Pareizi darīts!

— Ja atskatāmies pagātnē, vēsturiski Aulejas pagasts bija sadalīts divās daļās: viena bija atdota Dagdas rajonam, otra — Krāslavas. Zīmējot novadu karti, vienlīdz tālu bija no Aulejas līdz abiem centriem: Dagdai un Krāslavai. Likums paredzēja izpētes posmus, sākotnēji 102 novadu variantā tikām iezīmēti kartē pie Dagdas novada. Veicām paredzēto cilvēku anketēšanu un aptauju par jautājumu, kurp doties? Tika izskatīti pat trīs varianti: pie Krāslavas, Dagdas vai Aglonas. Vairākums iedzīvotāju nobalsoja par to, ka jāveido novads kopā ar Krāslavas pašvaldību.

Personīgi es pagastiem Dagdas novadā redzu zināmā mērā labāku nākotni, jo Dagdā dzīvo nedaudz cilvēku un tā salīdzināma ar lielākajiem rajona pagastiem. Līdz ar to balsu sadalījums novada domē varētu būt laukiem par labu un lauku iedzīvotāju intereses tiktu ievērotas. Šāds novads vairāk orientētos uz laucinieku, uz lauku iedzīvotāju problēmu risināšanu, salīdzinot ar novadu, kura sastāvā ir kāda liela pilsēta.

Mūsu variantā ar Krāslavas novadu pastāv zināmas bažas, ka lauku pagasti netiks pārstāvēti tik stipri, kā gribētos. Dod Dievs saprotošus deputātus, kuru attieksme pret laukiem būtu līdzvērtīga attieksmei pret pilsētu, tad tā lieta, protams, aizies. Tomēr man šķiet, ka pagasti varētu būt ne tik ļoti kuplā skaitā deputātu ziņā pārstāvēti jaunajā novadā.

— Bet kamdēļ palikāt pie Krāslavas varianta, ja ir šaubas? Vai tikai iedzīvotāju balsojuma dēļ?

— Lai kāda būtu reforma, pēc tās rea-lizācijas jābūt kaut kādiem ieguvumiem iedzīvotāju lielākajai daļai. Par pozitīvo runājot, protams, tie ir 200000 latu vienreizējās mērķdotācijas veidā, ar kuru salāpīsim dažus caurumus. Bet otrs ieguvums varētu būt ilgtermiņā: liela pilsēta — stiprs novads, kas zināmā mērā garantē ietekmi un saikni ar deputātiem Saeimā, kuri atrodas tuvāk projektiem, nedaudz vairāk zina. Šodienas piemēri liecina, ka ministrijām patīk lieli projekti, kuri aptver vairākus pagastus, lai ieguvēji ir daudzi, nevis atsevišķi pilsoņi. Tur ir tas ieguvums, kas varētu mums nest pozitīvas pārmaiņas.

No otras puses, neviens Krāslavas rajona pagasts nav mērķdotācijas maksātājs, bet gan saņēmējs, respektīvi, visi esam pelēkajā zonā. Ir aprēķinātais 100% finanšu nepieciešamības līmenis, ar mērķdotāciju mums nodrošina līdz 90% no tā. Līdz ar to visu laiku dzīvojam “zem ūdens”. Ja no šī skatu punkta raugāmies, tad nav starpības, staigā viens nabags vai visi nabagi kopā. Sabāžot visus vienā maisā, jaunas bikses visiem neuzradīsies, tāpat viens nēsās labākas, cits varbūt sliktākas. Tas gan ir pesimistisks skats, bet, manuprāt, ja visi deputāti novadā labi sastrādājas un kopīgi virza projektus, ja iedzīvotāji balso saprātīgi un Saeimā tiek arī mūsu puses cilvēki, kā tas ir šodien, tad valsts mērogā notiekošās politiskās aktivitātes un iespējas startēt projektos top zināmas arī mums. Proti, pirmajiem tiek pasacīts priekšā jaunākais, uz ko vairāk orientēties, kas tieši šajā brīdī ir topā, vairāk aktuāls, tas dod dažas būtiskas priekšrocības.

