Nedaudz par Bērziņiem

Kā tautā saka: viens kuiļa rūciens, un rīta agrumā mēs jau Porečjē.

Mednieku ierindai, kurā ir 20 vīri, Aivars ziņo, ka šodien drīkstam nomedīt tikai 2 meža cūkas, vienu pieaugušu un vienu sivēnu. Kategoriski aizliegts šaut sivēnmāti. Drīkstam šaut lapsas, vilkus, vārnas un žagatas. Visa pārējā dzīvā radība augs un vairosies līdz rudenim. Katrs ar parakstu apliecinām, ka ievērosim šos stingros noteikumus dienas garumā.

Braucam uz tuvējo mežu. Pauļukalnā, ceļa malā kārklus grauž liels bars baltu govju, viņu vidū skraida dažas nedēļas veci teliņi. Bet pagalmā taču februāris!

Es atvainojos! Man tomēr nedaudz jāatslēdzas no medību tēmas, jo manās asinīs ir 90% no zemnieka un tikai 10% no mednieka.

Skatos uz šo balto govju baru sniega laukā un domāju: kādās siltās kūtīs dzīvo mūsu barotājas brūnaļas, turklāt kādas jaunas, skaistas slaucējas strādāja kolhozu fermās...
Šajā saimniecībā, kuras īpašniece Lāce, ir Latvijai netipiski gaļas lopu audzēšanas apstākļi.

Pagastu lauksaimnieku konsultantiem es ieteiktu sapulcināt vecās tantiņas savos pagastos, mūsu brūnaļu kopējas, un atvest uz Pauļukalnu, te būs daudz par ko vaimanāt un brīnīties.

Diemžēl jābeidz sapņot, jo medību taure mani aicina. Ņemu savu nāvi nesošo ieroci un brienu mežā, kurš ir tikai dažu simtu metru attālumā no minētajiem lopiem.

Vairāk kā stundu stāvu uz numura, dzirdu mastā suņu rejas, šāvienus, motorzāģa “Husqvarna” gaudošanu. Sals nav liels, bet vējš ass, kapitāli nosalstu.

Pulcējamies pie mašīnām. Vīri atvelk divas cūkas, lielāku un mazāku. Trāpīgie šāvēji ir Dzenis Juris un Vorobjovs Antons. Dienas uzdevums izpildīts.

Jāpastāsta sīkāk par notikumiem šajā mastā.

No rīta, izvēloties medībām šo meža gabalu, daži vietējie mednieki teica, ka te katru dienu strādājot motorzāģis, tāpēc maz ticams, ka mežā dzīvo cūkas. Iebildums pamatots, bet medību vadība to neņēma vērā.

Ruslans man stāstīja, ka tajā malā, kur viņš stāvējis, gaudojusi “Husqvarna”, koki gāzušies, bet pa labi un pa kreisi vīri šāvuši pa meža cūkām. Tātad zvēri šajos hektāros dzīvo un pierod pat pie tādiem trokšņiem kā meža izstrāde.

Zinātnieki vēsta, ka cūkas sirds, nieres, plaušas, aknas ir ļoti līdzīgas cilvēka orgāniem. No savas puses varu piebilst, ka nervu sistēma arī ir radniecīga. To apstiprina fakts no mednieku dzīves.

Kolhozu “Dzimtene”, vēlāk sovhozu “Bērziņi” toreiz vadīja kaislīgs mednieks Volkovs Pēteris Grigorija dēls. Kopējās ekskursijās un pīļu medībās man bija tas gods pavadīt naktis kopā ar viņu vienā teltī. Viņš tā krāca, ka salīdzinājumā ar to motorzāģa trokšņi ir peles pīkstieni...

Jūs teiksiet: “Vienu, divas naktis var paciest!” Piekrītu, bet Pēteris jau vairākus gadu desmitus dzīvo saticībā šaurā dzīvoklī ar ļoti skaistu sieviņu. Par šo faktu kādreiz izstāstīšu anekdotisku, medniecisku notikumu.

Pēcpusdienā pasēžam pie kopīga galda. Vīri atceras aizvadītās sezonas tikšanās reizes ar meža iemītniekiem. Uz mūžīgiem medību laukiem no pagasta zemes ir aizgājuši 5 aļņi, 31 mežacūka, 18 stirnas, 1 vilks, 1 lūsis, desmitiem pīļu, lapsu, bebru. Klausoties sarunās pie galda, saprotu, ka šis trofeju skaits nav galvenais kolektīva ieguvums. Pamatā ir saskaņa, kāda valda ikdienā šo 25 vīru vidū. Aivars ir pārliecināts, ka medību saimniecība Bērziņu pagastā nākotnē būs vēl daudzsološāka. Piemēram, mežacūkas šogad nav medītas viņu barotavu tuvumā. Acīmredzami katru gadu pieaug stirnu skaits. Vēl pāris gadu paies, un Lāces kundze daļu no savām baltajām govīm un to lielo bulli ar milzīgiem ragiem palaidīs brīvībā pagasta mežos...

Šķiramies cerībā, ka februārī būs sniegs, tad dzenāsim vilkus.

Ādolfs LOČMELIS