Likteņa dāvana

Vienlaikus bija liels pārsteigums atklāt, ka Latgales plānošanas reģiona attīstības padomes priekšsēdētāja vietnieks, Šķeltovas pagasta padomes un Krāslavas rajona padomes priekšsēdētājs abonē rajona avīzi, kuru, ieņemot šos amatus, tikpat labi varētu palasīt darbavietā un pat aizņemties uz mājām.

“Varētu gan,” piekrīt Badūna kungs. “Bet rajona laikraksts ir kļuvis par manas dzīves neatņemamu sastāvdaļu, jo šo avīzi abonēju kopš tās dienas, kā pats sāku pelnīt sev iztiku, turklāt vienmēr uz gadu. Nekad neesmu sapņojis par balvu, tāpēc šo veiksmi uzskatu par likteņa pirkstu un dāvanu pieņemu ar lielu prieku un gandarījumu, pat domāju, ka esmu to pelnījis par uzticību laikrakstam kā tā pastāvīgs lasītājs. Ir mēģināts abonēt dažādus citus laikrakstus, bet tiem nekad nav bijusi tik nedalīti ilgstoša uzticība, kā “Ezerzemei”, kuru vienmēr pasūtī-juši arī mani vecāki, tagad — tēvs.

Starp citu, nebiju pirmais, kas uzzināja par šo vinnestu. Man uz darbu piezvanīja dzīvesbiedre un sacīja, lai paņemu rokās “Ezerzemi” un palasu. Viņa mani tā ieintriģēja, ka atliku visus darbus un gāju pie sekretāres lasīt avīzi. Tad arī ieraudzīju savu uzvārdu izlozes uzvarētāju sarakstā un jutos patīkami pārsteigts.

Zinu, ka lūgsiet izteikt viedokli par laikrakstu. Ir jāsaprot, ka dzīvē viss ir subjektīvs, arī cilvēku stāstījums par to vai citu notikumu. Viens domā, ka viņa redzējums ir pareizais un patiesais, otrs uzskata, ka viss ir citādāk. Tāpēc visiem laikrakstiem visā pasaulē rodas gan ienaidnieki, gan draugi, vienam un tam pašam rakstam ir gan atbalstītāji, gan tādi, kas to peļ. Manuprāt, preses galvenais uzdevums ir veidot sabiedrībā diskusiju, lai lasot cilvēki domā līdzi un diskutē. Ja lasītājs uzskata, ka nav tā, kā stāstīts avīzē, viņam ir iespēja izteikties gan avīzē, gan arī atstāt savus komentārus zem rakstiem internetā laikraksta mājaslapā. Galu galā var oponēt kaimiņam utt. Tālab es nevaru pateikt, kas rajona laikrakstā tiek atspoguļots pareizi vai nepareizi, bet man ir prieks par to, ka “Ezerzeme” ir neatkarīga avīze. Proti, uzņēmuma īpašnieki arī ir tie, kuri strādā laikrakstā, gatavo un publicē tādus rakstus, kādus paši uzskata par vajadzīgu. Diemžēl daudzi citi masu mediji mūsu valstī ir ļoti atkarīgi no sponsoriem, dažreiz paši īpašnieki pastarpināti, izmantojot savu vadītāja resursu, ietekmē savu mediju un regulē žurnālistus, diktējot, par ko un kā ir jāraksta. Neatkarība ir “Ezerzemes” pluss un vienlaikus mīnuss, jo naudas nav tik, cik vajadzētu avīzei, lai tā būtu krāšņāka un vēl labāka, lai žurnālisti varētu biežāk braukt pa rajonu, meklējot interesantus cilvēkus, lai ziņas sniegtu operatīvāk. Dažreiz gadās, ka notikums tiek atspoguļots vēlāk, vai netiek atspoguļots vispār. Taču dzīvē visam ir sava cena, arī neatkarībai.

Rajona avīzi sāku pārskatīt no pirmās lappuses, pievēršot uzmanību virsrakstiem, bet bija laiks, kad mani rajona avīzē vispirms interesēja tieši pēdējā lappuse. Tagad vairs nē, arī televīzijas program-ma nē. Sāku ar interesantākajām tēmām. Ir ļoti daudz interesantu rakstu, bet atmiņā iegūlis tieši šī gada raksts par izvaltieti, kurš likteņa peripetiju rezultātā nokļu-va tālajā Austrālijā, un tikai tagad ir radusies iespēja atgriezties dzimtenē. Šo rakstu liku izlasīt savai vienpadsmitgadīgajai meitai ar vārdiem: “Dacīt, izlasi, jo tā ir mūsu valsts vēsture, kas atklājas caur viena cilvēka likteņstāstu. Izlasījusi rakstu, meita man norādīja: “Tēti, bet jau tajā laikā cilvēkam tomēr bija izvēle, lai arī ne viegla, bet — izvēle!” Savukārt izvēle nozīmē arī atbildību par savu lēmumu. Priecājos par jaunās paaudzes izpratni, ka kara šausmas pārdzīvojušās paaudzes ļaudis nevar mērīt ar vienu olekti. Cilvēki bija dažādi, situācijas dažādas.

Tieši šis raksts iegūla atmiņā arī tāpēc, ka mana tēva onkulim — vecmammas brālēnam — bija ļoti līdzīgs liktenis, tikai viņš aizbrauca uz Ameriku. Arī interesants liktenis, arī cilvēks izlauza sev ceļu dzīvē no zemākajiem pakāpieniem līdz cienījamam juristam. Arī viņš izmantoja iespēju apmeklēt Latviju, ciemojās pie mums Dagdā. Diemžēl šis cilvēks jau ir viņsaulē. Bet arī viņam bija ģimene, dēls, un viņa atvases jau trešajā paaudzē runā latviski.”

