Noslēpumainās salas

Vulkāniskas izcelsmes salu arhipelāgā, ko apskalo Atlantijas okeāns, ietilpst septiņas lielas salas — Tenerife, Grankanarija, Fuertventura, Lanzarote, La Palma, Homera, Gierro, kā arī dažas mazākas — Alegranza, Gracioza, Montana Klara, Rok del Este, Rok del Oste un Lobosa. Salas atrodas uz dienvidrietumiem no Spānijas un uz ziemeļrietumiem no Āfrikas, iepretī Marokas krastam. Tenerife ir lielākā no Kanāriju arhipelāga salām, tieši turp lidoja Aldis un Aija, kura piekrita atbildēt uz maniem jautājumiem.

— Kālab tieši uz Kanāriju salām, nevis kaut kur tuvāk?

— Nekad prātā nebija tāda doma turp doties, bet man ir ļoti labi radinieki, kuri šo ceļojumu divām personām uzdāvināja man jubilejā. Jubilejās ierasti tradicionālās naudas vietā man pasniedza bukletu par Kanāriju salām, vajadzēja pateikt laiku, kad es gribu braukt, viņi nokārtoja biļeti un ceļazīmi. Nevarēju atteikties no tādas dāvanas, lai gan bija grūti saņemties un doties tālā ceļā galvenokārt valodas zināšanu trūkuma dēļ. Tāpēc arī braucu ar dēlu, kurš daudzmaz pārvalda angļu valodu. Tā kā mums ir piemājas saimniecība, īsti nezināju, ko iesākt ar lopiem, bet izpalīdzēja vecākie bērni — dēls un meita, kuri atbrauca palīgā tēvam.

— Kāds bija lidojums?

Kanari— Visai ilgs. Ceļā jāpavada vidēji astoņas stundas, ar nosēšanos Viļņā, bet mums sanāca vairāk, jo pūta spēcīgs pretvējš. No gaisa ceļojumiem nebaidos, jo man šī nebija pirmā reize — jaunībā biju lidojusi. Dēls gan lidoja pirmo reizi. Pirms lidojuma mums visu pastāstīja, kā skābekļa maskas dabūt ārā, kur ir piepūšamās vestes, kā tās uzģērbt un piepūst, parādīja rezerves izejas un sniedza citu svarīgu informāciju. Bija interesanti lidot pāri okeānam, daudz fotografējām. Tiesa, sēdējām pie spārna, tas nedaudz traucēja iegūt labus attēlus. Tenerifē kā pa konveijeru: viena lidmašīna paceļas, otra — nolaižas, atkal nākamā paceļas, cita nolaižas. Arī mūsējā lidmašīna dabūja gaidīt rindā. Visā ceļojuma laikā iztikām bez nepatīkamiem piedzīvojumiem, lai gan sākotnēji ļoti uztraucos gan par valodu, viesnīcu un citiem sadzīviskiem jautājumiem.

— Nebija bail, ka tālu no dzimtenes apzog vietējie vai piemāna tūrisma firma? Kas tik gan nav dzirdēts televīzijā un lasīts avīzēs!

— Bija bail, bet viss izrādījās civilizētāk, nekā tas ir tepat Latvijā. Ieteikumi sargāt savas somiņas nebūt nenozīmēja, ka katrs garāmgājējs grasās tev to izraut no rokām. Neko tādu neredzēju. Vienkārši ar to domāts, ka savas mantas nav jāatstāj bez uzraudzības, nav jā-aizmirst uz soliņa vai vēl kur. Tādos gadījumos pats vainīgs. Vispār vietējie ļaudis šķita ļoti sirsnīga un atsaucīga tauta. Veikalnieki, viesnīcu personāls ir ļoti smaidīgs, visu laiku sveicinās.

Kas attiecas uz tūrisma firmu, viss bija augstā līmenī. Tenerifē atbraucējus sagaidīja “Novatours” pārstāvis un izmitināja pa kādām 15 viesnīcām, jo mūsu bija daudz — kāds simts ceļotāju. Lidmašīnā pat negāju klāt un nevienam nestāstīju, no kurienes esam, jo man nebija grūti pamanīt, ka tie pārējie ceļotāji izskatās situētāki, deguni gaisā. No tik dziļiem laukiem, šķiet, bijām vienīgie. Tāds komplekss šajā ceļojumā man bija.

