Atgriešanās jaunībā jeb Himna mazajai dzimtenei

ĢimnaTajā sestdienas vakarā pusstundu pirms paredzētā laika plašajā skolas pagalmā automašīnu bija ka biezs. Dobji klaudzēja lielās centrālās durvis, bet pie reģistrācijas galdiņa es visu laiku dzirdēju bijušo klasesbiedru (starp viņiem bija arī sirmi kungi un dāmas) emocionālos tikšanās prieka saucienus. Paiet gadi, gadu desmiti, bet skola joprojām aicina bijušos absolventus, kuri kļuvuši par skolotājiem, inženieriem, uzņēmējiem, fermeriem, sava aroda meistariem...

Kā tas ir pieņemts, pieklauvēju pie direktores kabineta durvīm, un Inga Jākobsone paziņoja pirmo patīkamo vēsti. Pirms pašiem Ziemassvētkiem skolā iegriezās “Pareksa bankas” pārstāvis un ar Ziemassvētku vecīša devību sarūpēja tādu sponsora dāvanu, kuras pietika pārpārēm, lai organizētu ekskursiju ar autobusu. Trīsdesmit deviņi pasažieri, tajā skaitā četri skolotāji devās neaizmirstamajā braucienā, apmeklējot Līvānu stikla fabriku, iepazinās ar Preiļu ievērojamākajām vietām, pabija Aglonas bazilikā un maizes muzejā. Izmantojot gadījumu, ar laikraksta “Ezerzeme” starpniecību direktore pateicas Muzičenko kungam par tādu negaidītu Jaungada pārsteigumu.

... Absolventi, kuri ieradās visu laiku bez pārtraukuma, ātri atrada klasesbiedrus un, protams, ielūkojās tajos kabinetos, kuros viņi pavadīja visneaizmirstamākos dzīves gadus. Vienā no klasēm risinājās rosīga saruna: te pagājušā gada absolventi, cits citu pārtraukdami, stāstīja par sevi bijušajai klases audzinātājai Ilonai Beitānei-Špakai. Jauno cilvēku sejas man ļoti labi pazīstamas. Pavisam nesen viņi bija skolas aktīvisti, kurus es savulaik fotografēju, bet tagad visi četri: Svetlana Poņizņika, Nadežda Bārtule, Vladislavs Stivriņš un Edgars Daņiļevičs ir budžeta grupu studenti.

Kā man šķita, vislielākais bija 1973. gada beidzēju skaits. Viņi pulcējās tik kuplā pulkā, ka skatuve izrādījās par šauru, bet klases audzinātāja Ņina Muškina tik tikko spēja noturēt milzīgu ziedu klēpi. Visu laiku skanēja pateicības vārdi skolai, pedagogiem. Kāds no absolventiem pēc trīsdesmit gadu atvadīšanās no klasesbiedriem pateica šādus vārdus: “Mūsu laikā skola bija ciemata lepnums, kultūras centrs. Pat skolas kora uzstāšanos tika lūgts atkārtot.”

Pasākuma organizētāji neskopojās ar izdomu, un scenārijs iznāca visai oriģināls. Uz ekrāna tika demonstrēta spēļu filma “Viena diena no skolas dzīves”, bet pēc jautriem piedzīvojumiem vēstures, ģeometrijas, literatūras stundās draiska darbība pārcēlās uz zāli. Uz skatuvi tika uzaicinātas klases, kuru izlaidumiem bija apaļie skaitļi. Svinību gaviļnieki, saņēmuši amizantus uzdevumus, centās paspīdēt ar humoru un nedziestošu jaunības bravūru. Vieni uzskatāmi demonstrēja Pitagora bikses, citi nodarbojās ar ķīmiju, kā vien varēja. Taču pēc katras jautras improvizācijas uz skatuvi tika aicināti skolotāji, kuri saņēma pateicības vārdus. Izskanēja ne mazums lielisku frāžu: “Mēs izklīdām kur kurais, taču savās sirdīs glabājam gaišo Indras vārdu. Mums nav tiesību aizmirst savu mazo dzimteni, kas pavēra mums durvis uz plašo pasauli. Pedagogi mūs mācīja tā, ka mēs varējām realizēt savus jaunības sapņus. Liktenis mūs saveda skolā uz visu mūžu, un mēs turpinām tikties pēc desmit — divdesmit gadiem. Februāra pirmā sestdiena — tā ir atgriešanās jaunībā un tikšanās ar skolotājiem, kuriem mēs esam neatmaksājamā parādā.”

Dažādu gadu absolventi pasniedza ziedus pedagogiem, dāvanas skolai. Parādā nepalika arī tagadējie audzēkņi, kuri piedāvāja dārgajiem ciemiņiem plašu svētku koncertu, par kura programmas “naglu” kļuva dejotāju — Lidijas Trušeles audzēkņu uzstāšanās. Pārpildītā zāle aplaudēja tautas un ārzemju deju izpildītājiem, solistiem un ansambļiem. Bija pat šlāgera “Vai tu mani mīli?” klips.

Aleksejs GONČAROVS