Krūze piepildīta, sirds līksmo...

Kad “Ezerzemes” loterijas balvu ieguvēju sarakstā es ieraudzīju Marijas Zembakovskas uzvārdu, nodomāju, ka beidzot apciemošu savu seno paziņu mājās. Negaidītos cie-miņus no redakcijas sagaidīja saimniece un skumji paziņoja: viņas dzīvesbiedrs saslimis. Taču Stanislavs, uzzinājis, kas ieradies, drīz vien arī pats piebiedrojās mūsu sarunai.

Par ko mēs galvenokārt runājām? Protams, par pagātni, labākie gadi jau pagājuši. Satiekot savus reportāžu, publikāciju, rakstu varoņus, nereti man nākas dzirdēt apmēram šādus vārdus: “Spēku plaukumā nesaudzējām sevi darbā, lūk, arī priekšlaicīgi veselība sabeigta. Nekāda īsta pelnītā atpūta neiznāk, bet pensijas naudu vajag izdot zālēm.”

Ar to sarunu sāka arī Stanislavs. Viņš tik ļoti sapņoja, ka, aizgājis pensijā, nodosies copei, tikai šis prieks nebija ilgs...

Viņa bērnība pagāja aiz Kazimirova ezera, kur viņš satika savu Mariju. Abi zemnieku bērni slikti strādāt nemācēja, tāpēc, kad sakrāja naudu, nolēma uzcelt savu māju ciematā, klusajā Rēzeknes ielā. Protams, palīdzēja arī sovhoza vadība. Kļuvis par pieredzējušu kartupeļu audzētāju, Stanislavs centās sasniegt rekordus; sovhozs “Andrupene” toreiz bija labākais visās nozarēs. Komunisma celtniecības laikā nopirkt vieglo automašīnu ārpus rindas, kas reizēm ievilkās daudzu gadu garumā, praktiski nebija iespējams. Bet Zembakovskim tāda laime uzsmaidīja divreiz! Nezinu, vai bija otrs pirmrindnieks rajonā, kurš, strādājot vaiga sviedros, būtu nopelnījis divus automobiļus “Žiguļi”. Galveno darba rekordu Stanislavs nekad neaizmirst: tajā nozīmīgajā gadā 120 hektāru platībā izcilais kartupeļu audzētājs ievāca no katra 220 centnerus “otrās maizes”! Toreiz viņam bija tikai viens konkurents — Nikolajs Ančevskis no Daugavas kreisā krasta.

Ne visai sen es jau stāstīju, cik lielas piemaksas saņēma Andrupenes fermu un tīrumu kopēji. Nonācis azartā, viņš centās sasniegt, šķiet, nereālu mērķi, kad izlika 16000 rubļu par automobili, ar kuru braukāja rajona komiteju sekretāri un citi augstie padomju laiku priekšnieki. Mazliet pārrēķinājās: drīz vien gluži kā kāršu namiņš sabruka Padomju Savienība, un kārotās “Volgas” vietā rokās palika tikai papīrs obligācija. Arī Marijai ir tāds pats vairs nederīgs dokuments šujmašīnas iegādei. Bet kā gan viņa priecājās, kad izvilka laimīgo loterijas biļeti.

Jaunie tagad nevar saprast, ka vēl pirms nepilniem divdesmit gadiem bijušie padomju cilvēki vērtīgas preces nevis pirka, bet dabūja tikai caur pazīšanos. Deficīta preces bija ne tikai automašīnas, bet arī to rezerves daļas, sadzīves tehnika un pat importa apģērbi un apavi. Par Andrupenes pirmrindnieku augsto darba samaksu liecina arī tas fakts, ka pēc tā neveiksmīgā “Volgas” vekseļa 1991. gadā Stanislavs iemanījās vēl nopirkt jaunu traktoru T-40 par 12000 rubļu. Protams, arī uz septiņdesmit gadu sliekšņa Zembakovskis nepalika bez riteņiem. Tagad viņš braukā ar vecu “VW” un nepeļ Vācijas ražojuma tehniku. Toties ar savu veselību gan nav apmierināts. Aizgājis pensijā, viņš tikai gadus trīs vai četrus nodevās asaru copes priekiem uz Biža ezera, bet tad gribot negribot nācās iepazīties ar medicīnu un tērēties zālēm. Par agrāko darba varonību tagad nākas maksāt ar daudzām kaitēm. Marijai, kā man šķita, stiprāka veselība. Viņai palaimējies: gan kolhozā “Novij Putj”, gan “Varonis”, gan vēlāk arī sovhozā “Andrupene” viņai bija kantora amati, taču Zembakovski, tāpat kā visi lauku ļaudis, kopa savu piemājas saimniecību. Nopelnījuši par abiem 232 latu pensiju, dzīvesbiedri Zembakovski neuzskata sevi par turīgiem cilvēkiem, viņiem gribas palīdzēt mazbērniem, it īpaši studentam Sergejam. Tagad veikalos labāk neiegriezties, lai nebendētu nervus.

Sirsnīgajā sarunā mēs, protams atcerējāmies arī Jāni Brilu, kurš vienmēr augstu vērtēja savu labāko kartupeļu audzētāju. Sta-nislavs tā arī teica: “Mēs cienījām viens otru. Jānis arī tagad, braucot garām mājai, vienmēr piebremzē, lai sasveicinātos. Tas laiks, kad strādājām, sevi nesaudzēdami, nekad neaizmirsīsies. Ne jau ordeņu dēļ centāmies, vienkārši strādājām pēc labākās sirdsapziņas. Gadi aizritēja ātri. Mums solīja gan gaišu nākotni, gan pensiju mehanizatoriem, sasniedzot 55 gadu vecumu. Dzīvē viss iznāca gluži citādi... Galvenā nelaime ir tā, ka pašlaik medikamenti ir dārgi.”

Saņemot redakcijas balvu — suvenīru krūzi ar uzrakstu, dzīvesbiedri neslēpa prieku. Marija pateica, ka tā esot viņas kā abonētājas otrā balva. Pirms gadiem pieciem iknedēļas laikraksts “Vesti” uzdāvināja viņai sarežģītu kapučīno kafijas vārīšanas automātu. Lauku ļaudis, kuri pieraduši pie vienkāršas dzīves, tā arī neapguva šo grūti saprotamo kafijas vārīšanas ierīci. Taču pensionāri glabā to kā piemiņu par veiksmi. Mūsu suvenīrs Marijai iepatikās.

Tā jau sagadījās, ka, pasniedzot piemiņas krūzi ar uzrakstu “Laikraksts “Ezerzeme”. Vienmēr karstas ziņas!”, pirmajiem saņēmējiem mēs sarūpējām papildu dāvanu — pudeli šampanieša. No priekiem Zembakovski paziņoja, ka rajona laikrakstu abonē kopš pirmajām kopdzīves dienām, kad mīļi dēvēja to par “Zorjku”. Abi pateicās mums, korespondentiem, par laikrakstu, kuru vienmēr gaida un lasa ar interesi.

Aleksejs GONČAROVS