Atkal “Comenius” jeb Projekts turpinās

Pieteikumus uzrakstīja visas trīs skolas partneres: Hailigenhauzas vidusskola (Vācija), Longšoras skola (Ziemeļīrija), un Krāslavas Varavīksnes skola. Šāda neatlaidības un sadarbības izpausme radusi atainojumu programmā, kas nosaukta dižā humānista Komenska vārdā, un septembrī mēs ar prieku uzzinājām, ka projekts tiks finansēts vēl divus gadus. Sadarbības pasākumus katrs savās mājās projektējām no septembra līdz decembrim, un janvāra nogalē devāmies uz kopīgo tikšanos, un atkal uz Vāciju! Minstere ir brīnišķīga pilsēta. 2005. gadā tai tika piešķirta prēmija kā pilsētai, kur ir vislabākā dzīvei Eiropā. Nevar atturēties no kārdinājuma izpētīt šīs senās un reizē tik jaunās vācu pilsētas vēsturi.

Vēstures pirmsākumi meklējami vairāk nekā pirms 1200 gadiem. Imperatoram Kārlim Lielajam nebija savas pastāvīgās rezidences. Tajā nemierīgajā, nodevīgajā un trakajā laikā viņam pastāvīgi nācās apbraukāt impērijas robežas un karot, karot, karot... Taču visvairāk viņš mīlēja pakavēties savā Āhenas pilī. Medības tajās vietās bargajam imperatoram bija īpaši mīļas. Lūk, kādu reizi, kad medību azarts Kārli Lielo aizvilināja 160 kilometru tālu no pils, Eiropas valdnieka skatienam pavērās brīnišķīgs klajums, kur tik ļoti gribējās atpūsties no aizraujošas vajāšanas. Imperators gulēja pavisam neilgi. Pamodies viņš pavēlēja te būvēt klosteri, jo nebija klusākas un ērtākas vietas, kas vedinātu uz dievbijīgām pārdomām... Tā šajās vietās parādījās “monasterium”, tas ir, klosteris. Citu nosaukumu tam vācieši neizdomāja, tikai nedaudz vāciskoja, nodēvēdami par Minsteri. Ar laiku klosteris pārtapa par pilsētiņu. Kopš tiem neatminamajiem laikiem te atrodas Vestfālenes bīskapa katedra. Vēl viduslaikos klosterī skola tika pārveidota par universitāti. Tagad tā ir viena no lielākajām universitātēm ne tikai Vācijā, bet arī Eiropā. Pilsēta saudzīgi glabā savu vēsturi. Tūristiem te ir paradīze: aptuveni simts dažādu cenu līmeņa hoteļu, astoņi teātri (pilsētā ir 270000 iedzīvotāju, divas Daugavpilis!), 800 kafejnīcu, pusotra desmita muzeju, vispazīstamākais zooloģiskais dārzs Vācijā, senās baznīcas, viduslaiku pilis... Un tas nebūt nav viss.

Lūk, piemēram, centrālā doma baznīca. Tā uzcelta vēl slavenā Frīdriha Barbarosa laikos tajā pašā vietā, kur kādreiz atradās Kārļa Lielā laiku koka baznīca. Romāņu arhitektūra atstāj neizdzēšamu iespaidu ar savu pamatīgumu, svinīgo smagnējumu un askētisko vienkāršību. Vēlāko laiku gotiskās piebūves tikai pastiprina iespaidu. Pavisam netālu — Svētā Lamberta baznīca. Ar šo baznīcu saistīta viena no visasiņainākajām Minsteres vēstures lappusēm. Tajos tālajos laikos, kad katoļi nekādi nevarēja sadzīvot ar protestantiem, varu Minsterē sagrāba svešie anabaptisti. (Neiedziļinoties sīkumos, anabaptisti uzskatīja, ka kristīties var tikai pieaudzis cilvēks, tas ir, izdarīt to apzināti. Viņi noliedza arī dažas citas baznīcas dogmas). Ap Minsteri pulcējās bīskapam uzticīgie karaspēki, pilsēta bija ielenkta. Pilsētnieki ilgi pretojās. Anabaptistu vadonis Leidenes Jans organizēja Minsterē komūnu. Nauda tika atcelta, produkti sadalīti stingri vienādās daļās, valdīja ļoti stingra disciplīna. Monogāma ģimene tika uzskatīta par “nekristīgu”, tika uzspiesta poligāmija. Minsteres iedzīvotāji arī paši jau nebija priecīgi, ka kādreiz atbalstīja jauno ticību. Pēc sava līdzgaitnieka Jana Matisa nāves Leidenes Jans pasludināja sevi par jaunās Sionas (tas ir, vecās, labās Minsteres) ķēniņu. Drīz vien izbeidzās produkti, sākās epidēmija... Komunāru murgs turpinājās gadu un divus mēnešus. Visbeidzot pilsēta krita... Uzvarētāji arestēja visus komūnas vadītājus. Tie bija bargi laiki. Pēc pratināšanas un spīdzināšanas leidenieši tika sodīti ar nāvi. Bet viņu līķi par mācību Minsteres iedzīvotājiem tika ievietoti dzelzs sprostos un pacelti Svētā Lamberta baznīcas tornī. Sprosti saglabājušies līdz pat mūsdienām. Bet Lamberta baznīcā visredzamākajā vietā atrodas zīdaiņu kristamais trauks no marmora.

