Izvēle bija vienmēr

Kazimirs nāca pasaulē kā trešā atvase daudzbērnu ģimenē, kura nodarbojās ar lauksaimniecību. Kā jau visi tā laika bērni, arī Kazimirs gāja palīgā saviem vecākiem kopš mazotnes un darba nebijās. Vasaras laikā viņš strādāja, lai nopelnītu dzīvošanai un maksai par skolu un grāmatām. Karš pārtrauca ierasto dzīves ritmu — Kazimirs bija paspējis pabeigt Aglonas ģimnāzijas trešo klasi un strādāja Izvaltas pagasta valdē pie pasēm, kad viņu iesauca leģionā. Tiesa, bija dota izvēle karot vai doties darba dienestā. Deviņpadsmitgadīgais jaunietis izvēlējās darba dienestu, kas viņam sākās 1943. gada oktobrī Šverinas lidlaukā netālu no Lībekas. Aptuveni gadu viņš apkalpoja lidmašīnas, līdz viņus pievienoja 15. divīzijai un aizveda uz Rietumprūsiju. Tur atkal ļāva izvēlēties: artilērija vai kājnieki. Kazimirs kļuva par artilēristu, cerībā būt tālāk no frontes, bet Sarkanās armijas spiediena priekšā karaspēks visu laiku atkāpās... Latvietis ātri aptvēra, ka karš ir zaudēts un jācenšas nonākt angļu vai amerikāņu gūstā. Padevās ame-rikāņiem tieši tajā pašā pilsētiņā, kur uzsāka darba dienestu — Šverinā. Karagūstekņus trenkāja no vienas nometnes uz citu, tā Kazimirs nokļuva lielajā gūstekņu nometnē Putlosā (Ziemeļvācija), pēc tam — latviešu gūstekņu nometnē Cedelgheimā Beļģijā. Krievu virsnieki riņķoja apkārt kā mušas ap medu un aicināja braukt atpakaļ uz dzimteni. Tie, kas viņiem noticēja, tika sūtīti uz pārmācīšanu — viņu ceļš veda uz Sibīriju. Drīz vien Baltijas valstu kara gūstekņi tika atbrīvoti, jo latviešu leģionārus neuzskatīja par vācu karavīriem, uz viņiem neattiecināja vācu armijas karagūstekņu noteikumus.

“Es nekaroju ne par vieniem, ne par otriem,” atceras Kazimirs. “No Beļģijas mūs ar vilcienu aizveda atpakaļ uz Vāciju. Nekādus dokumentus neiedeva, man līdzi bija tikai Ulmaņlaika pase, ko savā laikā paspēja izsniegt vācieši. Ceļā uz Vāciju vagonos vēl bija sargi, bet tie pazuda, kad vilciens apstājās nelielā pilsētiņā netālu no Lībekas. Skatījāmies riņķī — neviena sarga nav, dari, ko gribi! Pārtikas nebija, daži devās uz vācu saimniecībām lūgt maizīti. Bijušie latviešu gūstekņi nonāca britu zonā un tika izmitināti nometnē, kuru saīsinājumā sauca par DP (displaced persons), proti, tajā izmitinātie cilvēki nebija piederīgi kādai valstij. Mēs nebijām PSRS pilsoņi, bet Latvijas Republika vairs arī neeksistēja, turklāt Vācijas pilsonības mums arī nebija. Katrs kūlās, kā mācēja, es zināju, ka kaut kur dzīvo mans onkulis, kurš jau agrāk izceļojis uz Vāciju. Tur visi meklēja viens otru, palīdzēja Sarkanais Krusts, un galu galā mēs satikāmies. Onkulis dzīvoja amerikāņu zonā, bet Rietumvācijā starp zonām faktiski nepastāvēja nekāda kontrole, tikai tiem, kas devās uz Austrumvācijas pusi. Vilcienu satiksme bija normāla, lai gan visi tie bija pārpildīti, cilvēki burtiski karājās durvju rokturos ārpus vagoniem, lai tikai nokļūtu līdz galamērķim.

