu pansionāts būvējas ļoti lēni, lai gan situācija ar veco ļaužu izmitināšanu ir kritiska. Attiecībā uz investīcijām, A. Bērziņa kungs sāka klāstīt, kā skanētu politiski pareiza atbilde un kā tāda, kas atklāj lietas reālo pusi. Savukārt, runājot par kredītiem, kurus vecāki ņem pret bērnu pabalstiem: “Dodiet savus priekšlikumus, ja nepieciešams izdarīt izmaiņas likumā! Ja izdomāsiet, jūsu ideju esmu gatavs aizstāvēt — būšu par!”

Kā izdarīt — tas tomēr būtu jāizdomā Saeimas deputātiem, kuriem likumdošanā ir krietni lielāka pieredze nekā pašvaldībās! Turpmākajā diskusijā Bērziņa kungs gan rādīja lielāku ieinteresētību: “Ja šodien veiktu pilnīgu revīziju, kādā stāvoklī ir ģimenes un bērni, tad daudzviet secinājums būtu: šādos apstākļos bērns nedrīkst dzīvot viennozīmīgi. Šodien pieveram actiņas, jo pašvaldībām nav naudas. Vajag rast kādu kompromisu, jo pa vidu ir bērns, kurš cieš visvairāk. Viņš klaiņo, neko nedara, strādātājs nebūs, un jau prognozējams, ka viņš būs “bomzis” no bērna kājas. Tas ir ļoti bēdīgi.”

A. Bērziņš akcentēja arī to, ka administratīvi teritoriālās reformas gaitā nedrīkstētu pieļaut sociālo iestāžu slēgšanu, padarot par bezdarbniekiem desmitiem cilvēku, kuri šobrīd faktiski uztur ne tikai sevi, bet visu ģimeni, jo viņu algas ir lielākas nekā spēj samaksāt uzņēmēji laukos.

Arī rajona padomes priekšsēdētājs Andris Badūns uztraucās par sociālo iestāžu likteni administratīvi teritoriālās reformas aspektā: “Ja notiek reforma, mēs, tieši otrādi, labprāt nodotu valstij šīs iestādes: Krāslavas bērnu sociālās rehabilitācijas centru “Mūsmājas”, bērnu internātskolu, pansionātus...”

Viņu un citus klātesošos mierināja Labklājības ministrijas parlamentārais sekretārs U. Augulis: “Kamēr es būšu amatā, kamēr nebūs skaidrs finansēšanas modelis un šie centri sakārtoti, nevar būt nekādas runas par to nodošanu pašvaldībām vai pašvaldību vēlmi tos pārņemt. Ja ir skaidrs finansējums vienam gadam, tad mūs interesē pilnīgs finansēšanas modelis, kāds tas būs nākotnē, kas šobrīd nav skaidrs.”

Turpinot diskusiju par reformu, tika pausts viedoklis, ka ir jāveido otrā līmeņa pašvaldības — reģioni, lai risinātu sociālo aprūpes centru, speciālo internātskolu, skolu valžu un dažu citu struktūru jautājumus, kuras diez vai vajag veidot katrā mazajā novadā. Tālab likvidējot rajonus, paketē uzreiz jābūt dokumentiem, kuri vieš skaidrību par īpašuma attiecībām un par to, kas būs rajonu vietā.

G. Upenieks klātesošajiem atzina, ka administratīvi teritoriālā reforma nav līdz galam pārdomāta: “Viss ir tādā “sviestā”, ka nav saprašanas, ar ko viss beigsies. Desmit gadus plānoja, bet tagad nez kāpēc palikuši skopi jautājumos, kas nopietni pašvaldībām un iedzīvotājiem. Viens no tādiem ir par otrā līmeņa pašvaldībām ar atdalītām funkcijām un finansējumu.”

A. Bērziņš bija ne mazāk skarbs: “Desmit gadu laikā nav sadalīts pīrāgs — viens grib tā braukt, otrs — šitā, kas notiek ar finansēm, līdz galam nav izdomāts. Ir tikai sākušies mērnieku laiki, bet kas tālāk notiks — nav pilnībā skaidrs.”

