Viensētniece jeb Tēva mājas pievilkšanas spēks

Pēc publicētās reportāžas par bijušo Indras vidusskolas absolventu tikšanās vakaru redakcijā ieradās Jeļena Švilpa, kura gatavības apliecību saņēma pirms 35 gadiem. Starp citu, 1973. gada absolventi uz skolas sarīkojumu ieradās viskuplākajā skaitā un, protams, izpelnījās manu kā fotokorespondenta uzmanību. Pēc raksta “Atgriešanās jaunībā jeb Himna mazajai dzimtenei” publicēšanas Jeļena nolēma sadabūt piemiņai pāris sirdij dārgu fotogrāfiju. Pēc īsas iepazīšanās laikraksta “Ezerzeme” redakcijā es uzreiz sapratu: var iznākt laba publikācija par tēmu “bija pilsētniece, tagad viensētniece”. Mēs norunājām tikties laukos.

Tiesa, sestdien laiks nebija nekāds patīkamais, un mūsu vieglā automašīna gandrīz vai iestrēga uz sašķīdušā lauku ceļa. Jeļena gaidīja ciemiņu un uzreiz piedāvāja nodegustēt firmas cienastu — paštaisītu ķimeņu sieru un neparasti garšīgas sviestmaizes. Ar saimnieces atļauju pateikšu recepti: uz baltmaizes šķēles uzliek biezpiena masu, kas sajaukta ar saspiestu ķiploku un majonēzi, un izrotā ar svaigu tomātu gabaliņiem. Reizē skaisti un lieliska uzkoda pie vīna, alus un pat degvīna. Taču tas ir tikai mans pieņēmums, ko diez vai ir vērts apstrīdēt. Vienmēr tīksminos par cilvēkiem, kuri cenšas dzīvot skaisti, bet mūsu esamība, kā zināms, veidojas no sīkumiem. Mana jaunā paziņa nolasīja viesim lekciju par priekšrocībām, kādas ir lauku pirtiņai bez dūmeņa, ar kuru lepojas viensēta ar skaistu nosaukumu “Ižūni”.

Jeļenai un Vitālijam ir trīs bērni. Viņu liktenis — precīzs Latvijas ekonomiskās situācijas atspoguļojums: Sņežana un Artūrs devušies peļņā uz tālo Angliju, Pāvels palicis Latvijā. Kas sakāms par vecākiem, tad viņu ģimenes dzīve sākuma posmā veidojās visai veiksmīgi. Puisis no Priežmales un meitene no Robežniekiem iekārtojās darbā Krāslavā, kur kaut arī ne uzreiz, tomēr saņēma labiekārtotu dzīvoklī. Šķiet, dzīvo, priecājies un audzini bērnus. Taču pašreizējais pārliecības trūkums par rītdienu nepagāja secen arī šai draudzīgajai ģimenei. Pat kādreiz tik varenais uzņēmums kā “Siltums” bija spiests samazināt štatus. Tā Jeļena zaudēja darbu. To viņa ļoti pārdzīvoja, taču izeja no gandrīz bezizejas situācijas tika atrasta: nomira māte, tēvs palika viens, un Jeļena nolēma atgriezties vecāku viensētā. Viena. Vīrs neatstāja darbu centrālajā katlu mājā. Tā tieši pirms sešiem gadiem kādreizējā pilsētniece kļuva par laucinieci. Tas viņu nenobiedēja: lauku darbs šajā viensētā viņai bija pazīstams jau kopš mazotnes. Sāka ar vienu mātes govi, tagad ir četras. Visapkārt — labi tīrumi, ir mežs, bet īpašuma pilnīgi pietiek nelielai saimniecībai.

Pirmajos gados bija grūtāk, tagad Jeļena jau pieradusi un ar pārliecību saka: “Vai tas ir slikti... Brīnišķīga daba, lieliski kaimiņi, ar tēti un mazdēlu Vladiku man nav garlaicīgi. Darba ir daudz, tāpēc katra diena sadalīta pa minūtēm. Pirkt traktoru jau ir par vēlu, taču ar tehniku izlīdz brālis Stanislavs, kurš dzīvo triju kilometru attālumā — Robežniekos. Kad vajag, jūdzam zirgu. Iesauka — Liķieris. Tiešām dzīve bez tā viensētā nebūtu nekāda saldā.”

Lopbarību Švilpas sarūpē visi kopā, pārsvarā ar rokām. Jeļena uzskata, ka siens, kas sagādāts ziemai atbilstoši vectēvu tehnoloģijai, ir kvalitatīvs, govis to ēd labprāt. Tiklīdz pagadās brīvas dienas, Vitālijam prātā viens — ātrāk tikt uz laukiem, kur vajadzīgas viņa stiprās rokas. Tagad pieņemts skaitīt katru santīmu, lūk, viņš arī nonāca pie secinājuma, ka uz Robežniekiem lētāk ir braukt ar autobusu nekā iedarbināt savu automašīnu.

Nolēmusi gūt peļņu no piena realizēšanas, Jeļena nesūrojas par savu dzīvi. Gluži otrādi, viņa sapratusi, ka lauki nav jāatstāj. Bet dzīvokli pilsētā viņi cenšas saglabāt visādam gadījumam: nav zināms, kā beigu beigās nokārtosies ģimenes lietas. Viņiem jau ir divi mazbērni, tā ka dzīve turpinās, kaut arī vieglāk nekļūst. Jeļena ir pārliecināta, ka jebkurš darbs agri vai vēlu dos ciešamus rezultātus. Pat laukos reizēm no-skaņojums uzlabojas no tā, ka saņemtas subsīdijas, taču pastāvīgi sarūgtina nepiedodami zemā piena iepirkuma cena. Žēl, ka reizēm pilsētas algu nākas tērēt lauku vajadzībām. Viens mierinājums ir tad, kad mājās pulcējas visi bērni, bet tas notiek trīs četras reizes gadā. Līgonaktī liesmo liels ugunskurs.

... Protams, es atvedu Jeļenai solītās fotogrāfijas no absolventu vakara. Viņa ilgi un uzmanīgi apskatīja tās un reizē skaidroja: ar Vaņu Blaževiču nav tikusies 35 gadus, ar Liliju un Volodju Gurkovskiem — 28. No trīspadsmit bijušajiem klasesbiedriem daudzi izklīduši kur kurais. Tikai viņa un Ivans Ļackis palikuši dzimtajā ciemā. Ira Nemeņonoka dzīvo Krāslavā, Zinaīda Sivicka — Indrā. Tas bijušo absolventu tikšanās vakars ieilga pāri pusnaktij. Visi vienprātīgi nolēma, ka gaidīt nākamo jubileju pēc pieciem gadiem ir pārāk ilgi, jātiekas biežāk. Tika nopietni runāts par tikšanos jau šovasar.

... Es aizsēdējos viesmīlīgās Jeļenas mājā. Protams, kad vajadzēja fotografēties laikrakstam, neiztika arī bez Vladika, ar kuru mēs ātri sadraudzējāmies. Viņš man paziņoja svarīgus jaunumus: viensētā dzīvojot septiņi kaķi un divi suņi. Bet ar vietu piemājas saimniecībai patiešām laimējies: blakus Skuku ciemam, arī līdz Robežniekiem, kā saka, ar roku var aizsniegt. Nav nekāda nomaļa vieta, un pamestība tai nedraud, kas manī viesa cerību. Būtu vairāk tik drosmīgu cilvēku kā Jeļena.

Aleksejs GONČAROVS