Šogad esam tikuši pie tautas nama siltināšanas 2. kārtas, kas paredz jumta nomaiņu. Pērn realizējām 1. kārtu: tika nomainīti logi, uzstādītas plastikāta durvis, izlīdzinātas sienas lielajā zālē, nomainīta elektroinstalācija un nokrāsotas telpas.
Nav noslēpums, ka jumtu problēmas un siltumefektivitāte ir ļoti aktuāla lieta, pēc pašu pieredzes varu apliecināt, ka pirms četriem gadiem realizētais projekts, kad sporta zālē tika nomainīti logi, durvis, nosiltinātas ārsienas, grīda un logi, deva lielu efektu: pirms tam spējām nodrošināt līdz 10 grādiem plusos, šodien faktiski ir 20 grādu silts.

— Rajona ļaudis zina, ka 9. Saeimas deputātam Gunāram Upeniekam Auleja ir ļoti tuva. Nav brīnums, ka Jums sokas...

— Jāskatās plašāk: palīdzība nākusi no Zaļo un zemnieku savienības ar viņa svētību. Bet mēs arī paši aktīvi strādājam, jo ne šodien, ne pirms desmit un vairāk gadiem nekas pats no sevis nenotika. Vadītājiem jāsaprot viena lieta: ir dotācijas, ir nepieciešamība, ja ir laba ideja, tad jāstrādā, jāraksta projekts, jāiet un jāklauvē pie durvīm, jārunā un jāprasa, jādara. Tikai tā var panākt savu, saņemt atbalstu projektam.

Negribu, ka pēc šīs intervijas ļaudis domātu tā: redz, Gunārs ir no Aulejas pagasta, tikai caur viņu mums viss tiek. Nekādā gadījumā! Arī paši esam ielikuši milzīgu darbu, pierādot nepieciešamību. Vienkārši ir cilvēki, kuri dara, un ir tādi, kuri kaut ko gaida un stāsta, ka viņiem tur tāpat nav izredžu, lai gan tās ir absolūtās muļķības.

Paralēli tam, ka būs sakārtots tautas nams, atgādināšu, ka, saliekot visus spēkus kopā, pērn mēs ļoti veiksmīgi izremontējām Aulejas pagasta feldšeru-vecmāšu punktu. Tas paveikts, apgūstot gan projekta naudu, gan pašvaldībai piedaloties remontos ar savu finansējumu un darbaspēku. FVP ticis arī pie mēbelēm un nepieciešamajiem medikamentiem, bet visa darba rezultātā iestāde ir sertificēta uz pieciem gadiem, kas manā izpratnē ir taustāms sasniegums. Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģen-tūras Latgales nodaļas vadība ar mūsu pašvaldību noslēgusi līgumu, piešķirot finansējumu 100 latu mēnesī komunālajiem maksājumiem un visu gadu maksās pusi feldšera algas. Līgums gan ir tikai uz gadu, bet tas pierāda, ka arī tajā līmenī izprot veselības problēmas laukos, akūto ģimenes ārstu nepietiekamību un nāk pretī. Šis līgums dod garantiju, ka feldšerei būs stabils atalgojums, kas, savukārt, nozīmē lielāku atdevi un augstāku darba kvalitāti, jo cilvēks jūt stabilitāti, bet asā problēma vismaz kādam laikam ir atrisināta.

— Skolas jautājums reformas aspektā ir viens no visaktuālākajiem. Aulejas pagastā laikam ir vieni no vissliktākajiem dzimstības rādītājiem starp citām rajona pašvaldībām. Ir kāds iemesls?

