Par piena upēm...

Protams, kopprodukcijas kulminācija pienākas uz astoņdesmitajiem gadiem, kad Baltijas republiku piena upēm bija svarīga loma Padomju Savienības pārtikas programmas risināšanā. Tajos salīdzinoši netālajos laikos piena produkcijai reklāma nebija vajadzīga, bet Latvijas sieriem, iebiezinātajam un sausajam pienam, tāpat kā sviestam, bija neierobežots pieprasījums milzīgajā ģeogrāfiskajā telpā no Baltijas jūras līdz Klusā okeāna krastiem. Lieli lopkopības kompleksi, attīstīta lopbarības ražošanas industrija, mērķtiecīgs ciltsdarbs un lopkopju trieciendarbs — tās ir nesenās padomju pagātnes ainas, kuru tagad ir pieņemts pelt.

Mainoties laikmetiem, “reformatori” neizdomāja neko labāku, kā vien postīt visu līdz pašiem pamatiem. Īpašuma neprātīgā dalījuma azartā tika apkauti šķirnes lopu ganāmpulki, no govju novietņu un teļu mītņu jumtiem noplēsts šīferis, bet piena lopu fermu vērtīgā iekārta par grašiem nodota metāllūžņos. Ar revolucionārajiem cīņas lozungiem likvidēt kolhozu un sovhozu sistēmas sekas mūsu rajonā vien simti lielu lopkopības nozīmes ēku pārvērstās par drupām. Tikpat ātri bija darīts gals arī kādreiz varenajai Latvijas rūpniecībai. Iznākumā fabriku un rūpnīcu korpusi labākajā gadījumā pārtapa par tirdzniecības bāzēm vai mazām firmām.

Dzīve turpinājās, un nabadzīgajiem Latvijas iedzīvotājiem, zaudējot visai lielus ietaupījumus naudas reformās, nācās atkal izgudrot velosipēdu. Pēc dziesmotās Atmodas čaklie latgalieši bija spiesti ne tikai sēsties pie traktora vai kombaina stūres, bet arī jūgt kolhozu un sovhozu palikušos kleperus, biežāk ņemt rokās dakšas, izkaptis un grābekļus...

Šodien parunāsim par kādreiz slavenās piena nozares atdzimšanas tēmu. Kā saka, nav ļaunuma bez labuma. Ja uz padomju varas pastāvēšanas finiša lopkopji uzskatīja par lielu godu ierakstīties četrtūkstošnieku klubā piena izslaukumu ziņā, tad atjaunotās neatkarības gados Latvijas mazās naturālās un vidējās zemnieku saimniecības, kā arī plaukstošie fermeri uzņēma pār-liecinošu un pareizu kursu uz ciltsdarba uzlabošanu. Panākumi neizpalika: piena izslaukumu grafika līkne turpināja kāpt uz augšu. Latgales piena lopkopība attīstījās tāpat, kā arī citos reģionos.

Tāpēc pievērsīsimies valsts pārskatiem. Uz tirgus ekonomikas sliedēm neliela kļūme atgadījās tikai pašā sākumā: 1991. gadā vidējais piena izslaukums no govs bija 3063 kg, bet pēc pāris gadiem tas pazeminājās līdz 2820. Toties turpmāk iezīmējās tikai pozitīva dinamika, kas arī apstiprina ciltsdarba rezultatīvumu gan mazās, gan arī lielās zemnieku saimniecībās. Vieni sāka audzēt Latvijas brūnās šķirnes govis, citi deva priekšroku melnraibām govīm, kas tika atvestas no attīstītajām Eiropas valstīm. 1995. gadā vidējais izslaukums no govs valstī sasniedza 3348 kg, bet 2001. — 4763. Pēc četriem gadiem šis rādītājs pārsniedza 5000 kilogramu robežu, bet, apkopojot pagājušā gada rezultātus, 5478 kg! Mūsu rajona lopkopji, nedaudz atpaliekot no preiliešiem un apsteidzot ludzāniešus, pagājušajā gadā sasniedza labu rādītāju — 4561 kg no govs. Kas ir tālu no Dienvidlatgales reģionā reģistrētā rekorda: vienā no Daugavpils rajona Nīcgales pagasta zemnieku saimniecībām tika izslaukts no katras govs 8267 kg piena! Starp Latvijas rajoniem pirmajā vietā ir Valmieras rajona lopkopji ar vidējo izslaukumu 6528 kg no govs. Taču Krāslavas rajons līdera pozīcijas atdeva tikai Preiļu rajonam cita rādītāja ziņā: tas ir zemnieku saimniecību skaits ar piena specializāciju. Tādas pie mums ir 817 ar vidējo govju skaitu 4,8. Dobeles rajonā, kurš intensīvi attīsta piena lopkopību, katrā no 226 saimniecībām ir gandrīz 30 ragulopu. Taču vislielākais slaucamo lopu ganāmpulks ir Tukuma rajonā (7926), bet pie mums — 3904 govis. Vai tas ir daudz vai maz, spriediet paši, ja sovhozā “Andrupene” vien 1000 slaucamo govju ganāmpulkā no katras ieguva 4000 kg piena. Visādā ziņā, neizpaužot komercnoslēpumu, varu paziņot, ka patlaban mūsu rajonā sekmīgi attīstās četras zemnieku saimniecības, kuras pretendē uz šķirnes ganāmpulka statusu: pa vienai Robežnieku un Dagdas pagastā, divas Skaistas pagastā. Izskatāmā problēma ir paradoksāla ar to, ka visā Latvijas vēsturē vietējie piena produkti kļūst nepieejami ļoti daudziem pensionāriem, invalīdiem un maznodrošināto ģimeņu bērniem. Piena iepirkuma cena ir 20 santīmu par kilogramu, bet mazumtirdzniecībā litrs piena maksā gandrīz trīs reizes dārgāk. Kam tas ir izdevīgi? Par sieru cenu labāk nerunāt, bet trauciņos ar uzrakstu “krējums”, kā nesen noskaidrojās, pircējam tiek piedāvāts kaut kāds surogāts...

Aleksejs GONČAROVS