Pašvaldību vadītājiem no šīm atziņām vieglāk nekļuva, saruna pavērsās citā gultnē — U. Augulis klātesošos informēja par pensijām uzkrātajām summām: “Lai nenonivilētu pensijas, esam izstrādājuši vairākus priekšlikumus, bet jautājums ir par to, cik daudz esam gatavi tērēt no speciālā budžeta uzkrātajiem 700 miljoniem latu, kas nākamgad varētu būt viens miljards. Par vairāk nekā 600 miljoniem šīs naudas ar valsts kasi noslēgti četri dažādi depozīta līgumi: no tiem šogad martā avansā jāienāk trim miljoniem latu; nākamā gada sākumā — 37 miljoni latu no diviem līgumiem un no otriem diviem vēl 20 miljoni. Plus ikdienā ieskaitītā nauda, kas krājas valsts kasē, tāpat ienes ikdienas depozītu — gadā tas būtu 7-10 miljoni latu. Tādējādi nauda pelna naudu, bet ir sarežģīts jautājums: cik esam gatavi no uzkrājuma tērēt šī brīža pensiju pacelšanai, īsti nezinot, kā attīstīsies valsts ekonomika nākotnē? Vai tagadējiem strādājošajiem, kad viņi dosies pensijā, pietiks naudas pensiju izmaksai, kuras veido mūsu iemaksātā nauda pēc 1996. gada? Lielākas problēmas ir pensionāriem ar darba stāžu līdz 1996. gadam. Būtu vajadzīgs šiem cilvēkiem samaksāt klāt pensijai par nostrādātajiem gadiem, ko viņi pelnījuši saņemt. Nauda ir, vajag politisko izšķiršanos no premjera un valdības arī attiecībā uz pabalstu palielināšanu bērniem invalīdiem no dzimšanas, kā arī tiem, kuri sasnieguši 18 gadus, vajag kopumā palielināt invalīdu pabalstus.”

Interesanti bija dzirdēt viesu viedokli, kamdēļ tā noticis, ka, mūžu nostrādājis, pensionārs nevar iztikt ar savu pensiju? Kā uzskata ministrijas parlamentārais sekretārs, tas noticis tamdēļ, ka pie katras jaunas valdības ir izjauktas agrāk izstrādātās sistēmas. Valsts sociālā nodrošinājuma pabalstam, kuru vēl tikai no nākamā gada mēģinās pacelt no 45 uz 60 latiem, jau šobrīd jābūt kādiem 80 latiem, ja izstrādātajai sistēmai būtu ļauts funkcionēt. Ja vienu gadu izlaiž un nepaaugstina, pēc tam atkal gadu izlaiž, tad absolūtos ciparos uzreiz esam četrus gadus atpakaļ. Tas pats viņam bija sakāms par piemaksu paaugstināšanu pensionāriem — ja tas tiktu izdarīts no 1. janvāra, tad šobrīd pensionāriem nebūtu tik lielu iztikas problēmu. U. Augulis arī informēja, ka uz pērnā gada decembri jaunpiešķirtā vidējā pensija valstī bija aptuveni 138 lati, šogad janvārī — 170 latu.

A. Bērziņš pauda gatavību asi protestēt, ja premjers tomēr iedos pasaulē slavenākajam un dārgākajam tiltam Rīgā pietrūkstošos 12 miljonus latu pārvada izbūvei: “Ja 12 miljoni latu no valsts puses atradīsies iedot jau tā tik nekaunīgam projektam, kāds vēl jāpameklē, es tad būšu absolūti pret to. Mums ir jāatdod 13,5 miljonu latu parāds pensionāriem, lai šim tiltam kaut ar helihopteru lido pāri.”

Šķaunes pagasta priekšsēdētājs Konstantīns Andžāns vērsa viesu uzmanību uz vēl kādu aktuālu lietu. Proti, valdība pati sekmē to, ka cilvēki neuzrāda savus ienākumus. Tie, kuri strādā Rīgā un citur Latvijā, mājās atklāti stāsta, ka saņem 500 latu par ķieģeļu pienešanu, 800 latu — ja māk rīkoties ar ķelli, un 1000 latu — par durvju un logu montāžu un citu atbildīgu darbu. Par pensiju šie cilvēki neuztraucas. Jo vairāk dīvaini tas, ka tā dara firmas, kuras vinnē konkursos pasūtījumus, iekļaujot normālas algas, bet faktiski maksā minimālo. Andžāna kunga sacītais aizsāka jaunu diskusiju par aplokšņu algām.

G. Upenieks: “Situācija ir nopietna, tiek gatavotas būtiskas izmaiņas likumdošanā, kas, cerams, sakārtos šos jautājumus.”

Klātesošie sociālie darbinieki bija neizpratnē par bezdarbniekiem, kuri pirms pensijas nav strādājuši, bet saņem 113 latu pensiju, kas lielāka nekā tam, kurš strādājis līdz pēdējai dienai. Izrādās, ka cilvēki, kuri saņem mazas algas, speciāli atbrīvojas no darba un iestājas Nodarbinātības valsts aģentūras uzskaitē, jo tad viņiem pensiju aprēķina no vidējās algas valstī. It kā nav godīgi salīdzinājumā ar tiem, kas mūžu strādājuši, bet laukos jau tās algas ir niecīgas. Līdz ar to šī ir vēl viena neatrisināta problēma, kuru, nepārdomāti risinot, itin viegli var ievainot jau tā bezizejā iedzītos cilvēkus.

Pagastu vadītāji pauda lielu sašutumu par “Latvenergo” un “Latvijas gāzes” tarifu celšanu situācijā, kad katra šī uzņēmuma gada tīrā peļņa rēķināma miljonos latu! Te nu viesi izrādījās nerunīgi.

Juris ROGA