Dedzīgas ticības spēks atveda uz Fatimu

It kā paradīzes dārzā jaukais papagailītis būtu nosēdies man... uz galvas. Dievbijīgajiem vecākiem Dievs dāvāja trīs meitas, taču šodien brīnišķīgs stāsts par vecāko — Solvitu, kura pašlaik ir iespaidu varā no nesenā Portugāles apmeklējuma, kur viņai bija izdevība pieskarties lielajam brīnumam. Viņa pabija svētajā vietā, kur 1917. gadā no 13. maija līdz oktobrim sešas reizes trim ganiņiem parādījās Svētā Jaunava Marija. Kopā ar māmiņu Solvita lūdza Dievu slēgtajā klosterī Koimbras pilsētā. Tur savu dzīvi lūgšanās pavadīja māsa Lūcija, kurai bērnībā bija parādījusies Dievmāte Marija.

... Pašas Solvitas dzīve sākas ne visai parasti: viņu pastāvīgi pavada veiksme. Noklausījies meitenes stāstījumu, es neviļus secināju: patiesa ticība Dievam un lūgšanas palīdz viņai ikdienas nemierpilnajā dzīvē. Saprotot, cik grūti ir vecākiem nodrošināt pārticību mājās, vēl studiju gados Solvita brauca peļņā uz Īriju, kur guva labus panākumus viesnīcu biznesā. Protams, viņa biežāk strādāja par istabeni, taču saimnieki, kuri augstu vērtēja latviešu meitenes čaklumu un atbildību, uzticēja viņai arī kāzu galdu servēšanu, bet pēdējā reizē piedāvāja apgūt sarežģīto pavāra profesiju. Taču par visu pēc kārtas.

Pēc ģimnāzijas beigšanas mērķtiecīgā Solvita iestājās Rīgas Stradiņa universitātē. Beigusi Eiropas studiju fakultāti, viņa saņēma sociālo zinātņu bakalaura diplomu. Te va-jadzīga atkāpe: vēl kopš bērnības mazajai Solvitai atrast ceļu pie Dieva palīdzēja gan vecvecmāmiņa Marija, gan arī vecmāmiņa Leongīna. Mācoties mūzikas skolā, vispusīgi attīstītā meitene labprāt piekrita dziedāt baznīcas korī, kur vēl dziļāk iepazina lūgšanu noslēpumu. Tagad, atceroties to laiku, Solvita sacīja: “Viena lieta ir vienkārši būt ticīgai, bet otra — dzīvot ar patiesu ticību Dievam un nebaidīties runāt par to. Es sāku lasīt garīgo literatūru, bet kopš 15 gadu vecuma jau piedalījos Latgales katoļu jauniešu dienās. Esmu apmeklējusi Latvijas katoļu jauniešu dienas Ludzā. Trīs reizes organizēju jauniešu grupu svētceļojumus no Krāslavas Sv. Ludviga draudzes uz lielo dievkalpojumu Aglonā, to maršruti ikreiz bija jauni.” Pakāpeniski Solvita nonāca pie svarīga atklājuma: svētceļojums nav tikai kolektīvās pārvietošanās metode, jo katrs kristietis ir svētceļnieks šajā pasaulē. Grūtā ceļa nostaigāšana ir labs paņēmiens, kā iepazīt savu tuvāko, kurš iet kopā ar tevi uz kopīgām lūgšanām ar atvērtu sirdi. Iepazīstot kristīgās mācības patiesības, Solvita izvirzīja sev mērķi — nokļūt uz Vispasaules katoļu jauniešu dienām Sidnejā (Austrālijā), uz kurām ieradīsies Romas pāvests Benedikts XVI. Lai nopelnītu 3000 eiro braucienam uz tālo Austrāliju, augstskolas absolvente ceturto reizi devās uz Īrijas hoteli “Četras sezonas”, kur viņu uzņēma ar atplestām rokām. Tur Solvitu gaidīja pārsteidzoši piedzīvojumi. Talantīgais menedžeris Ebijs, izceļotājs no Dienvidāfrikas Republikas un pagātnē lielisks kulinārs, ātri palīdzēja apgūt Solvitai pavārmākslas noslēpumus. Bet... dīvaina lieta: apguvusi jauno specialitāti, meitene saprata, ka tas nav viņas aicinājums. Arī Ebijs neapvainojās par meitenes patieso atzīšanos: “Ar tavu garīgo potenciālu nav vieta virtuvē.”

