Lielā balva — pensionāriem

Laikraksta korespondents telefoniski sazinājās ar Annu, lai vienotos par balvas piegādi, taču ziņu par lielo laimestu pensionāre uztvēra visai vēsi. Sacīja, ka dienas pirmajā pusē viņai jābūt baznīcā un šis pienākums nav atliekams nekāda iemesla dēļ. Nācās vien piekrist pensionāres piedāvātajam laikam un precīzi plkst. 13 redakcijas automašīna apstājās pie skaistas, gaišas plastikāta dēlīšiem apšūtas mājas Jaunatnes ielā. Anna un Jāzeps mūs jau gaidīja, drīz ieradās arī abu meita Inga Stepiņa ar savu mazo meitiņu Evelīnu. Tad arī uzzinājām, kālab pensionāre visai vēsi uztvēra telefona zvanu par laimestu. Izrādās, negodīgi cilvēki arī agrāk telefoniski solījuši dažādus laimestus, reiz pat gadījās iekrist, piekrītot izpildīt viņu nosacījumus. Tā kā avīze ar laimētāju sarakstiem vēl nebija nonākusi ģimenes locekļu rokās, viņiem bijis grūti noticēt, ka šajā gadījumā tas nav nekāds joks.

Anna un Jāzeps nāk no daudzbērnu ģimenēm, viņu mājas bijušas Dolgoje ezera pretējos krastos: Anna ir no Asūnes pagasta, Jāzeps — no Robežnieku. Iepazinās, var sacīt, caur radiem — Annas brālis apņēma par sievu Jāzepa māsīcu. Apprecējās Anna un Jāzeps 1966. gadā. Kopš tā laika viņu mājās uz galda vienmēr bijusi rajona avīze, kuru abonē uzreiz gadam. Tā rīkojušies vienmēr: gan praktisku apsvērumu dēļ, gan ekonomisku — lē- tāk.

Patstāvīgo dzīvi uzsāka faktiski no nulles, arī turpmāk nebija vieglu brīžu, jo gan viena, gan otra vecāki bija nabadzīgi. Jāzepam vēl spilgtā atmiņā, kā tēvs, pārnācis no kara, cepa pankūkas un brauca ar tām tirgot uz Bigosovu, lai pārnestu mājās vismaz kādu kapeiku. Mūsdienās (sevišķi gados jaunākiem cilvēkiem) ir grūti pat iedomāties tā laika nabadzību. Abi pensionāri pauž stingru pārliecību, ka bērnības un jaunības gadi bijuši tie smagākie, bet mūsdienās, lai arī nav viegli, dzīvot var. Galvenais, lai cilvēks pats neslinko, tad viss nepieciešamākais būs.

“Kad kolhozi organizējās, arī vieg-lāk nekļuva,” atceras Jāzeps. “Es strādāju tajā pirms mācībām, tad mācījos, pirms armijas atkal kolhozā uz traktora. Tā saucamo darba dienu netrūka, bet labuma nekāda.”

Ne vien kartē, arī dabā vairs nav to dažu skolu, kurās gāja Jāzeps un viņa dzīvesbiedre. Pašiem brīnums, cik ļoti izmainījušies lauki, lai gan arī Anna un Jāzeps tajā ielika savu artavu, jo pēc kāzām iekārtojās uz dzīvi Dagdā. Sākumā īrēja istabu, pēc gada sāka būvēties. Sievastēvs no laukiem atdeva bijušo klēti, no kuras Jāzeps uzbūvēja pagaidu mājiņu, lai jaunajai ģimenei savs stūrītis dzīvošanai. Pēc tam ģimene nopirka laukos māju nojaukšanai, pār-veda un uzbūvēja līdzās pagaidu mītnei, kas tagad kalpo kā saimniecības ēka. Būvniecība ritēja ilgi, gadus trīs, jo nemitīgi trūka naudas. Arī tad ienāca faktiski nepabeigtā mājā, pakāpeniski novērsa trūkumus, pabeidza iesāktos darbus. Saimnieks gan apgalvo, ka personīgo māju nekad nevar pabeigt. Lūk, arī atjaunotās Latvijas brīvvalsts gados pensio-nāri turpina ieguldīt līdzekļus un darbu savā četristabu miteklī. Svaigākais veikums — skaisti apdarināti griesti. Ne tik senā pagātnē māja apšūta ar plastikāta dēlīšiem, jo ēkas pārkrāsošana beidzās ar neveiksmi — krāsa nolobījās.

Mājas būvniecības laikā Anna bija šuvēja sadzīves pakalpojumu uzņēmumā, pelnīja maz. Pirmsākumos algas bija niecīgas — 45 rubļi mēnesī, pēc tam paaugstināja līdz 90, pat simtiņu varēja nopelnīt. Annai tika uzticētas mācekles, tas arī deva lielāku algu. Neskatoties uz ne-pietiekamajiem ienākumiem, Valteri nekad neturēja liellopus — iztika no algas. Kūtiņā vienmēr bija pa kādam ruksim un vistas, bet tagad vairs tikai pāris sivēni.

