Nabadzībā, bet informēti

Ķepovas pagasta Apaļos mājas šķita izmirušas: izbraucām cauri visam ciematam, bet nekur nemanījām cilvēku pēdas uz naktī uzsnigušās sniega kārtas. Klauvējām pie vienas, otras mājas durvīm — vaļā neviens nevēra. Pie vienas tomēr pamanījām nelielas dzīvības pazīmes — no skursteņa debesīs vijās dūmu strūkliņa. Tās saimnieks mums tad izskaidroja, kā atrast vienu no laikraksta izlozes uzvarētājām Natāliju Stikuti. Satikt dzīvesvietā viņu neizdevās, jo Natālija spiesta piepelnīties gadījuma darbos. Redakcijas automašīnā turpinājām balvas īpašnieces meklējumus tuvākajā apkārtnē.

Natālija uzreiz piekrita sarunai. Izrādās viņas dzimtā puse ir Bērziņu pagastā, Apaļos izgāja pie vīra, laida pasaulē četrus bērnus. Kopdzīve ar iedzert mīlošo vīru nevedās, tālab Natālija aizgāja pie cita, ar kuru attiecības oficiāli nav noformētas, iepriekšējā laulība arī nav šķirta. Bērni oficiālajam dzīvesbiedram izrādījās lieks slogs — Natālija apgalvo, ka nekādu naudu bērnu audzināšanai bijušais nedod. Vecākā meita Tatjana kļuvusi par pavāri, nesen apprecējusies ar sirsnīgu un strādīgu puisi, ar kuru draudzējās piecus gadus. Dzīvo Robežnieku pagasta Skukos, atsevišķi no vecākiem. Abiem jau ir pirmdzimtā — septiņus mēnešus veco meitiņu sauc Nellija. Tatjana šobrīd ir mājsaimniece. Natālijas znots Ruslans, kurš arī ir spiests uzturēt ģimeni ar gadījuma darbiem, bija klāt mūsu sarunā. Puisis atzina, ka neredz šeit nekādu perspektīvu un kopā ar sievu gatavojas pārcelties uz Ogri, kur radiniekam sava firma. Viņš jau apsolījis Ruslanam darbu būvniecībā, bet Tatjanu pacentīsies iekārtot restorānā par pavāri. Tur sola iedot arī dzīvokli. Jaunā ģimene tagad gaida telefonzvanu no radinieka.

“Ja viņiem viss izdosies, tad vismaz par vienu bērnu sirds būs mierīga,” Natāliju nemaz nesatrauc fakts, ka jaunie atstās dzimto vietu. “Ko gan viņiem šeit darīt? Laikam arī mani pārējie bērni dosies projām. Vladimirs un Sergejs šobrīd mācās Dagdas arodvidusskolā par apdares darbu strādniekiem. Igors pērnā gada septembrī aizgāja 1. klasē. Neviens pat iedomāties nevar, cik grūti man ir pabarot bērnus. Lai gan vecākie puikas labi mācas un saņem stipendiju, tās nepietiek un vajag iedot papildus naudu. Vien pusdienām cik aiziet, kur viss pārējais. Dzīvo kā gribi. Ielienu parādos, atdodu un atkal lienu parādos. Labi, ka pašam mazākajam bērnam skolā pusdienas ir par brīvu. Vladimirs no mācībām brīvajā laikā bija devies peļņā uz Angliju, arī Rīgā būvniecībā piestrādāja, kurp domā doties pēc skolas pabeigšanas — šis viņam pēdējais mācību gads. Puikas labi apzinās, ka mamma nespēj viņiem visu nopelnīt, tāpēc arī paši dara, ko var. Ne jau katru dienu man gadās kāds darbs. Visa jaunā ģimene pārtiek no maniem ienākumiem — dzīvesbiedrs ir bezdarbnieks. Nelielajā saimniecībā turam aitas, vistas, ir kādas piecas bišu saimes. Medus ievākums pēdējā vasarā gan bija ļoti slikts.

Šodien laukos cilvēkiem ne dzīve, bet mokas. Kluba nav, transports uz šejieni neiet, uz Ķepovas pagasta pašvaldības rīkotajiem pasākumiem, ballēm nokļūt nevar. Mājas paliek tukšas, jaunatnes pavisam maz. Apaļos vairākumam nav ne darba, ne naudas. Labi, ka par zemi samaksāja, ļaudis kaut kā izgrozījās no pilnīgā trūkuma. Smagi klājās pirmās brīvvalsts laikā, smagi — tagad, cilvēkiem labi klājās tikai kolhozu un sovhozu laikā, kad visiem bija darbs un neviens nedzēra tik traki, kā šodien. Daudzi pieauguši cilvēki kļuvuši slinki, daudzi ir pilnīgi nodzērušies, arī gandrīz visa lauku jaunatne meklē, kur iedzert.”

Pie visas lielās nabadzības Natālija pasūta “Ezerzemi”. Varētu domāt, ka, trūkumā dzīvojot, viņa to dara ar cerību par lielo balvu. Izrādās, motīvs pavisam cits: “Ir cilvēki, kuri dusmojas par to, ka es šajā nabadzībā vēl pasūtu rajona laikrakstu. Bet kā var nebūt lietas kursā par to, kas darās rajonā, kā var nezināt jaunumus? Agrāk pasūtīju arī “Vesti” un “Subbota”, bet tagad vairs nav tādu iespēju. Labi, ka “Ezerzeme” vēl ir pieejamā cenā, turklāt satura ziņā laba avīze.”

Natālijas znots Ruslans arī mūs uzslavēja: “Rajona avīze vienīgā domā par tiem, kuri nevar atļauties iegādāties satelīttelevīzijas uztvērējus un “šķīvjus”, jo tikai “Ezerzemē” ir tās programmas, kuras šaipusē var uztvert ar parasto āra antenu.

Juris ROGA