Pa viesnīcām savā mūžā nav nācies daudz dzīvot, bet šajā, četrzvaigžņu, ļoti patika. Viesnīcā bija arī istabiņas ar skatu uz okeānu, bet no mūsējās pavērās skats uz pagalmu ar ļoti skaistu vidi: baseins līču-loču, apstādījumi. Pie baseina varēja atpūsties, sauļoties. Sauļošanās krēsli-gultas pieejami bez maksas. Istabiņa ar balkonu, skaisti mēbelēta, kurā ir labs televizors. Par atsevišķu samaksu bija pieejami dažādi papildus pakalpojumi, piemēram, seifa abonēšana, ko mēs arī izmantojām, lai glabātu dokumentus un naudu. Bija iespēja abonēt dzērienu bāru, bet tas mums nešķita aktuāls piedāvājums, tālab neizmantojām. Brokastis un vakariņas bija iekļautas ceļazīmes cenā. Ēdnīcā bija uzklāts zviedru galds — ko gribi, to ņem. Ja ekskursija ir uz visu dienu, tajā bija iekļautas pusdienas.

— Kādas emocijas pārņēma, sperot pirmos soļus uz vulkāniskās zemes?

— Sajūta kā citā pasaulē iekritušam — tur viss ir citādāks nekā Latvijā. Kanāriju salās valda mūžīgs pavasaris, mēneša vidējā āra gaisa temperatūra ir ap 20 grādu. Pirmais, ko ievēroju, izejot no lidostas, ir palmas. Tās iespiedās atmiņā, arī kaktusi, alojas un citi augi, kas pie mums aug podiņos, bet tur — savvaļā.

— Ceļojuma laikā visiem grupas locekļiem bija jāturas kopā?

— Tika dota pilnīga brīvība: katrs pats varēja doties apskatīt salas, sauļoties pie okeāna vai arī pirkt kādas no piedāvātajām ekskursijām. Mēs, protams, pirkām, lai gan ekskursijas ir ļoti dārgas.

— Kura no ekskursijām ir spilgtāk saglabājusies atmiņā?

— Katra no tām bija pa savam interesanta. Tenerife salas apskates ekskursijā iepazinām salu, tās reljefu, kas ir ļoti dažāds, bagātīgo augu valsti. Uz salas atrodas Teides vulkāns — trešais lielākais vulkāns pasaulē. Vulkāna krātera apkārtne rada sajūtu, it kā staigātu pa Mēness virsmu. Redzējām arī pilsētu, kura savulaik bija cietusi no Teides vulkāna izvirduma un ir atjaunota. Kādu citu pilsētu pēc leģendas esot izglābis mācītājs, kurš gājis pretī lavai un tā apstājusies pie viņa kājām. Apmeklējām vīndaru pilsētiņu, kur cita starpā piedāvāja degustēt vīnu. Tiesa, ierobežotā daudzumā — katram sava glāzīte.

Visapmeklētākā vieta Tenerifē ir Loro parks, kas iekārtots salas ziemeļdaļā, Puerto de la Krusas kūrortā. Parku apmeklē gandrīz visi uz salu atbraukušie tūristi. Loro parks tiek dēvēts arī par papagaiļu parku, tajā dzīvo vairāk nekā 340 šo putnu sugu, kopumā — vairāk nekā 3500 papagaiļu, kas ir lielākā papagaiļu kolekcija pasaulē. Apskatīt gan var tikai kādu pustūkstoti, jo pārējie ir uz izzušanas robežas. Mazi, lieli, krāsaini, bezkrāsaini, visādi. Kat-ram būrītim klāt uzraksts, no kurienes nācis. Kuri labi māk valodas, tie par katru izlasīja, bet man bija grūtības saprast jebkādu informāciju. Pirms braukšanas mūs brīdināja, ka ir ļoti vēlamas valodu zināšanas. Tālab es arī braucu ar dēlu, jo ko gan mēs ar vīru divatā bez valodas zināšanām darītu salās, kur pārsvarā runā spāņu un angļu valodā? Dēls bija mans tulks, visu laiku abi turējāmies kopā, bet grupa vispār izklīda, kur kurais — katrs devās savās ekskursijās.