Vācijā onkuļa pilsētiņā darbojās latviešu ģimnāzija, tur es pabeidzu divas pēdējās ģimnāzijas klases ar tiesībām iestāties universitātē. Es jau Latvijas pirmās brīvvalsts laikā mācījos Aglonas ģimnāzijā, arī vācu laikā turpināju mācīties un pat krievu okupācijas laikā: kad sākām jauno 1940. mācību gadu, ģimnāzijā Ulmaņa portreta vietā uzkarināja tā vīra attēlu, kuru visi dēvēja par “tētiņu” — ar pīpi un ūsām.”

Kazimirs negāja studēt uz universitāti, bet pieteicās darbā uz Austrāliju, kurai vajadzēja darbaspēku, un tās valsts valdība labprāt uzņēma migrantus. Tiesa, arī šajā brīdī Kazimiram bija izvēle: Austrālija, ASV, Kanāda, Brazīlija, Venecuēla, Anglija — papildu darbaspēku gaidīja visur. Bet viņš savu izvēli motivēja ar domu — jo tālāk no kara vietas, jo labāk. Turklāt, kamēr jauns, var kādu laiciņu padzīvot arī ekvatora otrā pusē. Smagais trīs mēnešu ceļojums uz Austrāliju sākās Brēmenē ar karavīriem paredzēto palielo kuģi, kas tika pielāgots civiliedzīvotāju transportēšanai. Kuģis vienu mēnesi nostāvēja Gibraltārā, jo jūras šaurumā bija lielas vētras un kuģot nebija droši. Uz kuģa izsīka ūdens krājumi, kapteinis gribēja iebraukt Lisabonā (Portugāle), bet tur notika kara kuģu manevri un iekšā nelaida. Galu galā izdevās pietauvoties nelielā ostā Spānijā — Elbā. “Mēs uz kuģa faktiski dzīvojām,” turpina Kazimirs. “Bijām pa-matā baltieši, austrālieši pirmos emigrantus uzņēma tieši baltiešus, jo vienkārši vēlējās līdzīgas rases pārstāvjus. Kad pabraucām zem lielā Sidnejas tilta, sapulcējušies austrālieši uz mums skatījās kā uz cilvēkiem no citas planētas. Brīnījās burtiski par visu, sevišķi par blon-dīnēm-meitenēm. Taču pirmā eiforija pierima, līdzko sākām strādāt — vietējie, kad iedzēra, mūs apsaukāja par dumjiem un sacīja, lai braucot uz zemi, no kuras nākuši. Tagad nekas tāds Austrālijā pat nav iedomājams. Mēs, protams, neklusējām, devām pretī. Ar valodām man nebija lielu problēmu, jo zināju ne tikai latviešu, bet arī vācu, angļu un latīņu, kuras apguvu ģimnāzijā un darba dienestā Vācijā.”

Pirmajā laikā Austrālijā Kazimirs dzīvoja baraku nometnē, kuras bija saglabājušās no kara laika — arī Austrālijā savulaik karoja. Barakas pamatā vieniniekiem, precētiem pāriem bija iespēja dzīvot atsevišķi. Kazimirs šobaltdien atceras austrāliešu dziesmas par ķenguriem, kuras ir nācies dziedāt, apgūstot vietējo valodu pie vecāka gadagājuma sievietēm — Austrālijas skolotājām. No pirmajiem darba piedāvājumiem izvaltietis atteicās. Viņš turējās tālāk no visa militārā un negribēja braukt uz Bumera Rocket Launcher, kur angļi izmēģināja raķetes. Atteicās braukt kalnos uz lielas elektrostacijas būvi. Bet jau pēc trim nedēļām dabūja darbu sev pa prātam: devās strādāt uz dzelzceļa — mainīja gulšņus un sliedes. Tas bija ļoti smags fizisks darbs, taču nekvalificētu darbu bija spiesti darīt visi, pat ārsti un skolotāji, jo tolaik Austrālijā viņu diplomiem nebija nekādas nozīmes. Kazimirs nevēlējās sev baraku dzīvi, gribēja normālākus apstākļus, tālab nomainīja vairākus darbus, līdz beigu beigās nokļuva apkalpošanas industrijā. Sācis strādāt aiz letes viesnīcā, laika gaitā uzkalpojās līdz pat menedžerim, kuram jau bija savs darba kabinets un plāksnīte ar uzvārdu pie durvīm. No šejienes aizgāja pensijā.

