Svētceļojums pa Viļņas dievnamiem

Katoļu garīdznieka Eduarda Voroņecka vadībā visi svētceļnieki ieņēma vietas autobusā, kuru brauciena dalībniekiem mīļi piedāvāja kāda Daugavpils uzņēmuma vadītājs Juris Sevastjanovs (mūsu priestera bijušais klasesbiedrs). Kā tas ir pieņemts ikvienā labā pasākumā, mēs kopīgi noskaitījām lūgšanas. Pa ceļam lasījām Rozāriju krievu, poļu un latgaliešu valodā, kas, bez šaubām, satuvināja mūs visus un viesa pārliecību, ka mūsu brauciens būs veiksmīgs.

Gribas norādīt, ka sakarā ar likuma par Šengenas līguma valstu robežu šķērsošanu bez vīzām stāšanos spēkā mums bija kaut kā nepierasti šķērsot abu valstu robežjoslas. Mūsu autobuss pat nepiestāja uz robežas, un daudzi pasažieri pa logu nepaspēja saskatīt vietu, kur vēl pavisam nesen atradās barjera. Lieki netērējot laiku un nebendējot nervus, mēs jau bijām Lietuvā.

Ātri izbraucām caur Zarasu, Utenu un citām mazpilsētām un ciematiem.

Lūk, mēs arī iebraucām Viļņā. Diena bija lieliska, saulaina. Es neviļus sāku salīdzināt šo pilsētu ar Rīgu un Tallinu. Lai gan tām ir daudz kopīga, taču vērojams arī daudz atšķirību. Viena no tām — dievnamu skaits un izvietojums. Ja atmiņa mani neviļ, tad Viļņas teritorijā vien atrodas 24 katoļu baznīcas, neskaitot citu reliģisko konfesiju dievnamus (16 no tām mums izdevās apmeklēt).

Atbilstoši statistikai 84% Lietuvas iedzīvotāju ir katoļi, 6% — pareizticīgie, bet atlikušie 10% — citu konfesiju pārstāvji.

Tajā sestdienā katrā Dieva namā mēs sastapām daudz tūristu un svētceļotāju no citām valstīm.

Mūs sagaidīja garīgā māsa Marija. Todien viņa bija mūsu gide. Ar viņas palīdzību mūsu autobuss, kuru vadīja pieredzējis šoferis, ātri izbrauca visus labirintus ar šaurām un līkumotām vecpilsētas ieliņām un nokļuva līdz plānotajai autostāvvietai.

Plkst. 11.00 mēs jau klausījāmies Sv. Misi, kuru mūsu Krāslavas priesteris Eduards Voroņeckis noturēja Svēto Vārtu kapelā. Tā atrodas blakus Sv. Terēzes baznīcai. Uz kapelas frontona attēlota “Dieva gaišredzības acs”, zemāk redzams uzraksts latīņu valodā, kas tulkojumā skan šādi: “Žēlīgā Dievmāte, sargā mūs!”. Šajā kapelā virs altāra atrodas Brīnumdarītājas Dievmātes svētbilde. Svētbildes autors un precīzs tās radīšanas datums nav zināms. Šī svētbilde (200 x 163 cm) uzgleznota ar temperkrāsu uz astoņiem ozolkoka dēļiem un attiecas uz XVII gadsimta pirmo ceturksni. Tā ir vienīgā no piecām Lietuvā kronētajām gleznām, kurā attēlota Madonna bez Jēzus bērniņa. Svētbildes apakšā atveidots liels sudrabkrāsas pusmēness ar uzrakstu latīņu valodā: “Pateicos Tev, Dievmāt, ka uzklausīji manus lūgumus. Lūdzu Tevi, Žēlīgā Dievmāt, sargā mani savā svētajā žēlastībā un aizbildnībā. W.I.J.1849.g.” Šis pusmēness tika ziedots Baznīcai sakarā ar zvērestu (solījumu), ka tā ir īpašas pateicības izpausme, kad Dieva žēlastību lūdz publiskā kulta vietā.

