Iemācīja dzīvot bez naudas!

Kad redakcijas mašīna piestāja saimniecības pagalmā, atklājām, neesam pirmie žurnālisti, kuri šomēnes mēroja ceļu līdz Maskaļonoku dzīvesvietai kalna virsotnē Daugavas krastā, kur viņi mīt jau astoņus gadus. Kopumā apsaimnieko 40 hektāru zemes, no tiem tikai 25 ha — savi. Specializējušies piena un gaļas ražošanā.

Dažas dienas pirms mums šajā ģimenē viesojās Latvijas televīzija, jo, kā stāstīja saimnieki, republikāniskos medijus interesēja viensētas elektrifikācijas problēmas: mājās nav elektrības, lai gan elektrolīnija ir nepilnu 200 metru attālumā. Georgijs nav sēdējis, rokas klēpī salicis, bet interesējies pie “Latvenergo” speciālistiem par mājas elektrificēšanas iespējām. “Noskaidroju, ka tuvējai līnijai trūkst jaudas,” stāsta saimnieks. “Vecās kolhozu-sovhozu laiku apakšstacijas savulaik neapdomīgi aizvāktas. Vajag vilkt jaunu un pagaru līniju. Aizpērn šiem darbiem bija nepieciešami 20000 latu, cik tas maksātu šodien, es pat iedomāties nespēju. Pagastā esam vienīgie bez gaismas. Uz pašvaldības palīdzību neceru, jo ko gan viņi var? Bija doma par vēja ģeneratoru, bet tas strādā, ja vēja ātrums ir vismaz divi metri sekundē, arī akumulatoru tur vajag daudz, lai bezvējā būtu elektrība. Nācās iegādāties ar benzīnu darbināmu elektroģeneratoru, lai darbinātu piena dzesētāju un citas saimniecībā nepieciešamās iekārtas. Ekspluatācijas izmaksas tādas, ka mati stāvus ceļas — vidēji 100 latu mēnesī. Toties ir vismaz kādas civilizācijas pazīmes, vakaros varam pat paskatīties televizoru, tostarp arī satelītprogrammas.”

Georgijs satika Fainu pēc dienesta armijā, drīz abi apprecējās. Pēc divpadsmit Lupandos pavadītajiem gadiem vienās mājās kopā ar vecākiem, Faina un Georgijs no-lēma sākt saimniekot patstāvīgi, jo ģimenei ar trim bērniem Georgija vecāku mājās vienkārši kļuva par šauru. Bet laiks jau bija no-kavēts, brīvu zemju tikpat kā nebija. Lai gan nācās doties uz pliku lauku, tolaik, pirms astoņiem gadiem, Maskaļonokiem bija Napoleona cienīgi plāni. Gada laikā uzbūvēja pagaidu mājiņu un kūti, bet pats galvenais, ka viņiem jau tolaik bija labs projekts divstāvu mājai. Skaisto sapni par dzīvi darba cilvēka cienīgos apstākļos abi tikpat kā apglabājuši, jo visus brīvos līdzekļus iztērējuši jaunajai kūtij.

“It kā darām visu pareizi — vispirms investējam ražošanas attīstībā, bet gadi rit un sapnis par skaistu māju Daugavas krastā jau šķiet nereāls,” Faina neslēpj savu sarūgtinājumu. “Brīžiem mums viss līdz kaklam, bet ko gan citu laukos darīt, kā vien strādāt un strādāt?! Ziniet kādi, bezdarbības nomākti, te klaiņo? Nodzērušies zili-melni, bet palīgu atrast nav kur. Mēs zemniekojam visu mūžu. Visur skandināja: “Turiet govis, būs dārgs piens!” Daudzi cilvēki no lopiem atteicās, mēs noticējām un turam, jo neko citu nemākam — dakšas rokās un uz priekšu! Jo vairāk darba, jo — labāk. Vēl nesenā pagātnē siena sagatavošana lopiem asociējās ar kator-gu. Tagad sienu govīm ziemai tinam ruļļos. Dzīve kļuvusi vieglāka, bet — dārgāka, jo gadā vajag izbarot 300 ruļļus, kas maksā bargu naudu. Vispār visu laiku esam bez santīma kabatā. Smagi.”

Georgijs bijis labs mehanizators, padomju varas laikā strādājis uz visas tehnikas, kas vien kust uz priekšu, bet pelnīja grašus. Viņa dzīvesbiedre ir iebraucēja no Baltkrievijas, savulaik pabeigusi lauksaimniecības tehnikumu, kur izmācījās par grāmatvedi. Kad pasaulē nāca bērni, pārkvalificējās par piena savācēju, bet tagad strādā pati sev.

Diemžēl saimniecības nākotne ir visai miglaina, jo neviens no Maskaļonoku trim bērniem nealkst šeit palikt. Vecākais dēls Jevģēnijs ir kvalificēts metinātājs, strādā kuģu remontrūpnīcā ostā. Paņēmis kredītu un iegādājies Rīgā dzīvokli, par ko vecākiem liels satraukums. Kad īrēja, bija slikti, bet tagad ir vēl smagāk — tikai kredīts ik mēnesi “paņem” 300 latu. Labi, ja labi, bet nedod Dievs saslimt. Viens mierinājums — izmaksās, būs savs. Meita Svetlana Daugavpilī apguva sekretāres referentes specialitāti, bet tagad strādā Piedrujā — pagasta lauksaimniecības konsultante. Tomēr viņai sava dzīve, diez vai tajā ir vieta saimniekošanai vecāku mājās.