Perspektīvs enerģētiķis politikas valgos

Andris ir dzimis un audzis Dagdas pagastā, mācījies Dagdas vidusskolā, pēc tam — Malnavas sovhoztehnikumā par tehniķi-elektriķi. Sekoja dienests armijā, kur viņam lieti noderēja tehnikumā apgūtā specialitāte. Darbojoties šajā jomā armijā, viņš ieguva labu pieredzi. Pēc dienesta atgriezās mājās un devās uz lauksaimniecības pārvaldi interesēties par darbu. Tur viņam piedāvāja galvenā enerģētiķa amatu kolhozā “Molodaja gvardija”. Jāatzīmē, ka 80. gados tehnikumā mehāniķu bija vismaz trīs reizes vairāk par tehniķiem-elektriķiem. Andra izvēlētā specialitāte nebija populāra, bet tas, kā izrādījās, deva zināmas priekšrocības karjeras veidošanā.

Andris: “Es biju pat ļoti izbrīnīts, kad pateica: “Būsi galvenais enerģētiķis!”. Bez pieredzes, vai tiešām tas iespējams? Bet mani nomierināja, sak, specialitāte un diploms tev ir, esi jauns un enerģisks — uz priekšu. Pieredzi iegūsi. Diplomētu speciālistu šajā nozarē trūka, tā es nokļuvu Šķeltovā, kur strādāju līdz šai dienai, neskatoties uz to, ka jau vairākus gadus dzīvoju Dagdā — izveidoju ģimeni un pārbraucu uz mazpilsētu.”

Rajona priekšniekam Dagdā ir labiekārtots dzīvoklis daudzstāvu namā, kurš laika ritumā kļuvis tukšāks — tajā ikdienā dzīvo Andris ar sievu un jaunāko meitu Daci. Pirmie bērni pametuši vecāku iesildīto ligzdiņu: vidējais — Artūrs — šogad pabeidz Paula Stradiņa medicīnas koledžu Jūrmalā, bet vecākā meita Aija dzīvo Rīgā un pirms pāris nedēļām paaugstināja savus vecākus vecvecāku statusā. Pirmo mazmeitu nosauca par Viktoriju. Aija vēl joprojām strādā un vienlaikus studē.

“Tieši enerģētika bija tā, kuras dēļ iegāju politikā 90. gadu sākumā, kad likvidējās kolhozi,” Andris atbild uz jautā-jumu, kā perspektīvs enerģētiķis iepinās politikā? “Ciemojoties Baltkrievijā, kur joprojām pastāv kolhozi, atsaucam atmiņā mūsu bijušo saimniekošanas modeli. Tur joprojām darbojas kolhozi, kas uztur bērnudārzus, apkurina ne tikai ražošanas objektus, bet arī dzīvokļus un gādā par citiem objektiem. Tieši tā bija šeit, Latvijā, līdz 90. gadu sākumam. Kad sākās sabrukums, pirmās slēdza lielās ražotnes, kuras patērēja visvairāk enerģijas. Objektus nodeva pašvaldībai, kaut ko privatizēja. Es tolaik gatavojos doties uz Krāslavu, jau bija ievadītas sarunas par darbu “Latvenergo”, bet tad notika negaidīts pavērsiens — tā laika pagasta padomes priekšsēdētāja Irēna Maļuhina pati aicināja mani uzņemties priekšsēdētāja amatu. Viņa savu priekšlikumu argumentēja ar to, ka pēc kolhoza likvidācijas bez apkures palika skola, bērnudārzs, tautas nams, daudzdzīvokļu mājas, turklāt pagasta rīcībā nonāca ūdensapgādes saimniecība un ūdens attīrīšanas iekārtas ar visām savām problēmām, bet viņai, nespeciālistei, šajās jomās bija sarežģīti ar to visu tikt galā. Viņa to neslēpa, jo pārdzīvoja par pagastu, ciematu, iedzīvotājiem un meklēja labāko risinājumu — cilvēku, kurš palīdzētu pārvarēt krīzi. Kā speciālists es biju tam gatavs, un, atsaucoties uzstājīgajiem lūgumiem, piekritu pastrādāt viņas vietā gadu-divus, lai visu noorganizētu un pagasts varētu funkcionēt tālāk. Kā mēs zinām, nav nekas pastāvīgāks par pagaidu variantu. Strādājot komandā, izdevās visu paveikt un neļaut ciematam sagrūt. Uzsveru, ka tie nav tikai mani panākumi, tas ir visu to cilvēku nopelns, ar kuriem kopā man nācās strādāt. Visgrūtāk bija nodrošināt apkuri. Tika rasti dažādi risinājumi, ēku apkurei uzstādījām pat no fermām izņemtus vecos apkures katlus, no kuriem dažs izturēja vien pirmo ziemu. Bet tas bija pirmais, ko vajadzēja izdarīt — iedot siltumu. Vēlāk pagasta pašvaldība no nelielas mājiņas, kurā vienlaicīgi varēja strādāt labi ja 3-4 cilvēki, pārgāja uz bijušo kolhoza klubu-kantori, tur pamazām izveidojām pagasta padomes administrāciju, veicām siltumapgādes sistēmas remontu, pakāpeniski, vairāku gadu laikā izremontējām kabinetus. Visu saviem spēkiem. Aktīvi nodarbinājām bezdarbniekus algotajos pagaidu sabiedriskajos darbos, jo daudzi cilvēki bija palikuši bez darba un iztikas avota. Optimizējām iestāžu tīklu, bibliotēku pārvietojām uz pagastmāju, saglabājām bērnudārzu, kas darbojas līdz pat šai dienai. Vienus darbus nomainīja citi, tā līdz pat šai dienai.”

Juris ROGA