Varbūt — nākamgad?

balva philipsTā kā piekļūšana pensionāra dzīvesvietai ir visai apgrūtinoša, tad viņš uzticēja balvas saņemšanu savai dzīvesbiedrei Verai, kura ir virtuves strādniece Valsts sociālās aprūpes centrā “Krastiņi”. Balvas pasniegšanas brīdis izvērtās lielā notikumā, klātesot Veras kolēģēm, kuras vispirms aplaudēja, pēc tam kopīgi nofotografējās avīzei un ar baltu skaudību pētīja gludekli.

Pēc visu formalitāšu nokārtošanas Vera piekrita īsai sarunai ar žurnālistu. Izrādās, ka “Ezerzemi” ģimene reiz bija pārtraukusi abonēt, jo tās dzīvē iestājies smags laika posms. Vasilijs bija traktorists sovhozā “Kapiņi”, Vera — laba teļu kopēja. Bet laika gaitā iepriekšējā sabiedriskā iekārta izrādījās dzīvot nespējīga, viss juka un bruka, abi dzīvesbiedri palika bez darba. Verai paveicās iekārtoties sociālās aprūpes centrā, kur nostrādāti jau 17 gadi. Līdz pensijai viņai strādāt un strādāt, savukārt dzīvesbiedrs jau ir pelnītā atpūtā.

Vera: “Kopš nesena laika ģimenes budžets kļuvis stabilāks, līdz ar to atkal varam pasūtīt rajona avīzi, kuru esam iemīlējuši. Avīzi pasūtījām, nedomājot par laimestu, vienkārši tāpēc, ka jāzina, kas notiek rajonā. Es pat nenoticēju, kad kolēģe darbā apgalvoja, ka esam loterijas uzvarētāju sarakstā, turklāt ieguvuši gludekli! Domāju, ka mani mēģina draudzīgi izjokot, kamēr vakar pati savām acīm izlasīju avīzē un pārliecinājos, ka tā tiešām ir taisnība. Vispār mums jau ir mājās mūsdienīgs gludeklis, varbūt ne tik slavenas firmas, bet sirdij ļoti dārga manta, jo dāvinājuši bērni. Ko darīsim ar šo? Atbrauks jaunākā mazmeita Ērika, pirmais jautājums būs: “Tas kam?” Pagaidām neesam izlēmuši, paturēt sev vai iepriecināt kādu no bērniem.”

Ivanoviem ir divas pieaugušas un materiāli labi nodrošinātas meitas. Vecākā meita Gunita ir juriste Daugavpilī, viņas ģimenē aug viens četrpadsmitgadīgs pusaudzis Aleksandrs. Jaunākā Svetlana dzīvo Daugavpils rajonā netālu no Ambeļiem, viņa ir mājsaimniece, audzina divus bērnus: desmitgadīgo Marku un astoņgadīgo Ēriku. Vasilijs un Vera bieži bauda tikšanās prieku ar bērniem un mazbērniem, jo abu bērnu ģimenēm ir personīgās automašīnas. Ja vecāki paši aizbrauc ciemos ar sabiedrisko transportu, bērni viņus vienmēr atved mājās ar automašīnu. Ivanovi lepojas, ka meitām nekad nav ienākusi prātā doma laisties projām pasaulē laimi meklēt. Bērni palika iespējami tuvāk dzimtajām mājām, kas, grozi kā gribi, ir patriotisma iezīme, kuras tik ļoti trūkst daudziem jaunajiem latgaliešiem.

Kastuļinas pagasta Hmilovka ir vecticībnieku ciems, Vera gan ir katoliete, taču viņas vīrs — vecticībnieks. Laiks pierādīja, ka dažādas ticības nav par šķērsli laimīgai kopdzīvei. Vera atzīstas, ka visos laikos laukos dzīve bijusi grūta. Tagad lielākoties tāpēc, ka ļoti dārgi un neizdevīgi kļuvis apstrādāt zemi — degvielai un traktorista darbam ir fantastiski augsta cena. Glābj vienīgi tas, ka ģimenei ir savs traktoriņš, turklāt dzīvesbiedrs, kā jau labs mehanizators, kooperējas ar kaimiņu. Pašu kūtiņā ir gotiņa, telīte, bullītis, divi zirgi: viens vecāks, otrs — jauns, kuru iesaukuši par Sokol. Var sacīt, ka Verai ir arī savs kučieris — vīrs, būdams pensijā, ne vien pieskata lopus, bet arī zirga ratos vai ragavās ziemā atved sievu uz darbu un vakarā pārved mājās, jo septiņi kilometri līdz darbavietai nav īss ceļa gabals, lai to ikdienā mērotu kājām. Vera neslēpj, ja būtu pensija, nekur neskraidītu un sēdētu mājās. Savas zemes ģimenei ir nedaudz — tikai septiņi hektāri, bet pašu vajadzībām pietiek. Vera uzskata, ka būtībā laukos var dzīvot normāli, ja ir pensija, savs neliels dārziņš, piens, gaļa. Olas arī nebūtu par skādi, bet dzīvesbiedra vecāki savulaik uzbūvēja māju vietā, kur tagad siro lapsas. Tā kā Vasilijs nav mednieks, lapsas noēda vistas.

Paturējusi rokās jauno gludekli, Vera sacīja: “Jūtu, ka šī ir laba manta, turklāt ļoti skaista, ka žēl pat slēgt. Vispirms man būs jātiek gudrai, kā ar šo gludekli darboties. Labi, ka instrukcija latviešu valodā. Vēl man gribas labu sulu spiedi. Varbūt nākamgad vinnēšu?”

Laimīgajai sarunbiedrei gribētos jau arī automātisko veļasmašīnu, jo vecā “Rīga” savu mūžu nokalpojusi. Vasilijs to pielabo, un atkal iet, jo automātiskajai vajag ūdensvadu, kāda šajās mājās nav.

Juris ROGA