Ābeļu ielenkumā

Šoreiz par brauciena iemeslu kalpoja nepieciešamība pasniegt ģimenei balvu — krūzi. Līdzīgi, kā daudzi mūsu lasītāji, arī Boļeslavs atrodams laikraksta “Ezerzeme” izlozes uzvarētāju sarakstā. Viņš ir uzticīgs laikraksta gada abonents, no sirds mīl rajona avīzi un izrādījās lieki gaidīt no viņa laikrakstam adresētu kādu kritisku vārdu.

Ar gadiem Leikumu viesmīlība nav gājusi mazumā. Līdzīgi, kā 2002. gada vasarā, mūs laipni aicināja viesistabā, kur pie galda noritēja īsa saruna par šodienu, nedaudz pacilājot arī pagātnes notikumus. Pirmais, ko izdarīja Boļeslavs, — izņēma no skapja nodzeltējušu laikraksta “Ezerzeme” lappusi, kurā 2002. gada vasarā tika publicēts raksts “Lai mani pamodina pirmais saules stars!” par viņa dzīves peripetijām. Diemžēl šī raksta autora Rostislava Sapego vairs nav starp mums, dzīvajiem.

Tā kā reiz jau ir izstāstīts par pagātnes notikumiem, Boļeslavs ar mums runāja maz, īsi un kodolīgi: “Es biju leģionārs — vācieši mani mobilizēja leģionā. Divas reizes skatījos nāvei acīs, pirmajā gadījumā vācieši gandrīz nošāva, otrajā — padomju karavīri, kuriem padevos kara beigās. Nokļuvu karagūstekņu nometnē.

Lai gan leģionā aizgāju ne pēc brīva prāta, padomju varu cilvēku dzīves nianses neinteresēja. Tā sodīja mani un nosūtīja uz lēģeri Ukrainā, kur nācās ciest mēnešiem ilgi. Ziniet, nebrīvē pieredzēju tādas šausmas, ka ne izstāstīt, ne aprakstīt... Pārtiku no sausiņa un ūdens, gulēju uz betona grīdas, arī darbs bija necilvēcisks.”

Senie ļaudis mēdza sacīt — viss labs, kas labi beidzas! Boļeslavam bija lemts atgriezties dzimtenē, tēva mājās. 1950. gadā viņš apprecēja Terēziju — meiteni no kaimiņsādžas Suveizdiem. Kopdzīvē izaudzinājuši trīs bērnus, kuri kā putniņi ir aizlidojuši no dzimtās mājas. Dēls Leonards līdz kāzām dzīvoja Liepājā, bet tagad strādā par pasniedzēju Lauksaimniecības universitātē un dzīvo Jelgavā. Tēvs ar neslēptu lepnumu mums parāda sava dēla publikācijas specializētajā izdevumā. Meita Adrija strādā zivju audzētavā Nagļos, kas ir Rēzeknes rajonā. Terēzija pajokoja: “Ir tāda Adrijas jūra, tālab viņai arī lemts būt tuvāk zivīm. Savulaik mācījusies Kazdangas profesionālajā skolā, bet, kā pabija praksē Nagļos, tā tur arī palika strādāt. Adrija stāstīja, ka krievu laikā Nagļos bija milzums zivju dīķu, aptuveni 80 ha platībā, tagad to ir daudz mazāk, bet klīst runas, ka atjaunos.”

Leikumu trešais bērns — Valentīna — kļuva par mediķi, dzīvo Rēzeknē. Strādājusi gan ātrās palīdzības brigādē, gan potējusi cilvēkus uzņēmumos, tagad ir reģistratūras darbiniece.

Bērnu dēļ vecāki pūlējās nezinot, ir nakts vai diena. Lai arī visi ir projām, tomēr savus vecākus viņi neaizmirst un pie pirmās izdevības apciemo. Nesen Leikumu mājās ciemojās meita ar znotu no Rēzeknes un Leonards ar savu sievu.

“Nokāvām cūku, iedevām līdzi svaigu gaļu,” stāsta Terēzija. “Kamēr vēl paši kustamies, viss ir labi. Aprīlī vīram būs 87 gadi, man oktobrī — 82. Redz, cik veci esam! Vecumdienās jau daudz nevajag — pārtiekam no nelielās piemājas saimniecības, ir savi āboli, kartupeļi, gurķi, burkāni un viss pārējais. Pensija, kaut neliela, bet ir. Rajona avīzi pieved klāt, autoveikals piestāj tepat. Vienīgi māja palikusi milzīgi plaša — nav vairs kam apdzīvot visas istabas. Vienā pat esam ierīkojuši tādu kā noliktavu.”

Boļeslavam ir ļoti dārga sava tēva māja, kuru viņš uzbūvējis savām rokām, jo ar šo vietu viņu saista daudzas nozīmīgas atmiņas: gan priecīgas, gan ne tik. Šeit pagāja bērnība, no šejienes viņu iesauca leģionā, šurp Boļeslavs atveda sievu un te izaudzināja bērnus, šajās mājās atpūtās pēc vergošanas kolhozā, kas ilga deviņas garas ziemas, pildot uzlikto normu koku zāģēšanā ar vienkāršu rokas zāģi. Šeit pats ir iestādījis sešdesmit ābeles, kas nu jau pārāk vecas un vajadzētu nozāģēt, bet roka neceļas.

Līdzīgi, kā pirms sešiem gadiem, Boļeslava rokās pēkšņi parādījās mandolīna un atpakaļceļā mūs viņš pavadīja ar dziesmu. Pašmācības ceļā Boļeslavs apguvis vēl dažus citus instrumentus, kurus labprāt uzspēlē. Kur mūzika — tur dzeja. Kas attiecas uz dzejoļiem, tos Boļeslavs sāka rakstīt brieduma gados. Laika zoba sagrauztajā burtnīcā ir sakrājušies dzejoļi par Latgali, dzejoļi veltīti dēlam, mīlas lirika un citi.

Juris ROGA