Pēc Sv. Mises mums, krāslaviešiem, izņēmuma kārtā atļāva apmeklēt istabu glabātavu ar dāvanām Sv. Dievmātei.

Tajā neaizmirstamajā dienā, kas uz ilgiem laikiem saglabāsies mūsu atmiņā, mēs paspējām izdarīt daudz. Nofotografējāmies pie Sv. Kristofora, ceļotāju, autovadītāju patrona, pieminekļa; padzērām ūdeni no dziednieciskā avota, kas sākas zem viena no pilsētas dievnamiem; apmeklējām dažādas baznīcas. Katrā dievnamā mēs skaitījām lūgšanas par sevi un par citiem.

Cik dažādas ir baznīcas! Vienas atrodas ideālā stāvoklī, citas — bēdīgā, tajās jāveic nopietni restaurācijas darbi. Dažas iekārtotas moderni, ar jauniem altāriem, soliem un baznīcas priekšmetiem. Taču bija arī tādas, kurās bez krucifiksa virs altāra, “betlēmītes”, veciem soliem, kājslauķiem, kurus atnesuši draudzes locekļi, kailām, apskrāpētām sienām, bet ar bērnu zīmējumiem un neēvelētiem dēļiem iebrukušas grīdas vietā nekā vairāk nebija. Toties mēs esam stingri pārliecināti: tur ir Dievs, un ar Viņa palīdzību draudzes locekļi varēs atjaunot savas baznīcas.

Katrā dievnamā mēs no jauna bijām pārsteigti par to, cik dažādi, taču prasmīgi un skaisti izliktas cilvēku un dzīvnieku figūriņas, kas attēlo senus Ziemassvētku notikumus, kad piedzima Dieva Dēls.

“Betlēmīte” — tā mazliet bērnišķīgi un vienlaikus mīļi daudzi no mums dēvē panorāmas skatu ar cilvēku un dzīvnieku figūriņām, kas izvietots draudzes locekļu apskatei dievnamā un ataino kādreizējos notikumus Betlēmē.

Lai būtu pavisam precīzi, sacīšu, ka tiek atainoti nevis vienas Svētās nakts, bet gan vesela laikmeta notikumi. Jānorāda, ka “betlēmīte” nepaliek sākotnējā izskatā. Tā savlaicīgi tiek papildināta ar citu to notikumu varoņu figūriņām.

1. Kūtiņa ar Jaunavu Mariju, Jāzepu un lopiņiem: ēzelīti, vērsi, aitām.
2. Jaundzimušais Jēzus, Betlēmes zvaigzne un eņģelis (i), kurš paziņoja par Pestītāja piedzimšanu.
3. Ganiņi.
4. Ķēniņi jeb Austrumu Gudrie, kuri pasniedz Dieva Bērnam simboliskas dāvanas: vīraku, zeltu un mirres.
5. Var būt arī dažādi papildinājumi: žūšanai izkārti Bērna autiņi; eglītes; mākslīgie avoti; ganiņu ugunskuri; kamieļi vai ziloņi, ar kuriem droši vien varētu ierasties Austrumu Gudrie u. c. (to visu savām acīm redzējām dažādās baznīcās).

Mājās atgriezāmies mazliet noguruši no pastaigām pa Viļņu un visai tālā ceļa, taču ar gandarījuma sajūtu sirdī. Bija arī kopīgas lūgšanas un pateicības vārdi, dāvanas un plāni vasarai. Par to, ka svētceļojums turpināsies, neviens nešaubās. Tikai jāizvēlas jauns maršruts.

Par piemiņu mums paliks fotogrāfijas ar baznīcu un “betlēmīšu” skatiem.

Viens no 24 laimīgajiem svētceļojuma dalībniekiem — Varavīksnes skolas ticības mācības skolotājs Ēriks ZAIKOVSKIS