Liels prieks un gandarījums

Pensionāri sastapām ar adīkli rokās. Sākumā sieviete šķita noslēgta, taču pavisam drīz atplauka un parunājās ar žurnālistiem. Izrādījās, ka sliktā noskaņojuma iemesls ir viņas dzīvesbiedru piemeklējusī nelaime, strādājot mežā, un no tā izrietošās veselības problēmas. Protams, mūsu saruna pamatā bija par bērniem un viņu panākumiem.

“Bērniem dzīvē viss labi,” stāsta Teresa. “Aleksandrs ar ģimeni dzīvo Jēkabpilī, viņa ģimenē aug divas meitas: vienai jau 19 gadu, otrai — 18. Viktors dzīvo un strādā Rīgā, viņam arī divi bērni. Vladimirs ir krāslavietis, bet pašreiz strādā Īrijā. Vecākās meitas Jeļenas ģimenē aug trīs dēli, viņa ar vīru jau labu laiku dzīvo Īrijā. Sakumā aizbrauca vīrs, Jeļena ieguva pilsonību un arī ar bērniem devās uz ārzemēm. Viņas vīrs Sergejs Īrijā strādā būvniecībā, bet Jeļena pieskata bērnus. Vecākie — astoņu un sešus gadus sasniegušie — iet angļu skolā, šoruden arī jaunākais, kuram vēl tikai četri gadiņi, sāks mācīties. Viss labi, ar mācībām angļu valodā tiek galā. Jaunākā meita Oļesja dzīvo tepat netālu mūsu ciematā, gaida ģimenes pieaugumu. Tā ka man vajag daudz adīt, tagad top zeķes Andželai — mazmeitiņai janvārī apritēja seši gadiņi. Tepat blakus dzīvo, bieži apciemo. Nesen man atnesa mīļu apsveikumu Valentīna dienā latviešu valodā. Bērns mācās latviešu skolā, tā ka valodu apgūst no mazotnes.”

Latvijā Teresa nokļuva, vēl pati būdama bērns — 1957. gadā kopā ar vecākiem, kuri šurp ieradās no Baltkrievijas. Sākumā dzīvojuši Cēsu rajonā, vēlāk mana pārceļotāja nokļuva Jēkabpilī, galu galā apmetās uz dzīvi Robežnieku pagasta Skukos. 2006. gadā Teresa bez lielas piepūles nokārtoja naturalizācijas pārbaudījumus un ieguva Latvijas Republikas pilsonību. Latviešu valodu sieviete apguva, dzīvojot Jēkabpilī, turklāt tik labi, ka eksāmenā komisijas locekļi sākuši interesēties, kāpēc viņa tik labi runā latviski? Viņa atbildējusi, ka centusies, gatavojusies, bet jautātājs sacījis, ka tie, kuri mācās no nulles, tik labi nerunā.

“Ja saproti, ko tev jautā — nekādu problēmu,” tā par naturalizācijas pārbaudījumiem saka Teresa. “Latvijas vēsture? Izlasīju piedāvāto grāmatiņu — tajā apkopota visa vajadzīgā informācija. Cilvēki mokās šajos pārbaudījumos tāpēc, ka bieži vien vāji zina valodu un īsti nesaprot, ko viņiem jautā. Tad gan ir smagi. Mana vecākā meita trīs reizes kārtoja eksāmenu, bet galu galā arī ieguva Latvijas pilsonību.”

Ar jauno Latvijas pilsoņa pasi kabatā Teresa pērn apciemoja savu meitu Īrijā. Par šo ceļojumu viņai saglabājušās spilgtas atmiņas. Meitas ģimene mīt trīsistabu dzīvoklī. Strādā tikai vīrs, bet meita ik mēnesi saņem 700 eiro par trim bērniem. Katram no vecākiem ir sava automašīna, meita ved uz skolu savus un kaimiņa bērnus, tādējādi mazliet piepelnās. Zīmīgi, ka līdz 12 gadu vecumam bērnus vienus pašus uz skolu laist nedrīkst — obligāti kādam tos vajag aizvest, kā arī sagaidīt pēc stundām un atvest mājās. Tāda, lūk, stingra kārtība, kuru meita ievēroja pat mammas ciemošanās laikā.

Teresa: “Bērni būtībā dzīvo provincē, bet vieta ļoti skaista, sakopta, vasarā viss zaļo. Mēs visi kopā aizbraucām arī ekskursijā uz kādu muižu, kur reiz dzīvojis grāfs. Ļoti interesanta ekskursija, kuras laikā priecājāmies par senatnes auru: vecie arkli, lieli dīķi, pīles, zosis, cūkas, papagaiļi, kazas.

Meita jau labi runā angliski. Viņa ar savu ģimeni pat bija aizbraukusi uz Franciju atpūsties. Vārdu sakot, jūtas kā cilvēki. Meitai ar vīru ir videokamera, daudz filmē, fotografē, dzīvo civilizēti. Arī rajons mierīgs un patīkams. Mūs viņi apciemo vidēji reizi gadā. Biežāk nesanāk, jo Īrijā bērniem arī jūnijā jāmācās. Atved dāvanas, kādreiz arī naudu atsūta. Tiesa, tiem kas tagad turp brauc, vairs nav tas. Pērn vasarā uz Īriju aizbrauca dēls, viņam pagaidām jādzīvo pieticīgāk.”

Teresa visu mūžu bijusi slaucēja, aizgājusi pensijā, par savu mūža devumu valsts un sabiedrības labā saņēmusi grašus — 37 latus mēnesī. Vēlāk pensiju paaugstināja, taču vienalga līdz cilvēka cienīgai iztikai vēl tā ir tālu, tālu. Tālab kūtiņā arvien ir piena devēja — gotiņa, vistas, sivēni. Ne tik sen bērni mammai ar tēti sagādāja milzīgu pārsteigumu: “Vienu dienu meita atveda man kaut kādus papīrus un saka: “Mammīt, tev no katra bērna pa logam.” Mājai ir tieši pieci logi, par kuru nomaiņu parūpējās meitas un dēli.”

Vecākiem tas bija liels prieks un gandarījums. Teresa domā, ka visi bērni paliks uzticīgi arī savai dzimtajai zemei. Proti, māte cer, ka pēc gadiem, agrāk vai vēlāk, meita ar vīru un dēls atgriezīsies Latvijā.

Juris ROGA