Kā mēs ar Tatjanu tirgojām...

Uzticības pilnas attiecības ar jauno paziņu man radās uzreiz. Lieliski pazīstu viņas māmiņu Regīnu Jančevsku un brāli Sergeju. Vārdu sakot, visi trīs ir individuālie komersanti. Vienkārši līdz šim mūsu ceļi ar Tatjanu, kā mēdz teikt, nekur nebija krustojušies. Izmantojot gadījumu, es arī palūdzu dzīvespriecīgo jauno sievieti atklāt dažus mazā biznesa vadīšanas noslēpumus.

Pēc krievu vidusskolas beigšanas Tatjana apguva šuvējas specialitāti un sāka strādāt sadzīves pakalpojumu sistēmā un šūšanas fabrikā Krāslavā. Apprecējās un pēc otrā dekrēta atvaļinājuma nolēma izmēģināt sevi komercijā. Viņai bija lieliska darbaudzinātāja — māmiņa, no kuras Tatjana pārņēma arī tirdzniecības punkta specia-lizāciju: bērnu preces no zīdaiņa vecuma līdz 12 — 13 gadiem. Biznesu sāka tirgū, vēlāk pārvācās uz bijušā universālveikala otro stāvu, un nu jau rit ceturtais gads, kopš viņa nomā telpu dzīvā vietā — pirmskara tautas nama ēkā Rīgas ielā 59. Tā atrodas pašā pilsētas centrā, blakus — autoosta, tāpēc vecāki no laukiem ātri atrod Tatjanas privāto veikaliņu, kur viņiem plašā sortimentā tiek piedāvāti bērnu apģērbi, apavi un piedevām rotaļlietas. Apgādes jautājumā Tatjana kooperējas ar māti, ievērojot zināmu vienošanos. Abas regulāri dodas uz slaveno vairumtirdzniecības tirgu Viļņā. Bet dalījums ir šāds: Regīna Jančevska iegādājas preces abām Maskavā, Tatjana Vilmane brauc uz Poliju. Piekto gadu meita patstāvīgi vada automašīnu, kuru nekad neizmanto tāliem braucieniem, šim nolūkam ir šoferi profesionāļi un mikroautobusi, kur ērti var iekraut lielas ceļasomas ar precēm.

Tatjana uzskata, ka īpaši labvēlīgs periods mazajai komercijai skaitās 2004. — 2005. gads, kad cenas bija stabilas un pieejamas masu pircējiem. Ir zināms, ka bērni, it īpaši svešie, aug ļoti ātri, bet mātēm un tēviem vienmēr ir prieks palutināt savas atvases ar pirkumiem, ko plašā sortimentā piedāvā mazie tirdzniecības punkti. Tikai pircēju gaumes ir mainīgas gluži kā laiks. Vēl pirms gadiem pieciem īpaši pieprasītas bija bērnu drēbes no lētākiem materiāliem, bet pēdējā laikā vecāki cenšas nepirkt “ķīmiju”, dodot priekšroku simtprocentīgai kokvilnai, linam, pusvilnas izstrādājumiem. Tiesa, nabadzīgie lauku pircēji necenšas pāriet uz dabīgiem materiāliem, tāpēc Tatjanas veikaliņā var nopirkt viena un tā paša izmēra bērnu svīteri gan par pusotru latu, gan arī par septiņiem astoņiem latiem. Pārdevēji cenšas darīt visu, lai cena vienmēr atbilstu kvalitātei, citādi pastāv risks zaudēt pastāvīgo klientūru. Tatjana saka, ka viņa labprāt strādā “pēc pasūtījuma”, kas ir visai parocīgi gan pircējam, gan arī komersantam. To liek darīt arī konkurence, Krāslavā ir piecas sešas bērnu nodaļas.

“Vai var uzticēties uzrakstiem uz etiķetēm?” jautāju savai patīkamajai sarunbiedrei. Vairākkārt taču arī man pašam nācās pirkt drēbi no “tīras” kokvilnas, kas pēkšņi sāka dzirksteļot kā brīnumsvecīte. Tatjana neapjuka un sacīja: “Laiki mainās, un šodien pilnībā var uzticētiem Krievijā, Polijā, Turcijā ražoto preču etiķetēm, ko nevar teikt par Ķīnas izstrādājumiem, par to es godīgi brīdinu pircējus. Tāda ir mazo pilsētu specifika, ka mēs strādājam ar pastāvīgiem klientiem, kuru uzticību vērtējam augstu. Jebkura nepatiesība agri vai vēlu var atklāties, un praktiski visas preces iziet laika pārbaudi. Tāpēc es sekoju principam “Pircējam vienmēr ir taisnība”. Allaž varu apmainīt preci ar defektu vai tādu, kas nepatīk. Kas sakāms par bērnu rotaļlietām, tad, saprotot atbildības pakāpi (es pati esmu māte), pārdodu tikai sertificētas preces.”

“Kā inflācija ietekmē mazo biznesu?”

“Diemžēl ļoti jūtami. Cenas vairumtirdzniecības bāzēs kāpj uz augšu gan Polijā, gan Lietuvā, gan arī Krievijā. Tikai ādas apavu cena (kaut nenoskaustu) paliek iepriekšējā līmenī. Rodas divas problēmas: iedzīvotāju pirktspējas lejupslīde kopumā. Protams, mūsu cilvēki vispirms domās, kā pabarot savus bērnus, tikai pēc tam kā viņus apģērbt un apaut. Es nemaz nerunāju par rotaļlietām, kas pašlaik nokļuvušas greznumlietu kategorijā. Februāris un marts individuālajiem komersantiem allaž bija visgrūtākie mēneši: nav beigusies ziemas sezona, un pa īstam vēl nav sācies pavasaris. Aiz muguras lielie Ziemassvētku un Jaungada tēriņi, kas krietni patukšoja vecāku makus. Lūk, redzat, pa veselu stundu nenopelnījām ne santīmu. Kad es pati iegriežos pārtikas preču veikalos, noskaņojums neuzlabojas. Vairākums cilvēku, manu pircēju, pašlaik ir šokā neapturamās inflācijas dēļ.”

Vai darbs privātajā veikalā sagādā gandarījumu?

“Būt par individuālo komersantu nav nemaz tik vienkārši, kā šķiet no malas. Darbs ar papīriem vien ir ko vērts, jo man nav grāmatveža, tāpēc nepieciešamo dokumentāciju nākas kārtot arī brīvajā laikā. Orientēties vairumtirdzniecības bāzēs, kad preču klāsts ir tik liels, nav viegli, taču šajā ziņā palīdz pieredze un laba pircēju gaumes zināšana. Neslēpšu, ka kopumā darbs veikalā man patīk, es godīgi nopelnu iztikai, paļaujoties uz saviem spēkiem un zināšanām. Mums ar Jevģēniju ir sava māja Augstkalnē, vīru komercija neaizrāva: pašlaik viņš atrada stabilu darbu pilsētas labiekārtošanā. Tā ka mūsu ģimene tagadējos grūtajos laikos dzīvo pilnīgi normāli. Par ko es sapņoju? Lai nekļūtu sliktāk...”

Aleksejs GONČAROVS