Tieši tolaik Īrijā notika katoļu jauniešu dienas, kuras Solvita, protams, nepalaida garām. Knokas pilsēta tiek uzskatīta par Īrijas svētvietu — arī te XIX gadsimtā aculiecinieki novēroja Dieva sūtņu parādīšanos uz zemes. Bez Jaunavas Marijas pārsteigtie īri redzēja Svēto Jāzepu un Svēto Jāni. Tagad tajā svētajā vietā atrodas bazilika. Tūkstoš jauno svētceļotāju, kuri bija ieradušies uz festivālu, piedalījās dievkalpojumos, klausījās jauno cilvēku liecības, kuriem ticība palīdzēja atbrīvoties no netikumiem, kā arī apmeklēja garīgās mūzikas koncertus kristīgā roka stilā.

Stāsta Solvita: “Vienā no koncertiem mēs ar krāslavieti Annu Kačāni pilnīgi nejauši iepazināmies ar īru režisoru Tomasu Makormaku, kurš bija beidzis darbu pie filmas “Call to Fatima” (“Fatimas apmeklējums”). Nākamajā dienā notika brīnums: brokastu laikā mēs ar Annu sēdējām pie viena galda ar Tomasu. Pēkšņi viņš man pajautāja, kāpēc esmu atbraukusi uz Īriju. Es godīgi atbildēju, ka sapņoju nopelnīt naudu braucienam uz Sidneju. Režisors pēkšņi vērsās ar jautājumu: vai es nevarētu pārtulkot viņa filmu no angļu valodas latviešu valodā. Mazliet padomājusi, kautrīgi atbildēju, ka pamēģināšu. Tomass negaidīti paziņoja, ka ar filmas subtitriem es varētu nopelnīt vajadzīgo summu lidojumam uz Austrāliju.

Tam bija grūti noticēt, taču laimīgu sakritību ķēde turpinājās. Drīz vien Tomass (viņš vadīja finanšu mārketinga grupu, kura paralēli galvenajam biznesam uzņēma filmu par Fatimu) piedāvāja man pieteikties konkursā uz vakanto vietu šajā firmā. No trīsdesmit kandidātiem uz vienu vietu laimējās tieši man, un turpmāk es izplatīšu ne tikai šo filmu, bet arī reliģiska satura grāmatas par Fatimas brīnumu. Strādājot pie tulkojuma, es arvien vairāk iepazinos ar šo tēmu. Dabiski, es izjutu lielu nepieciešamību apmeklēt pasaules altāri Portugālē, kur visu gadu tiek skaitītas lūgšanas daudzās valodās. Šo kristiešu svētvietu atzīst pat citu reliģiju pārstāvji.

Firmas vadība, gluži kā uzminējusi manas vēlmes, piekrita komandēt uz Fatimu pat divus cilvēkus, lai šajā neparastajā braucienā es varētu uzaicināt savu māmiņu. Piecas dienas mēs tīksminājāmies par Portugāles skaistumu, kur ziema atgādina Latvijas pavasari. Visas dienas pie zilajām debesīm spīdēja spoža saule. Mēs uzzinājām, ka senos laikos kāds bagāts katolis iemīlēja arābu skaistuli Fatimu. Tā atbildēja ar pretmīlestību un, pārgājusi kristīgajā ticībā, kļuva par uzticamu sievu. Viņas laimīgais dzīvesbiedrs par godu savai izredzētajai arī nosauca šo apvidu viņas vārdā.” Kristīgās pasaules svētvietas pielūgšana, lūgšanas Fatimas Dievmātes bazilikā un slēgtajā klosterī, kur savu taisnīgo dzīvi nodzīvoja māsa Lūcija, atstāja uz māti un meitu neizdzēšamu iespaidu. Viņas paklanījās ganiņu, kuri redzēja Jaunavu Mariju, kapu kopiņām. Brāli un māsu (Žasintu un Francisko) Dievs aizsauca pie sevis divus gadus pēc notikušā brīnuma. Bet, lūk, Lūcija, viņu māsīca, veltot savu dzīvi kalpošanai Dievam, atstāja šīszemes gaitas 2005. gada 13. februārī. Vēl viena sakritība: krāslavietes apmeklēja Fatimu Lurdas Dievmātes parādīšanās 150. gadadienā un mūķenes Lūcijas nāves gadadienā. Viņām laimējās iepazīties ar sievieti, kura bija māsas Lūcijas privātā daktere.

Pilnībā uzticoties Dievmātes vadībai, Solvita atstāja pie Fatimas Jaunavas Marijas skulptūras, kas uzstādīta tajā vietā, kur Dievmāte parādījās ganiņiem, filmas pabeigtā tulkojuma kopiju.

Solvitu gaida spraigs darbs filmas “Fatimas apmeklējums” un grāmatu par brīnumaino parādību izplatīšanā. Starp citu, filmas “Call to Fatima” prezentācija pilnīgi iespējama Latvijā jau šogad. Novēlēsim mūsu novadniecei veiksmi arī turpmāk!

Aleksejs GONČAROVS