— Es velku paralēles ar sovhoza laikiem, jo padomju saimniecība “Sīvers” bija pir-mā, kas rajonā tika likvidēta. Neiešu lielīties, ka bijām tie gudrākie un pareizākie, bet šīsdienas situācija lauksaimniecībā apliecina, kas tas bija attaisnots solis. Mūsu ļaudis vienmēr bijuši strādīgi, zemnieku saimniecības, piemājas saimniecības un visi, kuri šeit nodarbojas ar lauksaimniecību, ir tālu tikuši. Tiešām, pirmie ir braukuši un maluši, tālab ir stabili nostājušies uz kājām, saprot, kas ir vajadzīgs veiksmīgai saimniekošanai. Tālab pagastā sabūvētas daudzas piena mājas, tiek pirkti jauni traktori, zemnieki ģērbjas gana labi, uz balli ierodas baltā kreklā un uzvalkā, nevis salāpītās biksēs un saplēstos zābakos, viņi brauc labās automašīnās. Uzskaitījumu var tur-pināt, tas nozīmē, ka esam paspējuši pirmie ielekt vilcienā un aizbraukt.

Kāpēc iesāku ar tādu atkāpi no jautājuma? Tāpēc, ka ceļā uz šiem panākumiem katrs vecāks ir izdzīvojis to posmu, ko sauc par skolas un studiju gadiem, un saprot, kur ir tā lielākā sāpe, kāpēc tik smagi gājis, tāpēc saviem bērniem, mazbērniem gribētu novēlēt vieglāku ceļu pie iztikas līdzekļiem. Es esmu lepns, ka gandrīz visi mūsu pamatskolas 9. klases absolventi iestājas vidējās mācību iestādēs. Ja vidusskola pabeigta, tad vairāk kā skaidrs, ka atpakaļ ceļa nav — jāiet uz augstskolu. Ja pirmais, vēl otrais gads augstskolā ir smagāks, tad nākamajos jaunais cilvēks jau iedzīvojies jaunajā vidē un pārliecināts par to ceļu, kuru grib iet. Žēl, ka bērni pagastā nedzimst, bet jaunie cilvēki ir iekārtojušies uz dzīvi lielās pilsētās, par ko priecājos. Domāju, tas vilnis var nākt atpakaļ, jo katram mums ir svēta vecāku dzimtas vieta un viss, kas ar to saistīts.

— Tātad dzimstība saruka tamdēļ, ka vecāki savus bērnus sūtīja projām un izdarīja pareizi?

— Jā. Globalizācija pastāv neatkarīgi no mums, ir vairāk kā skaidrs, ka tas laiks, kad ģimenē bija 7-9 bērni, kuri visi strādāja uz 10 ha zemes, nav atgriežams. Ar desmit lieljaudīgiem traktoriem bijušā sovhoza “Sīvers” teritorija būtu gan izpļauta, gan nokultivēta un iesēta laikā. Arī sarežģītais reljefs nebūtu kavēklis mūsu darba mīlestībai un čaklumam — tas tiktu paveikts! Mēs nebaidāmies darba vai vēl kaut kā. Vienkārši vecāki bija pareizi visu izplānojuši un devuši iespēju bērniem iet savu ceļu. Par to viņus var tikai uzslavēt.

— Ko darīsiet ar 200000 latu mērķdotāciju, kas pienākas par apvienošanos?

