Agrāk viss bija citādāk

Nelielo balvu sieviete pieņēma sakot: “Paldies, dzersim tēju! Pasūtot avīzi, par balvu pat nesapņoju. Šis ir mans pirmais laimests laikraksta rīkotajās izlozēs abonentiem, bet jau otrais “Ezerzemes” suvenīrs mājās, jo dzīvesbiedrs kādreiz aizpildīja aptaujas anketu rajona avīzē un dalībnieku izlozē vinnēja ekskluzīvo pildspalvu ar blociņu.”

Marina ir lietvede And-rupenes pamatskolā — savulaik pati pabeigusi šo mācību iestādi, bet toreiz nav varējusi iedomāties, ka šī skola reiz būs viņas darbavieta. Mācījusies Dagdā par šuvēju un saņēmusi diplomu, viņa neaizgāja šūt, jo atklāja, ka šuvējas darbs nepatīk. Tāpēc Marina piekrita piedāvājumam strādāt par bibliotekāri savā skolā, papildus tika iedota lietvedes pusslodze. Tagad viņa strādā tikai par lietvedi pilnu darba dienu, no bibliotekāres amata nācās aiziet, jo izmainījās šī darba veicējiem izvirzītās prasības, bet augstākās izglītības Marinai nav.

Viņas dzīvesbiedrs Andrejs ir traktorists, kādreiz strādāja padomju saimniecībā “Andrupene”, tagad — zemnieku saimniecībā. Abi vietējie ļaudis, visu laiku dzīvo Andrupenes pagastā. Lai gan abi saņem darba algu, ienākumi nav tik lieli, lai tērētos bez apdomas. Rajona avīzi Marina pasūta ļoti sen, kopš pati sākusi pelnīt, bet bija viņai toreiz 18 gadu. Sākumā avīzi pasūtīja uzreiz ilgākam laikam, bet tagad abonē uz trim mēnešiem. “Ezerzeme” ir vienīgais regulārais laikraksts mājās, šad tad, kad ar naudiņu brīvāk, Marina nopērk arī kādu nedēļas avīzi.

Kā noprotat, ģimene spiesta dzīvot taupīgi, jo ne jau tikai augošās cenas tukšo ģimenes locekļu maciņus. Vispirms bija jāizmaksā līzingā pirktā lietotā automašīna “Volkswagen Golf 3”, tagad nopirkuši kredītā datoru. Interneta pieslēguma tam vēl nav, pagaidām tālāk par solījumiem tā ierīkotāji nav tikuši. Ģimenē ir viens bērns — Oļegs mācās par elektriķi Viļānos. Lai gan stipendiju puisis saņem un mājās atbrauc katru nedēļas nogali, arī viņam ik mēnesi jāiedod papildus nauda. Tagad Oļegs ir trešā kursa audzēknis, bet gadu vēl jāmācās. Mamma apgalvo, ka dēlam ļoti patīk izvēlētā profesija, praksi izgājis Rēzeknē, jau sāk raudzīties, kur varētu iekārtoties darbā pēc skolas beigšanas. Lai gan Puzanovi ir lauku ļaudis, viņiem nav lielas saimniecības. Ir neliels piemājas dārziņš, kurā audzē tikai nepieciešamāko: kartupeļus un pārējo pusdienu galdam nepieciešamo. Kūtī tur sivēnus savām vajadzībām, savulaik bija arī govs, bet no tās atteicās. Iemesls tam visam ir — gan zeme dārga, gan zemes apstrāde prasa lielus izdevumus.

“Gribējām kādu gabalu zemes nopirkt, kad nosauca cenu, sapratām, ka ar mūsu algām šo sapni neiespējami piepildīt,” stāsta Marina. “Savas zemes nav, nomājam. Turēt govi sanāk neizdevīgi, bet piens vēl nav tik asa problēma, lai, laukos dzīvojot, to nevarētu iegādāties.

“Ezerzemē” vispirms aplūkoju attēlus — meklēju paziņas. Pēc tam izlasu sludinājumus — interesanti zināt, ko pērk, pārdod, varbūt kas pašiem noderīgs. Pēdējā kārtā lasu rakstus. Lai gan esam laucinieki, par pilsētu dzīvi arī interesanti palasīt. Lūk, skolas tēma man gan ir līdz kaklam, jo visu dienu apgrozos pedagogu kolektīvā, un šeit visas sarunas galvenokārt ir par skolu. Iespējams, ka cilvēkiem, kuri paši ir tālu no skolas dzīves, interesanti lasīt tieši par skolu. Bet viena lieta gan uztrauc: uz skolu brauc arvien mazāk audzēkņu — autoosta praktiski tukša. Agrāk viss bija citādāk.”

Agrāk arī ciemos brauca ar autobusiem, tagad Marina savu māsu Rēzeknē apciemo, braucot ar personīgo automašīnu. Uz Krāslavas pusi iznāk braukt retumis, kad ir neatliekamas darīšanas rajona centrā. Ar savu otro māsu Marina dzīvo vienā un tajā pašā daudzdzīvokļu mājā Mariampolē.

Juris ROGA