Apskatījām Maskas aizu, kas slavena ar to, ka ir viszaļākā vieta uz salas. Ceļš, pa kuru braucām, ir otra pieeja aizai, kas ierīkota pavisam nesen. Agrāk turp varēja piekļūt tikai no okeāna puses, un savulaik aiza kalpojusi pirātiem par patvērumu. Skats uz dziļo gravu ir ļoti iespaidīgs, nekā tamlīdzīga Latvijā nav. No Maskas aizas līdz okeānam šķiet tuvu, bet patiesībā tas ir četru stundu gājiens kājām.

— Izdevās apmeklēt arī citas arhipelāga salas?

— La Gomera sala interesanta ar to, ka vulkāniskie izvirdumi tajā nav bijuši jau kādus 2 miljonus gadu. Līdz ar to tā ir daudz zaļāka — vairāk dažādu koku un augu. Zīdītāju sugu maz, labi ja kādi divi desmiti. Interesanti, ka visās Kanāriju salās lielākais plēsējs ir trusis. Putnu sugu gan daudz, jo tiem bija vieglāk šurp tikt. Uz šo mazo salu, pie kuras savulaik pirms došanās uz Ameriku bija apstājies Kolumbs, devāmies ar kuģi. Jūras slimība mūs nepiemeklēja, lai gan šūpoja tā, ka pa klāju gājām grīļojoties. Haizivis neredzējām, mums stāstīja, ka tās te nevar novērot. Toties delfīnu netrūkst, reizēm gadās sastapt vaļus.

Viena ekskursija — jahtā pa okeānu — mums izčabēja, jo lielā vēja dēļ to vairakkārt atcēla. Naudu nezaudējām, visu mums atmaksāja.

— Varbūt divatā ar dēlu izbraucāt arī pašu izvēlētu maršrutu?

— Uz savu roku ar reisa autobusu aizbraucām uz Tenerifes galvaspilsētu — Santa Krusa atrodas salas dienvidaustrumos. Redzēt jau visu redzi, bet nezini, kas tas īsti ir, tālab ekskursijām ar gidu ir liela priekšrocība, salīdzinot ar tādu braucienu. Vienīgi pa veikaliem pastaigājām. Cenas? Izņemot degvielu, viss dārgāks vidēji reizes divas. Algas tur arī lielākas, varbūt vietējiem tas nešķiet dārgi. Kanāriju salu pazinējiem iesaka noīrēt automašīnu un pašiem izbraukāt objektus pēc ceļveža. Lētās degvielas dēļ tas atmaksājas.

— Paši daudz iztērējāt?

— Uz diviem aizgāja kādi 1000 lati. Ekskursijas ļoti dārgas, vienu vēl gribēju, bet šķita ļoti dārga, tāpēc atteicos. Varēja jau mazliet vēl ietaupīt, bet, ja gribi ko redzēt un vēl atvest mājās suvenīrus, tad bez izdevumiem nekā nebūs. Diez vai kādreiz mūžā izdosies vēl aizbraukt tamlīdzīgā ceļojumā, gribējās redzēt un uzzināt iespējami vairāk, atvest suvenīrus. Viens no interesantākajiem — nūjiņa, kurai vienā galā grābeklītis, ar ko pakasīt muguru, bet otrā — lāpstiņa kurpju uzvilkšanai. Redzējām daudz izšuvumu un adījumu, nopirku mazas adītas spilvendrānas. Suvenīrus piedāvāja iegādāties arī ekskursijās, bet tad tie ir jāpērk uzreiz, jo pēc tam grūti atrast vietu un pārdevēju. Šī iemesla dēļ šis tas no iekārotā palika nenopirkts. Degustācijas vietā varēja nopirkt izcilos vīnus, bet domājām, ka lielveikalā tie būs lētāki. Maldījāmies. Klasiskais Malvāzijas vīns, ko 16. gadsimtā dzēruši galma kungi un dāmas, maksāja faktiski tikpat — 32 eiro.

Izrādās, ka Kanāriju salās audzē kazas. La Gomera salā piedāvāja nobaudīt sieru. Garšīgs, nejūt nekādu piegaršu, pat nepateiksi, kas tas par sieru. Līdz ar sieru pasniedz speciālas īpatnējas garšas mērcītes. Garšīgo kazu sieru arī pārvedu mājās kā ciemakukuli radiem. Starp citu, ceļojuma dienas paskrēja vēja spārniem — laika patiesībā bija ļoti maz, lai pilnībā izbaudītu paradīzes salas.

Juris ROGA