Kam tagad klājas viegli?

Šis skumjais raksts ir par ģimeni, ar kuru es pilnīgi nejauši iepazinos Šķeltovas tautas bib-liotēkā. Kā drīz vien noskaidrojās, Irēna un Venjamins mūsu rajonā dzīvo salīdzinoši nesen. Līdz tam viņi skaitījās Jūrmalas iedzīvotāji. Labiekārtots divistabu dzīvoklis Bulduros bija ļoti mazs: 23 kvadrātmetri uz pieciem cilvēkiem, un dzīvesbiedri Vitjuki meklēja jebkurus variantus, lai atrisinātu dzīvojamās platības paplašināšanas problēmu. Tā jau sagadījās, ka sākumā uz pastāvīgu dzīvi Krāslavā pārbrauca manas sarunbiedres māsa. Kādu reizi apciemojusi viņu, Irēna pēkšņi saprata, ka Latgalē ir lielākas perspektīvas atrisināt dzīvokļa jautājumu. Turklāt viņi izlasīja sludinājumu laikrakstā “Ezerzeme” par mājas pārdošanu Šahmanu ciemā. Apsvēruši visus “par” un “pret”, Vitjuki pārdeva savu dzīvokli Jūrmalā un, pārbraukuši uz Šķeltovas pagastu, pamazām sāka pierast pie lauku dzīves. Maza piemājas saimniecība un lauku dzīves pieredzes trūkums lika vienam no dzīvesbiedriem doties peļņā gan uz Rīgu, gan vēl tālāk. Viss būtu labi, taču pēkšņi atgadījās nelaime: nomira Irēnas māsa, un dzīvesbiedri Vitjuki paņēma audzināšanā māsasbērnus bāreņus — sešus gadus veco Kristiānu un Kristīni, kurai rit tikai piektais gadiņš. Tagad Venjamina un Irēnas ģimeni pilnīgi pamatoti var dēvēt par daudzbērnu: trīs dēli un divas meitas. Pašlaik vecākiem pastāvīga darba nav, bet nauda: te bija, un te tās jau nav.

Daudzbērnu māmiņa bez īpašas panikas sacīja: “Krass cenu kāpums mani šokēja tikai sākumā. Tagad cenšamies būt nosvērti — veselība dārgāka. Produktus parasti pērkam Krāslavas lielveikalos, kur tiek rīkotas akcijas. Bēdīgi ir tas, ka paaugstinās cenas ne tikai produktiem, bet arī medikamentiem: bērni bieži slimo.

Bibliotēkā es redzēju, ka dzīvesbiedri, nodevuši trīs grāmatas, to vietā paņēma četras. Irēna atklāti atzinās, ka aizraujas ar lirisko romānu, kā arī detektīvu lasīšanu, kas novirza uzmanību no augošajām dzīves grūtībām. Viņa tic augstākajam spēkam uz zemes — īstai mīlestībai. Ar savu dzīvesbiedru viņa iepazinās pirms sešpadsmit gadiem, bet deviņdesmito gadu sākumā bija vēl grūtāki laiki. Paldies labiem radiem, kuri palīdzēja sarīkot kāzas un nopirkt atsevišķu dzīvokli. Ģimene bez bērniem nav ģimene, tikai nosaukums vien, tāpēc Vitjuki pieņēma to, ko Dievs deva.

Tikuši vaļā no pilsētas likstām un sastapušies ar lauku grūtībām, Venjamins un Irēna nenožēlo savu izvēli. Viņi atzinās, ka dzīve laukos ir mierīgāka un drošāka, viņiem laimējies ar kaimiņiem. Pārdzīvojusi lielu nelaimi — māsas zaudējumu, Irēna neļaujas izmisumam. Saprotot visu atbildību par pieciem bērniem, viņa cer atkal atrast labi atalgotu darbu. Aug dēli un meitas, palielinās arī ģimenes budžeta slodze.

Mani jaunie paziņas lasa “Ezerzemi”, taču parasti pasūta laikrakstu tikai mēnesim. Skaidrs — kāpēc. Ģime-nes pavarda sargātāja ieteica mums publicēt vairāk praktisku padomu, bet viņas dzīvesbiedrs lūdza neaizmirst tematisko lappusīti “Par šo un to, par visu ko”. Kas sakāms par redakcijas kolektīvu, tad mēs savā darbā centīsimies ņemt vērā lasītāju ieteikumus un vēlmes.

Aleksejs GONČAROVS