Pensionāru paradīze — pašu mājās

Mūsu ceļš veda pie lasītājas Marijas Brices, kura laikraksta “Ezerzeme” rīkotajā balvu izlozē abonentiem ieguva krūzi. Marija laikrakstu bija pasūtījusi gadam un izrādījās pēdējā, kurai izlozes dienā izkrita laimīgā loze.

Jau atverot kāpņu telpas durvis, bijām patīkami pārsteigti — par tādu tīrību un kārtību daudzi krāslavieši savās kāpņu telpās var tikai sapņot! Turklāt kāpņu telpā bija jaušamas siltuma pazīmes, par kura noturēšanu telpā gādā kārtīgi aizveramas dubultdurvis. Pie pirmā stāva kāpņu margām ar striķi piesieta vienkārša dēļu konstrukcija, kura, kā mēs nospriedām, vajadzības gadījumā tiek nolaista un izmantota kā uzbrauktuve invalīdu ratiņiem vai līdzīgam mērķim.

Bažas, ka saimniece būs izgājusi, izrādījās veltas: Marija rosījās mājās kopā ar savu vīru Ādolfu. Atklājās, ka viņai šis bija pirmais laimests mūžā. Kā ikvienam loterijas uzvarētājam, arī Marijai ar savu dzīvesstāstu tika dota iespēja iekļūt pašas abonētā laikraksta slejās. Sievietes bērnība bijusi tik sūra, ka pēc šī jautājuma viņas acīs momentā sariesās asaras un balss aizlūza. Kļuva skaidrs, ka šo dzīves posmu nāksies izlaist, citādi mūsu saruna beigtos neuzsākusies.

“Bērnība bija neaprakstāmi smaga, arī pēc vidusskolas negāja viegli —vajadzēja iet mācīties, bet naudas nebija, ko ģērbt nebija...”

Marijas dzimtā puse ir Ezernieku pagastā, viņas dzīvesbiedrs — no kādreizējā Muiženieku pagasta. Ādolfs saka: “Pamazām trīs mazos sadzina lielajā kolhozā, tā mana pagasta vairs nepalika.”

Pensionāriem ir tikai viens bērns — meita Ināra, kura ir skolotāja. Marijas darba mūžs galvenokārt pagāja, strādājot veikalā par pārdevēju, pēc tam — sovhoza kantorī par algu grāmatvedi. Viņas dzīvesbiedrs visu mūžu bijis traktorists. Mūsdienās dzimušie stāstiņi par ārzemnieku šurp sūtīto it kā nekvalitatīvo un ķīmiskajiem elementiem bagāto pārtiku neiet nekādā salīdzinājumā ar to, kas notika padomju saimniecību un kolhozu tīrumos, graudu noliktavās un citos objektos. Tieši tur ar lauksaimniecībā būtībā nekontrolētās devās pielietotajām indēm un minerālmēslojumu veselību sabeidza simti un tūkstoši traktoristu, noliktavu pārziņu un citu profesiju pārstāvju. Arī Ādolfa veselība ir cietusi.

Marija: “Pirms gadiem desmit aizgājām pensijā, domājām — tagad varam padzīvot skaistas vecumdienas! Šķita varēsim kalnus gāzt, bet slimības nāca virsū, un viss prieks vējā. Turējām cūkas, govis, bet tagad vairs nav nekā, jo rokas sāpēja tā, ka pat papīra lapu nevarēju noturēt. Vismaz pensija beidzot ir normāla, bet sākumā bija 20 lati. Maize, sāls ir, ne tā kā bērnībā — nekā nebija.”

Siltais un mājīgais 72 kvadrātmetru lielais trīsistabu dzīvoklis pensionāriem ir pa kabatai. Tiesa, cenas aug arī laukos, ja kādreiz par to atdeva 11 latus, tad tagad jau 21 latu (neskaitot maksu par elektrību, gāzi). Toties zina, par ko. Pensionāri ļoti sirsnīgi atsaucās par pagasta priekšsēdētāju Konstantīnu Andžānu, kurš sakārtoja visu ciemata komunālo saimniecību. Līdz tam gan dzīvokļi bijuši ļoti vēsi, gan ūdens padeves pārtraukumi gadījās bieži un ilgstoši.

“Tagad mums te paradīze,” stāsta Ādolfs. “Dzīvoklis silts, katru dienu ir aukstais ūdens, ziemā — karstais ūdens, kas ik pēc pāris nedēļām tiek nodrošināts arī vasarā. Paldies priekšsēdētājam.”

Juris ROGA