Lai dod enerģiju un dzīvessparu!

Necilās mājas durvis atvēra pats Leontijs — svaigs kā gurķītis! Lai gan saimnieks centās radīt iespaidu, ka ar alkoholu ir uz “jūs”, pats diez cik pārliecinoši neizskatījās. Taču uz īpaši lieliem pārmetumiem nudien roka neceļas. Pirmkārt, Šķaunes centrā ir cik uziet māju, kurās valda tikpat dziļa, ja ne vēl dziļāka bezcerība. Otrkārt, Malinovsku mājai nepiemīt izcila spodrība, taču telpās bija ciešama kārtība un tīrība. Acis priecēja tīri un kārtīgi ieklāti grīdceliņi, vecajiem krēsliem uzlikti tādi kā spilventiņi, gulta saklāta. Tomēr nepameta sajūta, ka esi ienācis pie cilvēkiem, kuri nolaiduši rokas un vairs pat necīnās par vietu zem saules šajā nežēlīgajā kapitālisma pasaulē.

Mājās dzīvo divi brāļi: Leontijs un Jānis, kurš kaut kur bija izgājis. Laimēto krūzi Leontijs gaidīja: “Tik skaista dāvana noteikti noderēs saimniecībā!” Izrādās, viņam garšo tēja, bet “Ezerzemes” krūze tieši šim dzērienam der vislabāk. Būtu jauki, ja mūsu dāvana dotu brāļiem papildus enerģiju un dzīvessparu, lai gan apzināmies, ka vajag milzu gribasspēku un apstākļu laimīgu sakritību, lai izrautos no totālās nabadzības ķetnām un izlauztos no apburtā loka. Turklāt situācijā, kad vari paļauties vien pats uz sevi.

“Mana mamma savulaik lasīja zālītes un vārīja dažādas tējas,” turpina Leontijs. “Deviņvīru spēks, liepziedi, kumelītes un citas dabas veltes vienmēr smaržoja mājās. Tas man iespiedās atmiņā un arī pats mēdzu pagatavot zāļu tējas. Pērnā gada novembrī mamma nomira, palikām divi brāļi. Es nebiju precējies, bet Jānim sieva arī jau nomirusi. Tā abi dzīvojam mammas mājās. Abi esam bezdarbnieki, jo nekāda darba te vairs sen kā nav. Pārtiekam no pašu dārzā izaudzētā: kartupeļi, bietes, gurķi, burkāni. Pēc mammas nāves bija palikusi šāda tāda naudiņa, bet tālāk laikam būs vēl grūtāk. Pērn trīs mēnešus pa deviņām dienām kā bezdarbnieki strādājām pagastā. Nopelnījām pavisam maz, bet arī tā labi. Bail domāt, kas būs, kad apvienos pagastus. Tagadējais priekšsēdētājs visu dara cilvēkiem, bet kā pēc tam būs...”

Tālākā sarunā Leontijs gan atzīstas, ka gadās bēdas slīcināt pudelē. Retumis, jo neesot liekas naudas, lai šķiestos alkoholam. Garšojot alus, bet, neskatoties uz to, ka brālis ir Jānis, Līgo alu neviens no viņiem brūvēt nemākot.

“Apiņi vēl tagad aug dārzā, bet nebija no kā mācīties — mūsu vecāki arī neprata alu taisīt,” saka Leontijs. “Vajag traukus, izejvielas, bet pats galvenais zināšanas. Ja to nav, nekas labs neiznāks.”

Tomēr Līgosvētkus brāļi svin, par to liecināja arī virs gultas pakarinātais Jāņu vainags. Dzīvē katram vajagot kaut nedaudz gaišuma, arī rajona avīzi brāļi abonē, lai neiesūnotu četrās sienās.

Juris ROGA