Minsteres galvenā Principalmarkta iela ir pilsētas vecāko iela. Te tu pēkšņi sāc just, ka laiks apstājies. Šķiet, ka tūlīt no šķērsielas iznāks birģermeistars senlaicīgā mantijā, ar masīvu ķēdi ap kaklu — pilsētas varas simbolu... Vai zirga mugurā aizauļos ziņnesis no kaimiņpilsētas Osnabrikes... Lūk, arī pats rātsnams, kas ir Minsteres iedzīvotāju lepnums. Tieši te arī tika noslēgts Vestfālenes miers. Tas arī darīja galu asiņainajam, 30 gadus ilgajam karam, kas pirmo reizi kara vēsturē skāra vairākumu Eiropas valstu. Sēžu zāle šodien atvērta visiem interesentiem un darbojas kā muzejs, izņemot tās dienas, kad te uz sēdēm pulcējas pilsētas padome. Tā līdz pat šim laikam atrodas vecā rātsnama ēkā. Bet galvenā ēka Minsterē ir universitāte!

Gandrīz 50000 jauno vāciešu Minsterē apgūst visas iespējamās zinātnes. Mācību korpusi izkaisīti pa visu pilsētu. Ar divriteņiem studenti visu laiku pārvietojas no korpusa uz korpusu. Par velobraucējiem Minsterē saruna ir īpaša. Viena no visinteresantākajām universitātes ēkām ir vecā bīskapa pils. Kopš pilsētas pastāvēšanas pirmajiem gadiem Minsteres bīskaps bija arī pilsētas kņazs: viņš pieņēma īpašus likumus, iekasēja nodokļus utt. Viņa pils atradās it kā nomaļus no vecpilsētas. Starp pilsētu un pili bija liels zāliens, lieluma ziņā kā labs stadions. Izrādās, ka te nekad nav bijis nekādu lielu ēku un arī kokus te nestādīja. Lieta, lūk, kāda: nebūt ne vienmēr bīskaps atrada kopēju valodu ar Minsteres iedzīvotājiem. Nodokļi pilsētniekos izraisīja sašutumu, cilvēki slēdza pilsētas vārtus un nelaida iekšā iekasētājus. Tad bīskaps sāka rīkoties citādi: viņš pavēlēja atklāt lielgabalu uguni pa pilsētas sienu. Tā sabruka un nodokļu iekasētāji ielauzās pilsētā, tikai tagad viņi jau vāca nodokļus, pieskaitot pilsētai nodarīto zaudējumu. Filistri kurnēja, taču ... maksāja, un atkal iestājās miers... Tad atkal nodokli palielināja. Viss atkārtojās. Tāpēc arī bija vajadzīgs šis laukums starp pilsētu un pili, lai mērķēt būtu parocīgi. Tāds, lūk, stāsts.

... Tagad par velobraucējiem. Tik daudz divriteņu es savā dzīvē vēl nebiju redzējis. Velobraucēji Minsteres ielās ir neaizskarami: viņiem nepastāv aizlieguma zīmes. CSNg gadījumā, ja to pieļāvis velobraucējs, divriteņu transporta vadītāja vainas versija pat netiek izskatīta. Visa vaina jāuzņemas automobiļa vadītājam. Naudas sodi Vācijā ir milzīgi. Tāpēc pilsētnieki saka tā: “Ja tev jāsteidzas, brauc ar velosipēdu, ja laika gana, sēdies pie mašīnas stūres.” Pilsētā mašīnu ka biezs, turklāt sabiedriskais transports brauc pa visu Minsteri, pat pa vecajām viduslaiku ieliņām. Bet sastrēgumus es tā arī nemanīju kā, starp citu, ātri joņojošus automobiļus. Tie pārvietojas pa pilsētu klusi, it kā zagšus. Par pārsteigumu Minsterē nav manāma steiga... Taču visspēcīgāko iespaidu atstāj ne jau tas.

Galvenais, ka pilsēta pilnībā atjaunota un pacēlusies krāsmatu vietā. Principalmarkta, doma baznīca, vecpilsēta... Pēc Otrā pasaules kara te bija tikai drupas. Desmit pēckara gados Minsteres iedzīvotāji atjaunoja pilsētu un tā pa smilšu graudiņam, pa akmentiņam, pa fragmentiņam atguvusi sākotnējo izskatu... Tā arī ir mīlestība uz savu pilsētu. Tu sāc domāt.

Atgriezīsimies pie semināra. Šoreiz tā dalībnieki nolēma pētīt profesionālās orientācijas darbu skolās. Kā savu nākamo profesiju izvēlas skolēni mūsu valstīs? Kādi kritēriji viņiem ir vissvarīgākie? Turklāt visu triju skolu audzēkņi uzņems videofilmu “Parasta diena manā skolā”, kurā pacentīsies pastāstīt par skolas dzīvi, par mācību stundām, skolotājiem, ārpusklases pasākumiem. Dalībnieki gatavo arī datorprezentācijas par savām pilsētām un valstīm, bet par galveno projekta pasākumu kļūs vasaras nometne Belfāstā, kas notiks 2009. gada jūnijā. Te skolotājiem jau pievienosies skolēni, seši cilvēki no katras skolas. Darba ir daudz. Priekšā — vairāk nekā gads. Šajā laikā skolotāji un skolēni, kuri piedalās projektā, organizēs vairākas videokonferences, apmainīsies ar vairākiem desmitiem vēstuļu, organizēs daudzus pasākumus skolās. Mēs kļuvām tuvāki, mēs daudz uzzinājām cits par citu. Pareizi taču runā: jo vairāk zināsi, jo vairāk gribēsies uzzināt. Projekts turpinās.

Andrejs JAKUBOVSKIS