Balva — adresātam

Braucieni uz pašu Latvijas zemes malu vienmēr izraisa skumjas un atstāj nomācošu iespaidu.

Pierobežas pagastos īpaši asi jūtama lauku cilvēku nošķirtība no “lielās” zemes. Pār Latgales vistālāko nomali sabiezējuši melni pamestības mākoņi, bet ciemos, kas dažviet saglabājušies, palikuši vecīši vien. Tiesa, mūsdienu skatījumā lauku pensionārus pieņemts uzskatīt pat par pārtikušiem cilvēkiem, taču ar visu vēlēšanos veco ļaužu dzīvi nenosauksi par nodrošinātām vecumdienām: ievērojama daļa līdzekļu tiek tērēta medikamentu iegādei.

... Attālais Bērziņu pagasts, kādreiz biezi apdzīvotā Lielo Andžānu ciema nomale. Doties uz Olgas Utānes māju korespondentiem lika patīkams pārsteigums: laikraksta “Ezerzeme” abonētāju loterijā sieviete laimēja mūsdienīgu sulu spiedi. Sekojot mūsu tradīcijai, mēs iegādājamies augstas kvalitātes preces, bet šajā gadījumā pasniedzām pazīstamās firmas “Zelmer” elektrosadzīves ierīci.

Vecajā viensētā saimniece dzīvo kopā ar meitu Ņinu. Nu jau rit trešais gads, kopš Olga zaudēja vīru, taču Dievs viņai deva labus kaimiņus: Vladimiru Čapkeviču un Alfonu Andžānu, kuri palīdz ar tehniku. Māte ar meitu tur govi, citu dzīvo radību, tāpēc bez mehanizatora pakalpojumiem iztikt nevar. Bet kaimiņu savstarpējā izpalīdzēšana allaž bija labs atspaids čaklajiem latgaliešiem, lai varētu dzīvot no rokas mutē. Savulaik Utāni un Čapkeviči iegādājās par pajām kopīgu traktoru, un tas tērauda rumaks arī šobaltdien atvieglo lauku darbarūķu grūto darbu.

... Jau kuro reizi mani sarunbiedri tikai pasmaida, kad mēģinu stādīties priekšā. Ņina nolika uz galda vairākus nodzeltējušus izgriezumus no rajona laikraksta ar manām fotogrāfijām. Laiks nesaudzē nevienu, bet labas atmiņas dzīvo. Viens fotouzņēmums iemūžināts tieši pirms ceturtdaļgadsimta, tajā kopā ar šķirnes cūku fermas draudzīgo kolektīvu redzamas māte un meita Utānes. Zem tā uzraksts: viena no republikas labākajām cūku fermām gadā ieguva 2000 šķirnes sivēnu! Es lieliski atceros, ka tajā laikā, kas bija pilns cerību uz gaišo nākotni, Bērziņu cūku audzētāju slava sasniedza pat Maskavu. Apdomīgā Olga tā arī sacīja: “Strādājām ļoti daudz, bet arī pelnījām labi. Trīs reizes kopā ar lauksaimnieciskās ražošanas pirmrindniekiem braucu ekskursijās uz Maskavu, Ļeņin-gradu, Kijevu. Kā saka, bija gan slava, gan gods, taču liekas naudas nebija divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, ģimenē auga divi bērni, otrkārt, vīrs ilgus gadus nostrādāja graudu noliktavā, nopelnot 75 rubļus mēnesī. Kodinātie graudi sabeidza noliktavu strādnieku veselību, lūk, arī mans dzīvesbiedrs nomira pāragrā nāvē. Darbs cūku fermā bija ļoti smags. Jūs taču atceraties, kā sivēnmātes vasarā turēja svaigā gaisā — teltīs. Cik daudz pilnu spaiņu nācās iznēsāt. Lūk, tāpēc arī tagad sāp visi kauli.”