Jāzeps līdz armijai pabeidza Zilupes arodskolu, kur izmācījās par traktoristu-elektromontieri. Trīs gadus un trīs mēnešus ilga viņa dienests armijā, arī tur viņš izmantoja iespēju mācīties, ieguva šofera, motociklista tiesības, iemācījās apkalpot akumulatoru baterijas. Atgriezies no dienesta, uzzināja, ka Daugavpils DOSAAF autoskola komplektē automehāniķu grupu Krāslavā, kur viņš arī iestājās un kļuva par automehāniķi. Visu darba mūžu veltījis vienai organizācijai — Dagdas autobusu parkam, kurā strādāja savā specialitātē. Arī pensijā aizgāja no autobusu parka, tur pusotru gadu nostrādāja, jau būdams pensijā. Kad autobusu parks sāka papildināties ar rietumvalstu autobusiem, nācās pašam veikt arī sarežģītākos atslēdznieka darbus. Ir pat apmeklējis “Autosan” rūpnīcu Polijā. Tehnika Jāzepam kļuvusi par sirdslietu, viņš arī pensijā seko līdzi jaunākajām tendencēm, apciemo savu bijušo darbavietu, kontaktējas ar kolēģiem, bet cenšas nejaukties viņu darbā.

Viņš atzīst, ka tagad strādāt būtu daudz interesantāk, jo tehnika ir modernāka, bagātāk aprīkota, bet ir pienācis atpūtas laiks. Sarunāties ar Jāzepu par tehniku ir bauda, jo šajā lauciņā viņš patiesi lieliski orientējas. Viņš pamatoti izskaidro, kāpēc no Latvijas ceļiem būtībā ir nozuduši agrāk tik izplatītie LAZ un PAZ markas autobusi.

“Bijušās padomju valsts rūpnīcu ražotie dzinēji salīdzinājumā ar rietumvalstu ražotāju motoriem ir kā diena pret nakti. Gabarīti milzīgi, apkalpošanā neērti, rijīgi. Par LAZ autobusu sacīja tā: “Cik kilometrus nobrauci, tik litrus degvielas sadedzināji!”. Tagad pavisam cita lieta. Protams, daudz atkarīgs no braukšanas stila, jo rietumvalstu tehnika prasa lielāku rūpību un saudzīgāku attieksmi. Vajag ekspluatēt pareizi, piemēram, automātiskā pārnesumkārba nepiedod, ja no kalna laižas lejā neitrālajā, kā mūsu šoferi pieraduši darīt, ekonomējot degvielu. Tas attiecas gan uz smago, gan uz vieglo. Lai buksētu tādus transportlīdzekļus, vajag obligāti izņemt pusasis.”

Redz, šis padoms varbūt pat kādam noderēs. Jāzeps pārliecināts, ka jaunās prasības autotransportam, kas tiek izmantots pasažieru pārvadāšanai, ir cilvēku labā. Kurš gan nevēlas braukt droši un komfortabli? Līdz ar topogrāfu, tālsatiksmes autobusos ir arī tualete, kondicionieris, ledusskapis.

Protams, dzīves laikā Jāzeps tika pats pie sava automobiļa — pirmais bija jauns “Žigulis-2101”, tautā sauktā “kapeika”. Bez radio. Lai būtu par ko nopirkt radio mašīnai, ģimene gāja plēst linus kolhoza tīrumā. Vēlāk viņš tika pie “Volkswagen-Passat-Variant”, bet galu galā palika pie “Audi-80”. Lai gan automašīna ir 1988. izlaiduma gada, tā izskatās lieliski. Bija kādreiz arī “UAZ-469”, bet dēls Igors, aizrautīgs mednieks, to pārdeva un nopirka silto “NISSAN”.

Autobusu parku par savu darbavietu tiesīga saukt arī viņa dzīvesbiedre, kura pēc Padomju Sociā-listisko Republiku savienības sabrukšanas un šūšanas uzņēmuma slēgšanas zaudēja ierasto darbu un iekārtojās par kurinātāju autobusu parkā un no šīs organizācijas aizgāja pensijā.

Annas un Jāzepa bērni palika uzticīgi dzimtajai vietai. Abi dzīvo Dagdā: dēls Igors strādā energokontroles uzņēmumā, meita Inga — pilsētas domē par apkopēju, bet tagad ir dekrēta atvaļinājumā. Igoram ir dēls un meita, Ingai — divas meitas. Anna un Jāzeps priecājas gan par savu bērnu panākumiem, gan par mazbērniem. Viņi jau nolēmuši, ka daļu “Ezerzemes” balvas izlietos, lai iepriecinātu mazbērnus.

Juris ROGA