Automobilis statistikas spogulī

Uz mana galda precīzs vieglo automobiļu statistiskais pārskats, kuri atrodas Krāslavas rajona iedzīvotāju īpašumā. Tad, lūk, 1965. gadā tie bija tikai 124, un, atceroties to laiku, var droši teikt, ka tie bija divu marku automobiļi: “Moskviči” un kuprainie “Zaporožeci”. Automobiļi “Volga” pie privātīpašniekiem parādījās ļoti reti: tie arī maksāja fantastisku naudu, bet iegādāties reprezentablo limuzīnu bija ārkārtīgi sarežģīti. Pēc septiņiem gadiem vieglo automašīnu skaits uz rajona ceļiem pēkšņi trīskāršojās, kas, pēc visa spriežot, sakrita ar Volgas automobiļu būves rūpnīcas nodošanu ekspluatācijā, kura sāka ražot markas “Žiguļi” automašīnas. Itālijas markas “Fiat” automobilim bija vajadzīgs laiks, lai tas adaptētos uz padomju sliktajiem ceļiem. Pirmajos gados konservatīvie autoamatieri ne visai uzticējās nepazīstamajai “itālietei”, taču tā, izturējusi pārbaudi uz asfaltētām maģistrālēm un grūti izbraucamiem lauku ceļiem, kļuva par vispopulārāko tautas automobili.

Astoņdesmito gadu sākumā izsludinātā attīstītā sociālisma laikmetā patiešām bija jūtama Padomju Savienības nelielā augšupeja, kas bija redzams pēc pārvaldes aparāta, strādnieku un zemnieku algām. Tieši šajos gados automobilis no greznumlietas pakāpeniski sāka pārvērsties par pārvietošanās līdzekli. Tiesa, krāt naudu nācās mokoši ilgi.

Nopirkt markas “Žiguļi” automobili tika uzskatīts par vislielāko laimi. Bija jāgaida garas rindas, to virzīšanos varēja ietekmēt tikai partijas priekšnieki. Augstāk par valdības apbalvojumiem tolaik tika kotētas marku “Žiguļi” un “Moskvič” automašīnas, kuras pārsvarā varēja dabūt “komunistiskā darba trieciennieki”. Diezgan bieži laimējās pirmrindas kolhozu un sovhozu speciālistiem, mehanizatoriem un lopkopjiem. Zinu daudz tādu laimīgo, kuri atvaļinājumu laikā braukāja pa plašo Savienī-bu — benzīns tolaik bija gandrīz par velti. Ģimenes, kurām piederēja personīgās mašīnas, vasaras laikā brauca atpūsties uz Baltijas un pat uz Melnās jūras pludmalēm. Tikmēr Toljati rūpnīca jau sāka strādāt ar pilnu jaudu...

Ja 1973. gadā Krāslavas rajona iedzīvotāju rīcībā bija 521 automašīna, tad 1980. — jau 1762! “Brežņeva stagnācijas laikā” godīgiem darbarūķiem un spekulantiem nauda krājās visai aktīvi, taču prestižu marku automobiļi palika par neiedomājamu deficītu. Trešā un sestā modeļa “Žiguļi” tikai vairāk uzkurināja situāciju. Kas tur ko teikt par auto, ja arī es tolaik ar neticamām grūtībām iegādājos motociklus ar blakusvāģiem, bez kuriem nekādi nevarēju iztikt savās copmaņa gaitās. Sakrāt naudu automašīnas iegādei man allaž neļāva otrais vaļasprieks — fotografēšana. Bija laiks, kad par veco Japānas ražojuma fotoaparātu nācās izlikt summu, par kuru gandrīz varēja nopirkt “Zaporožecu”. Par ko pašlaik arī nenožēloju: lai vai kā bija, bet korespondenta maize man palīdzēja pārdzīvot visgrūtāko pārejas periodu.

Taču atgriezīsimies pie kārotajiem riteņiem, par kuriem sapņoja tukšo veikalu plauktu izmocītie cilvēki. 1985. gadā par personīgo automobiļu laimīgajiem īpašniekiem kļuva jau 2594 cilvēki, 1988. — 3077. Tālāk notiek kaut kas pārsteidzošs: mainoties laikmetiem, iegādāto automobiļu skaits nesamazinās. Atminēt šo fenomenu ir ļoti vienkārši: uz bijušajām padomju republikām sāka plūst Eiropas lietotu automašīnu lavīna. Izsalkuši mūžīgā tirdzniecības deficīta dēļ, mūsu cilvēki sāka iegādāties sarūsējušos marku “Ford”, “Opel” un “Toyota” automobiļus, par kuriem agrāk nevarēja pat sapņot. Kādam laimējās ar pirkumu, taču vairākums, dārgi samaksājuši par remontiem, ātri vīlās ar solīda vecuma automobiļu iegādi. Attapušies viņi ātri izstrādāja optimālo variantu: jāiegādājas auto, kas nav vecāks par desmit gadiem. Patiesība, kas iepazīta rūgtā dzīves pieredzē, pārtapa par anekdoti: “Vai mēs vizināsimies ar 2008. gada izlaiduma automašīnām? Noteikti, taču... pēc desmit gadiem.”

