Ko slēpt, bērni grib mācīties prestižās izglītības iestādēs. Tiesa, prestiža kritēriji audzēkņu acīs visai atšķirīgi, tomēr vienu atzīst praktiski visi — jo vairāk skolēnu iegūst godalgotas vietas olimpiādēs un konkursos, jo augstāk pašu un citu acīs kotējas konkrētā izglītības iestāde.
Šajā jomā Dagdas vidusskolai ir labi panākumi, kurus šoreiz neuzskaitīsim, bet uzmanību veltīsim vienam no svaigākajiem. Publiskās runas konkurss vācu valodā ritēja ar devīzi “Dažādā pasaule un es tajā”. Šāds konkurss pirmām kārtām veido skolēna prasmi uzstāties jebkuras auditorijas priekšā un izteikt viedokli par kādu pašu interesējošu tēmu. Dagdas vidusskolas audzēkņi no rajona mājup pārveda trīs godalgotas vietas: 11. klases audzēkne Vineta Nipere izcīnīja 1. vietu; 9. klases skolnieks Jānis Mačukāns — 2. vietu; 12. klases audzēknis Artūrs Agejevs — 3. vietu. Ar šiem bērniem lepojas gan vācu valodas skolotāja Zoja Semjonova, gan skolas administrācija, kā arī priecājas klasesbiedri — šajā skolā ir draudzīgs kolektīvs un valda veselīga konkurence. Viesojoties skolā, no trim audzēkņiem satikām divus.
Divas pasaules
Vineta Nipere apgalvo, ka skolotājas piedāvājums startēt konkursā viņai nācis pēkšņi: “..bet es ātri piekritu. Gatavojoties konkursam, rakstīju darbiņu par savām divām pasaulēm — reālo un fantāzijas, kuras apvieno mīlestība. Žūrijas locekļi man jautāja, vai vēlos kļūt par rakstnieci? Par rakstnieci es nevēlos būt, jo daudz vairāk mani interesē cita profesija, ko vēl skaļi negribu izpaust. Atklāšu vien to, ka savu nākotni redzu jomā, kas varētu būt inženierzinātņu un mākslas nozares savijums. Mana atbilde uz jautājumu par mīļāko valodu, iespējams, samulsinās arī avīzes lasītājus, bet tā nav dzimtā latviešu valoda, nav arī vācu valoda. Man ļoti patīk klausīties franču valodu, lai gan pati to nepārvaldu un mūsu skolā to nemāca. Franču valodu es saucu par savu mīļāko valodu, tā vilina arī ar to, ka šeit ir reti sastopama.”
Jauniete apgalvo, ka mācības skolā viņai nesagādā nepārvaramas grūtības, par ko liecina vidējā balle — aptuveni astoņi. Vairāk koncentrējas tieši fizikas apgūšanai, jo tā ļoti interesē. Sava tēva pēdās, kurš savulaik pievērsies uzņēmējdarbībai, meitai iet negribas. Toties labprāt izmēģinātu ienirt ar akvalangu — tēvs savulaik bijis ūdenslīdējs. Pagaidām gan jaunietei nav izdevies izbaudīt emocijas, kuras dod šis ekstrēmais sporta veids.
Sapņotājs
Pilsētnieks Artūrs Agejevs pastāstīja, ka konkursam gatavojies ļoti nopietni, uzrakstījis nelielu pasaku, kurā stāstīts par cilvēku lielo steigu mūsdienās un par to, ka tādēļ viņi vairs nesapņo.
Artūrs: “Manuprāt, cilvēces visu lielo sasniegumu un notikumu pamatā ir bijis cilvēka sapnis. Tā arī bija mana galvenā doma, kuru mājās iestrādāju pasakā un konkursa gaitā izstāstīju žūrijai. Protams, žūrijas locekļi pajautāja par maniem sapņiem, vai un kā es saistu vācu valodu ar savu nākotni, vai es lietoju vācu valodu ikdienā mājās? Mājās vācu valodā es nerunāju. Mans mērķis tomēr nav kļūt par valodnieku, bet gan studēt inženierzinātnes Rīgas Tehniskajā universitātē, tālab savu nākotni tieši ar vācu valodu nesaistu, bet, iespējams, man tā lieti noderēs, pildot darba pienākumus vai atpūšoties vāciski runājošas zemēs. Bija arī jautājums, vai vēlos piedalīties studentu apmaiņas programmā. Protams, mana atbilde bija pozitīva, jo kurš gan jaunietis to nevēlētos?”
Pilngadīgais Artūrs, kurš cilvēku uzmanību sev pievērš arī ar pīrsinga detaļu uzacī, Dagdas jauniešus raksturo kā jautrus un atraktīvus, kuri vienmēr atrod sev lietderīgu nodarbošanos. Viņš neattiecina sevi pie galīgi “pareizajiem” vai viņiem pretējai nometnei piederošiem, bet gan pie tiem, kuri labi apzinās robežu, kuru drīkst vai nedrīkst pārkāpt.
Juris ROGA