No mūsu īsās sarunas noskaidrojās, ka Olga dzimusi Okrā, viņas dzīvesbiedrs nāk no Ignatovas. Būdami jauni, abi iepazinās deju laikā Stankeviču klubā. Pēc kāzām darbu un dzīvokli atrada perspektīvajā kolhozā “Dzimtene”. Atceroties vadītājus, Olga deva katram savu vērtējumu: “Pēteris Volkovs bija teicams priekšsēdētājs, īsts saimnieks, kurš cienīja cilvēka darbu. Bet sovhoza “Bērziņi” direktors Viktors Vaičuks bija iedomīgs: brauc garām un nekad nepaņem mašīnā vienkāršu cilvēku, arī tad, ja sieviete “balso” uz ceļa. Vēlāk ar Anatoliju Harčenko mums atkal laimējās. Viņš bija prātīgs un sirsnīgs vadītājs.”

Smagi nopūtusies, Olga piepeši atzinās, ka bija ļoti aizvainojoši ar 31 gada darba stāžu saņemt pensiju... 26 latus. Tiesa, tagad tā pakāpusies līdz 97 latiem, taču tā nu ir sanācis, ka šī pieticīgā naudas summa ir uz divām. Meitai nav darba. Nu jau pieci gadi, kopš tika slēgts vietējais veikals, bet cenas autoveikalā “kožas”. Atdosi piecīti, bet soma viegla,” secināja Olga. Visbriesmīgākais ir tas, ka ar katru dienu paaugstinās visnepieciešamāko pārtikas produktu cenas. Bet vecmāmiņai Olgai ir divi mazbērni: students un 12. klases skolniece, kuriem gribētos palīdzēt. Dēls Pāvels, kurš dzīvo Krāslavā, neaizmirst māti, palīdz sarūpēt malku ziemai.

Mājai, kur ciemojās laikraksta korespondenti, ir skaists nosaukums “Jāņogas”, tā ka firmas sulu spiede nokļuva pie adresāta, kuram ir dārzs. Viensētā ir gan ābeles, gan ogulāji, bet blakus — mežs, kur vasarā ienākas avenes un brūklenes. Tiesa, pēdējā laikā izcirtumu dēļ mazāk kļuvis melleņu. Olga atzinās, ka par tādu mantu ar elektromotoru pat nesapņoja — iztika ar mehānisko sulu spiedi. Tāpēc turpmāk vairs nebūs problēmu ar vitamīndzērienu gatavošanu, kas ir labākās zāles viņas vecumā.

Kā tas mēdz būt, prieka vēsti par laimestu viņas dabūja zināt no cilvēkiem. Kāds pat mazliet pārmeta: “Es parakstīju “Ezerzemi” gadam — un nekā, Bet Olga — mēnesim un laimēja.” Mēs tikai pasmaidījām, apspriežot šo tēmu. Laimi par naudu nenopirksi, te jau kā nu kuram veiksies. Mēs ar Juri Rogu, pasniedzot balvu, no sirds nopriecājāmies: laimests trāpīja desmitniekā un uzlaboja omu lauku cilvēkiem, kuri ar uzmanību nav izlutināti.

Kaut arī māte un meita dzīvo ļoti pieticīgi, viņas abonē trīs laikrakstus, dodot priekšroku “Ezerzemei”, par kuru pateica ne mazums labu vārdu. Olga atcerējās, kā sovhoza laikos pasūtīja piecus laikrakstus un vēl žurnālus “Rabotņica”, “Krestjanka”, “Seļskaja novj”, “Zdorovje”, “Čelovek i zakon”, “Estrada i cirk”. Tagad sākušies citi laiki — naudas pat vienam žurnālam neiznāk, tāpēc Utānes ņem lasīšanai grāmatas no bibliotēkas. Mīlas romāni un detektīvi palīdz lauku sievietēm īsināt garos ziemas vakarus viensētā.

Žēl tikai, ka mūsu jaunajā demokrātiskajā valstī nedz lauku cilvēks, nedz pensionārs nav apveltīts ar uzmanību un cieņu, bet varasvīri bez vismazākās kautrēšanās apmierina tikai bagātnieku intereses. Ir grūti dzīvot bez ticības rītdienai...

Aleksejs GONČAROVS