Ļoti grūtajā 1996. gadā pa rajona ceļiem, kas ar remontiem netika lutināti, jau ripoja 3599 automobiļi! Pakāpeniski no “skatuves” nogāja padomju modeļi. Galvenais iemesls — to neekonomiskums, jo benzīna cena pakāpeniski paaugstinājās līdz dolāram par litru. Taču relatīvi zemas lietoto automobiļu cenas, kuri tika ievesti Latvijā no Vācijas un kaimiņvalsts Lietuvas, turpināja vairot laimīgo autoīpašnieku skaitu. Tieši kopš tā laika tāda parādība kā dāma pie stūres kļuva masveida. Ļoti vāja autobusu satiksme un pārtrauktie pasažierpārvadājumi pa dzelzceļu lika Latvijas iedzīvotājiem iesaistīties valsts vispārējās automobilizācijas procesā. “Apaļajā” gadā, kas ievadīja jaunās tūkstošgades ēru, reģistrēto automašīnu skaits sasniedza 5614. Viesstrādnieki no Latgales pēc sekmīgas darba debijas Īrijā, Anglijā vai Spānijā steidzās iegādāties vieglo automašīnu dzimtenē. Šī iemesla dēļ, manuprāt, arī saglabājās privāto automašīnu skaita palielināšanās dinamika. Turklāt lietotie automobiļi kļuva ievērojami jaunāki, un uz ielām un ceļiem aizvien biežāk varēja redzēt piecus — septiņu gadus vecus “Mercedes”, BMW, “Audi”. Jau iezīmējās stabila mode uz “džipiem”, starp kuriem salīdzinoši maz lēto Krievijas ražojuma apvidus mašīnu, ko pārliecinoši apstiprināja prestižu marku pieprasījums. 2002. gadā rajona privāto automašīnu parkā jau bija 6447, 2004. — 7091, 2006. gadā — 8419 automobiļi.

Nemaz nešaubos, ka arī pagājušajā gadā (statistikas datu pagaidām nav) rajona iedzīvotāju automobilizācijas grafika līkne turpināja kāpt uz augšu. Riskēšu sacīt, ka neapturamās inflācijas apstākļos autotransporta iegāde nav sliktākais uzkrāto finanšu glābiņa variants.

Pats brīnos par to, ka šis raksts iznāca pārāk optimistisks. Lai neizraisītu lasītāju antipātijas, apzināti pateikšu skaidri. Kaut gan ārēji šķiet, ka viss ir labi, tomēr te slēpjas sāpīga problēma. Benzīna un dīzeļdegvielas augošā dārdzība, cenu paaugstināšanās remonta un servisa pakalpojumu tirgū, aizvien jaunas nodevas no autoīpašniekiem tehnisko apskašu laikā laupa maznodrošinātām ģimenēm prieku izmantot personīgo autotransportu. Zinu ne mazums piemēru Krāslavā, kad cienījama vecuma cilvēki ar asarām acīs pārdod savus braucamrīkus. Mūsu valsts, kura spītīgi cenšas nepamanīt pensionāru un invalīdu problēmas, varētu ieviest šīm iedzīvotāju kategorijām atvieglojumu sistēmu. Gan vieni, gan otri savu autotransportu izmanto ļoti reti, tāpēc nemaz neietekmētu sastrēgumu galvaspilsētā, vēl jo vairāk nepadziļinātu ekoloģiskās briesmas. Veciem un slimiem cilvēkiem personīgā autotransporta izmantošana ir pēdējā iespēja pretendēt uz salīdzinoši normālu dzīvi. Vai manu piedāvājumu sadzirdēs varasvīri, kuri mīl tautu... tikai pirms vēlēšanām?

Nobeigumā sirsnīgi pateicos Krāslavas informācijas centra vadītājai Bronislavai Dzalbei par piedāvāto statistiku, pamatojoties uz kuru arī tapa šīs analītiskās pārdomas.

Aleksejs GONČAROVS