Jaunākais dēls Vladimirs pabeidzis Dagdas arodvidusskolu, tagad dzīvo pie vecākiem. Taču viņam nav nekādas vēlmes šeit palikt, lai gan mazotnē mammai stāstījis, cik ļoti viņam patīk barot lopiņus...

Faina: “Tagad — pasarg’ Dievs! Nekas nepatīk, jo nav nau-das. Nevaram atļauties savam bērnam iedot kādu lieku latu. Strādājam no agra rīta līdz vēlam vakaram melnās miesās, bet visa nauda aiziet zemē un būvēs.”

Visus astoņus gadus ūdeni savām un saimniecības vajadzībām Maskaļonoki pieveda ar traktoru. Tikai pirms dažām dienām kalnā ierīkoja dziļurbumu — caurule ievietota 60 metrus ze-mē. Viena metra aptuvenās izmaksas — 70 latu. Agrāk bija krietni lētāk. Fainai un Georgijam tas nebūtu pa kabatai, taču viņiem izdevās startēt Eiropas standartu sasniegšanas projektā. Tiesa, lietuvieši tikai ierīkoja urbumu, no kura tagad rēgojas zemē iedziļinātās plastmasas caurules gals. Urbums nodrošinās aptuveni 5 m3 ūdens diennaktī. Sūkni un nepieciešamo cauruļvadu gan jāpērk pašiem, kā arī jāiedziļina zemē akas grodi, atstājot viducī dziļurbumu ar cauruli un jāierīko ūdensvads uz saimniecības ēkām un pagaidu dzīvojamo māju. Projekta ceļā top arī jaunā lopu mītne, kurā govis varēs atdalīt no cūkām, bet veco kūti atvēlēt jaunlopiem. Šobrīd saimniecībā ir 20 liellopu un jaunlopu, bet jaunajā fermā plānots izvietot 15 pienīgas govis. Ferma iesākta pirms gada, bet vēl arvien nav pabeigta. Tajā būs piena istaba, kur varēs novietot moderno dzesētāju, kas tagad faktiski atrodas zem klajas debess pie vecās kūts. Līdz šim būvējušies par saviem līdzekļiem, bet tagad formē bankā kredītu, lai ātrāk pabeigtu fermu. Kā apgalvo saimnieki, baņķieris bijis bezgala pārsteigts, kad uzzināja, ka Maskaļonoki līdz šim būvējušies par pašu ienākumiem, neņemot nekādus kredītus. Faina un Georgijs vienkārši šokēti par cenām. Firma piegādāja ne vien pasūtīto jumta seguma materiālu, bet uz savu iniciatīvu atsūtīja strādnieku brigādi, kuri piedāvāja uzklāt jumta segumu jaunbūvei, prasot trīs latus par kvadrātmetru.

“Tur jau traks var palikt: četras skrūves ieskrūvēt — trīs lati!” šausminās saimniece. “Jum-ta platība vairāk par 300 m2, kur mēs rausim tādu naudu! Atteicāmies!”

Vienīgais zirgs Kaštanka vairs netiek likts pie darba, viņu saimnieki tur tikai savam priekam. No ritošās tehnikas Maskaļonokiem pieder pavecs džips, vecs MTZ markas traktors un nedaudz jaunāks T-25. Abi braukšanas kārtībā. Jaunas tehnikas nav, jo Faina un Georgijs nekādi nespēj realizēt projektu saimniecības attīstībai — jau otro gadu staigā pa iestādēm un palikuši bešā. Reizē ar pirmo projektu pabaidījās iesākt arī otro, tagad nevar vairs sagaidīt. Lai cik grūti, Maskaļonokiem pat domas nav meklēt laimi pasaulē.

Georgijs: “Mukt uz Īriju, bet kam mēs tādi veci tur vajadzīgi? Tur vajag jaunus, stiprus un veselus.”

Faina: “Šodien visur ir grūti — pilsētā, laukos, arī šķietami pārticīgajā kaimiņvalstī Daugavas otrajā krastā. Kad pirms dažiem gadiem apmeklēju mammu Baltkrievijā, viņa par saviem ienākumiem tur nevarēja atļauties sev kādu saldumiņu nopirkt. Brālis strādāja kolhozā un saņēma piecus dolārus mēnesī! Kas tā par algu! Tiesa, pats diez cik čakls strādnieks nebija, bet kā gan izdzīvot ar tādu naudu?

Lai kā grūti, bet mēs badu neciešam. Mūs iemācīja dzīvot bez naudas! Pamatā pārtiekam no gaļas, gadā noēdam vairāk kā divas cūkas. Savulaik bija arī mājputni, līdz lapsas nokoda. Mājās ir mednieks, bet viņam žēl dzīvnieku — nešauj.”

Georgijs savā mūžā nomedījis vienu alni, dažus kuiļus, stirnas. Vilki šaipusē parādās retumis. Šogad medībās bijis vien reizi — nav vairs labu, medībām piemērotu ziemu. Tālab saimniekam ir otrs hobijs — makšķerēšana. Ziemā Georgijs dodas uz tuvējo ezeru, kur zivis labi ķeras dziļumā. Daugavā viņš makšķerē vasarā — seklumā ķer sapalus uz visu, kas lido. Šajā lietā viņš ir liels speciālists. Savukārt Faina ir iemācījusies gatavot vītinātās lauku desas, kuras var uzskatīt par ekskluzīvu delikatesi, jo laika gaitā šī recepte pamazām iet zudībā. Līdzīgi, kā lauki.

Juris ROGA