Februāris uz upes, ezera

Ja pilsētā temperatūra retumis pakāpj pat līdz plus piecu grādu atzīmei, tad laukos ezeru ledus kušana vēl nav sākusies, bet upītes gan iziet no krastiem. Tāpēc makšķernieku brigādes turpina doties uz ezeriem, neaizmirstot pārbaudīt Latvijas galveno upi. Ziņas par lomiem pienāk visdažādākās.

Nestabilus panākumus visi vienprātīgi izskaidro ar svarīgu faktoru, kas pārtapis par mūsdienu parunu “Spiediens mainās — copmanis raud!” Kas pareizi, tas pareizi: nedz janvārī, nedz arī februārī nav bijis pēc kārtas divu triju saulainu dienu, bet vēji pūš bez mitas, un mēs jau esam pieraduši pie brīdinājumiem par iespējamām vētrām. Taču nav tāda spēka, kas varētu noturēt mak-šķerniekus mājās pat visnelabvēlīgākajā laikā. Kāpēc? Atbilde ir vienkārša: otrā ziemas sezona rit saskaņā ar “saīsinātu programmu”, bet ieilgusī starpsezona var kļūt par divu mēnešu ilgu pārtraukumu. No rūgtās pieredzes zinām, ka šāds ilgstošs starplaiks nomāc copmaņus. Pirmo reizi makšķerēšanas vēsturē visu ziemu ir aizliegts iziet uz Peipusa ezera ledus, kurš līdz šim laikam aizsalis tikai daļēji, kas tālo braucienu cienītājus noveda līdz izmisumam. Bet kur tu liksies, un mūsu copmaņi okupēja Latgales ezerus.

Nav ļaunuma bez labuma: šī gada ziemas sezonu pat var nosaukt par plaužu copes sezonu, kas nav bijis gadus trīs četrus. Svētdien, noskatījies LTV-7 programmas raidījumu “Zve-ja”, es, nepieceļoties no dīvāna, pabiju pie Latgales jūras. Dienā, kad tapa populārais TV raidījums, uz ledus pie Strodu ciema pūta ļoti stiprs vējš, kas nebūt nenobiedēja plaužu ķērājus. Vīri ar videokameru ielūkojās apmēram piecās zvejas kastēs, bet to īpašnieki, labākajā gadījumā demonstrējot pa mārciņu smagam plaudim, apgalvoja, ka šajā īsajā sezonā plaužu bari tomēr ir bijuši. Jānorāda, ka šajā ezerā plaužiem raksturīga spēcīga mobilitāte. No redakcijā saņemtajām ziņām veiksme tajā pusē uzsmaidīja arī Krāslavas copmaņiem. No drošiem avotiem ir zināms, ka apsveikumus ar veiksmi uz Rāzna ezera pāris reizes saņēma Valērijs Ļaksa. Ziņas par plaužiem pienāca arī no mūsu ezeriem, kas vairākus gadus “klusēja”. Apskaužamu izmēru plaužu baru kustība bija vērojama Leja, Cārmaņa, Jazinka un Bolta ezerā. Tikai Sīvera ezers šogad kaut kā pierimis, toties Dridzis pārsteidza ar sensacionālu ziņu: azartiskais Krāslavas copmanis ārsts Juris Juškevičs izraisīja savu konkurentu skaudību, kad no Miglānu bedres izvilka uz ledus 30 plaužus! Aculiecinieki apgalvo, ka tajā fantastiskajā lomā bija arī ap diviem kilogramiem smagi skaistuļi.

Visiem ir zināms, ka plaužu bari uzpeld ne jau katru dienu, tāpēc šajā variantā var aizbildināties arī ar veiksmi, kas uzsmaida vispieredzējušākajiem un visneatlaidīgākajiem. Pagājušajā sezonā Daugava “apveda ap stūri” makšķerniekus, bet šogad arī no upes pienāk labas vēstis. Ja ledstāves sākumā pagadījās lielas, līdz 300 gramiem smagas raudas, tad februārī upes zivis neķērās. Makšķerēšana pa straumi prasa īpašas iemaņas, tāpēc iesācēji atgriežas mājās bez loma. Mans labais paziņa Mečislavs Moisejs, kurš šogad uzstādīja rekordu noķerto ziemas līdaku skaita ziņā, krasi mainot taktiku, pārslēdzās uz upi. Tikai viņš prot vilkt upes dibenā pa straumi volframa mormišku ar maksteni uz āķa tik prasmīgi, ka izdodas sakārdināt pat piesardzīgo sapalu. Visādā ziņā kādu reizi mans zvans pārsteidza Mečislavu uz upes, un viņš man pastāstīja, ka uz ledus jau spirinoties trīs sapali, katrs vairāk ne puskilogramu smags...

Skauģus es uzreiz lūgšu nomierināties: gan uz upes, gan uz ezera veicas tikai tiem, kuri tur makšķerē pastāvīgi. Reti izbraucieni uz ledus parasti beidzas ar pilnīgu neveiksmi, ko nācās piedzīvot arī man. Ak, šī brīvā laika problēma...

Sporta makšķernieki nebeidz komentēt sacensības, kas šogad bija veiksmīgas uz “smieklīgā” Zirgezera. Izmēģinājuma individuālo sacensību čempionu panākumus daudzi mēģina atkārtot vēl līdz šim, taču plaužu bari pēc pamošanās janvārī paslēpās tā, ka tos nekādi nevar atrast pat visneatlaidīgākie meklētāji. Manuprāt, te vainojami nestabilie laika apstākļi un, ja februāra otrā puse palutinās mūs ar ziemas salu, tad plaužu cope būs vērojama arī piepilsētas ezerā.

... Sacensībās uz ledus es iepazinos ar pieredzējušo makšķernieci Mariju Aņisimovu no Andrupenes. Tajā azartiskajā dienā viņa negaidot pievērsa uzmanību ruduļu copei un netrāpīja. Brīnumaina lieta: Zirgezera meldru saaudzēs čum un mudž ruduļi, taču tie nekad neiepriecināja copmaņus ziemā. Respektīvi, sarkanspurainajām zivīm viss ir kārtībā ar barības bāzi: katrai dabiskajai ūdenstilpei ir savs raksturs. Marijas makšķerēšanas stāžs ir vairāk nekā 50 gadu, bet viņas aktīvā ir 12 kilogramu smaga līdaka un karpa, kas sver... 13 kilogramus! Tiesa, ezera sivēns pagadījās tīklā. Marija reizēm iegādājas licenci, taču galveno prieku zvejniece izjūt, ķerot ar makšķeri.

Priežmales copmanis Ēriks Zvīdriņš cerībā saņemt vērtīgas balvas sagatavoja spaini barības, taču ļoti drīz nonāca pie bēdīga secinājuma: zivis ātri atstāja āliņģus, kuros viņš iemeta savu noslēpumaino gardumu. Taču tieši šis maisījums kādreiz viņam palīdzēja izcīnīt “zeltu” četru pagastu, kuri gatavojas apvienoties Aglonas novadā, makšķernieku sacensībās. Mierinājuma balvas vietā es nofotografēju Ēriku. Mēs abi sapratām: ja Ruslana Homutiņina balvu pretendentu ir vairāk nekā pussimts, tad kļūt par uzvarētāju ļoti grūti. Svarīgs ir cits: gūtā pieredze. Pēc gada uz Zirgezera kūsās neredzētas kaislības!

Aleksejs GONČAROVS