Dzeja, kuru redzi

No vienas puses pa logu redzams priežu sils, no otrās urdz Soļankas upīte. Arī gleznainais Daugavas krasts, kā saka, ar roku aizsniedzams. Dzīvojot skaistās Krāslavas pašā malā, divu dēlu vecāki jūtas vienlaikus kā pilsētnieki un laucinieki.

Mākslas izstādē, kas notika muzejā ziemā, manu uzmanību neviļus saistīja glezna “Mežsarga namiņš”. Tik labi pazīstams un sirdij mīļš sižets: zirgs, kas ved žagaru vezumu uz namiņa fona, ar kaut ko atgādina to pašu dabas stūrīti, kur savu ģimenes ligzdu savijuši mani labie paziņas. Lieliski atceros arī mājīgā mitekļa interjeru, ko rotā dekoratīvās gleznas, kuru galvenais sižets bija... lelles. Jau kuro reizi pārliecinos: vairākumam cilvēku raksturīga skaistuma izjūta, bet izteikt savas iekšējās jūtas lemts tikai dažiem. Kā teicis dižais dzejnieks Gēte, glezniecība ir vispieejamākais un visērtākais mākslas veids. Interese par jaunradi viņas dvēselē radās ļoti agri. Inga pastāstīja, ka zīmēšanā viņai bija piecnieki vien. Gan vidusskolā, gan profesionāli tehniskajā skolā viņai patika sienas avīžu mākslinieciskā noformēšana. Kādu reizi, noskatījusies TV raidījumu par pieejamu mākslas materiālu, kas sastāv no miltiem, ūdens un sāls, Inga vairākus gadus aizrāvās ar leļļu darināšanu. Viņas atveidotās jaunkundzes ar skaistām frizūrām un kupliem tērpiem pabijušas izstādēs. Sākums bija veiksmīgs, taču negaidot sarūgtināja būtisks apstāklis: mīkla izrādījās neizturīgs darināšanas materiāls. Nācās pāriet uz mūsdienīgiem mākslīgiem materiāliem, un to darinājumi pašlaik rotā viņas draugu un paziņu dzīvokļu interjerus.

Andrejs Gorgocs, kurš atbrauca uz mūsu pilsētu, ieraudzījis izstādē Ingas mākslas darinājumus, sacīja: “Neparasti, taču jāiet uz priekšu”. Iespējams, šī nejauši pateiktā frāze arī kalpoja par stimulu darbā. Tiklīdz Krāslavā sāka runāt par mākslas studijas radīšanu, Inga jau pierakstīja dzīvesbiedru Gorgocu tālruņu numurus. Taču pirmā piezvanīja pati Ņina, uzaicinot viņu uz nodarbībām. Tas bija tieši pirms gada...

Pirms tam Inga strādāja ar guašu un zīmuļiem, turpretim tagad jau iegādājās molbertu, audeklu, otas un eļļas krāsas. Pirmā klusā daba — krūze, ķirbis, ziedi un sīpols — izrādījās ciets rieksts. Vienkāršais sižets pēkšņi radīja nedrošību, taču Andrejs Gorgocs kautrīgajai skolniecei neskopojās ar padomiem, pats ņēma rokās viņas otu, palīdzot izlabot kļūdas. Trešajā nodarbībā pirmā glezna tomēr tika pabeigta, bet pie otrās klusās dabas Inga strādāja jau brīvāk. Negaidot viņa pēkšņi pamanīja: azarts pilnībā likvidēja nedrošības sajūtu. Trešais uzdevums — uzgleznot Ņinas portretu — izrādījās vairs ne tik sarežģīts. Tagad Inga uzskata, ka portreta žanrā viņai palīdz ilggadējie vingrinājumi ar lellēm.

Beigu beigās iesācējas mākslinieces darbi nokļuva uz izstādi, kas tikai vairoja pārliecību par sevi. Turklāt tolaik Ingai katastrofāli trūka brīvā laika: viņa strādāja Daugavpilī. Starp citu, arī friziera profesija ir lieliska mākslinieciskās pašapliecināšanās iespēja. It sevišķi tad, ja klientam jāuztaisa vakara frizūru. Par īstu laimi Inga uzskata tās dienas, kad krēslā spoguļa priekšā apsēžas līgava, tad radošais process ilgst vairākas stundas. Kāzas ir neaizmirstams noti-kums, kas saglabājas atmiņā visu mūžu un vienmēr tiek iemūžināts ar fotokameru un videokameru palīdzību. Ar lietas izpratni Inga apgalvo, ka sieviešu mati ir vissarežģītākais veidošanas materiāls. Sevi cienošam frizūru meistaram jābūt radošai per-sonībai, un viņam vienmēr jācenšas sasniegt augsti māksliniecisku rezultātu. Inga neviļus izjuta atkārtotu prieku, kad līgavas, kurām viņa taisīja frizūru, rādīja viņai kāzu fotogrāfijas ar valdzinošu matu sakārtojumu.

... Gorgoca studijas janvāra izstāde sagādāja pārsteigumu, kad atklāšanas dalībnieki draudzīgi salīdzināja Ingas portretu ar oriģinālu. Pēc tradīcijas katram skolniekam viņa dzimšanas dienā Andrejs dāvina portreta uzmetumus. Lūk, arī Inga jūnija pirmajās dienās ieraudzīja meistara dāvanu — portretu, kas uzgleznots akvareļtehnikā. Kādu reizi, uzaicinājusi pie sevis ciemos Ņinu un Andreju, viesmīlīgā saimniece pateica, sapņo par senlaicīgu portretu. Gleznošanas skolotājs it kā nedzirdēja viņas vārdus, bet, kad Inga ienāca izstāžu zālē, viņa ieraudzīja īstu brīnumu un neviļus iesaucās: “Vai tā tiešām esmu es?” Andrejs uzminēja viņas vēlmi. Nedaudz pagarināti mati, senlaicīga kleita ar mežģīņu apdari, māja un dārzs dibenplānā padarīja portretu īpaši romantisku. Vispārsteidzošākais ir tas, ka Inga nepozēja māksliniekam. Pēkšņi kļuva skaidrs, kāpēc meistars nesteidzās atdot viņai akvareļportretu, ko parādīja dzimšanas dienā. To viņš vēlāk izmantoja kā etīdi.

Nodarbības mākslas studijā piepildīja Ingas dzīvi ar jaunu jēgu. Viņa pateicas liktenim, ka savā dzīvē sastapusi brīnišķīgus cilvēkus Andreju un Ņinu. Īsta jaunrade sākas ar izbrīnu, un šis brīnums notika.

Aleksejs GONČAROVS