— Pamatdoma ir, startējot projektos, apaudzēt naudu ar investīcijām, tādējādi paveicot vairāk. Summa it kā milzīga, bet būvniecības izmaksas izaugušas tik strauji, ka jau ir skaidrs — 200000 latu nav daudz. Sāpīgākais, ka ne visas lietas, par kurām esam runājuši un cerējuši izdarīt, ir iespējams “izbīdīt” caur ministriju. 50000 latu atvēlēsim pagasta ceļu seguma atjaunošanai, bet sākotnējā doma bija cita: vēlamies, lai asfaltētais ceļš beigtos nevis Sauleskalnā, bet vismaz Aulejas pagastā. Bijām ar mieru šos 50000 latu novirzīt līdzfinansējumam projektā, bet ministrijas atbilde bija tāda, ka valsts otrās šķiras autoceļi nav pagasta funkcija. Bet jau agrāk tika skaidri pateikts, ka nekāds asfalts tuvākajos 5-10 gados valsts otrās šķiras autoceļiem nav plānots. Pagastam šeit rokas par īsu, kaut gan doma bija ļoti laba, turklāt ceļa asfalta segums ir vitāli vajadzīgs iedzīvotājiem, to jūtam katru dienu.

Vēl 50000 latu novirzīsim mūsdienīga autobusa iegādei skolēnu pārvadāšanai. Tagadējais autobuss ir nolietojies, bet skolēnu pārvadāšana ir prioritārā lieta.

Ūdenssaimniecības attīstībai paredzēts novirzīt 30000 latu.

Siltumefektivitātes paaugstināšanai skolā izlietosim 40000 latu. Gribam darbināt savu katlu māju ar atjaunojamiem resursiem — šķeldu, granulām vai salmiem. Šobrīd nepieciešama malka un ogles, turklāt lauvas tiesa līdzekļu tiek tērēta oglēm, jo skolas sienas nav siltinātas, logi izpuvuši un, kurinot ar malku, nevar panākt nepieciešamo mikroklimatu. Ja kaut kas paliks pāri, izlietosim siltināšanas darbiem.

20000 latu ieplānojām sporta zāles iekštelpas kosmētiskajam remontam, bet 10000 latu paredzēti pagasta administratīvās ēkas remontam un apkures sistēmas sakārtošanai — ēkā un katlu mājā. Pie viena plānojam palielināt siltuma patērētāju skaitu, lai efektīvāk izmantotu katlu mājas jaudu pēc rekonstrukcijas.

— Vai pagasta iedzīvotājiem jāsatraucas, ka reforma tuvojas? Varbūt nekas nav jādara, var mierīgi sēdēt aizkrāsnē vai darīt savu darbu?

— Katram ir iespēja klausīties vai neklausīties, kā rit tā lieta ar projektu izstrādi un apspriešanu. Īstenībā ir tā: lai cik labs modelis būtu, būs arī kāds zaudētājs, vai kādam būs ļoti slikti pēc tam. Es visiem ieteiktu savu iespēju robežās sekot līdzi procesam. Ne jau tā, ka “piekasīties” katram burtam, lēmumam un bezmaz rīkot piketus, bet gan tā, lai saprastu, kas notiek un kurp virzāmies.

Lai cik labi kādam šķiet padomju laiki, pie tā mums nav jācenšas atgriezties. Esmu drošs par atmosfēru, kas valda pagastos, kuri iekļausies Krāslavas novadā. Perifērijā iedzīvotāji vairāk orientēti uz labējiem spēkiem. Nokļūt zem kreiso spēku sarkanā karoga es nudien negribētu, tāpat to negribētu vairākums mana pagasta iedzīvotāju. Pagasta iedzīvotājus un novada ļaudis aicinātu izvērtēt deputātu un viņu pārstāvēto politisko spēku esošos darbus, ieklausīties un izprast, ko reāli iespējams izdarīt un kas ir tikai solījumi, salikt to visu kopā. Nevis izdarīt tālejošos secinājumus pēc principa: šie pārāk labi paēduši, vai tieši otrādi. Mēs visi esam par to, lai rītdiena vairāk vai mazāk būtu gaišāka un labāka. Vienam šis darbs sanāk labāk, otram — sliktāk. Vienam ir tāda izpratne par gaišumu, otram — citādāka. Visas šīs lietas jāsaliek kopā, jāizvērtē, lai ievēlētu darbaspējīgu novada domi.

— Paldies par interviju!

Juris ROGA