Pēc Kazimira vārdiem spiežot, Austrālija no Latvijas atšķiras kā diena un nakts. Tur pavisam cita augu un dzīvnieku valsts: aug eikalipti, lēkā ķenguri, dzīvo koalas, krokodili, pitoni, haizivis. Visu nav iespējams uzskaitīt. Tūristu iecīnītie koraļļu rifi slēpj sevī daudz briesmu, ja neuzmanās, var iet bojā.

“Tagad manas mājas ir Brisbenā, bet kopumā mana dzīve ritējusi gar Klusā okeāna krastiem,” stāsta Kazimirs. “Austrālija ir ļoti skaista zeme. Ziemas tur ir siltas, līdz ar to dzīve dažās jomās krietni lētāka nekā Latvijā. Nav vajadzīga apkure, ja arī gadās, ka nepieciešams sasildīt telpas, tad ir elektroradiatori. Austrālieši ģērbjas plānāk: cauru gadu ļaudis staigā šortos. Austrālijai vēl raksturīgi tas, ka starp pilsētām ir milzīgi attālumi, piemēram, no Brisbenas līdz Melburnai kādi 2000 kilometru. Visa valsts ir sadalīta štatos, līdzīgi kā Amerika. Kad mēs tikai iebraucām, valstī bija gan nabagi, gan turīgi cilvēki, bet tagad gandrīz visi strādājošie dzīvo pietiekami turīgi, tas šurp vilina lielus nelegālo imigrantu pūļus. Cilvēki pūlas nokļūt Austrālijā, pat neskatoties uz to, ka vētrās daudzi noslīkst.”

Kazimirs Austrālijā apprecējās, diemžēl viņa dzīvesbiedre jau mirusi un nekad nav bijusi Latvijā. Kopdzīvē bērnu nebija, taču Kazimirs uztur siltas attiecības ar sievas meitu Valiju, kura tagad dzīvo atsevišķi. Valija gan pabijusi Eiropā, bet ne Latvijā. Ar meitu viņš sazinās, sazvanās un sarakstās regulāri, pat, ciemojoties pie savas māsas Izvaltā, neaizmirst piezvanīt uz Austrāliju. Bet pirmo reizi uz Latviju Kazimirs atbraucis vēl 90. gados, taču vēstules uz dzimteni rakstīja un sūtīja arī agrāk.

Tagad ir pienācis laiks, kad Kazimirs nopietni domā par atgriešanos uz visiem laikiem. Vispār viņš to gribējis izdarīt vēl pagājušajā gadā, bet pagaidām nav nokārtoti visi jautājumi līdz galam. Austrālijā viņam pieder dzīvoklis, automašīna, tur draugi un darbabiedri, taču: “..esmu noskaņots palikt Latvijā. Pagaidām man ir Austrālijas pavalstniecība, nesaprotu, kāpēc šeit man nepiešķir Latvijas pilsonību?”

Dzimtenē Kazimirs piedzīvo daudz atklājumu. Piemēram, viņu ļoti izbrīnīja fakts, ka 90. gados pirmās nepieciešamības preces Latvijā tika pārdotas tikai uz taloniem par naudu. Viņam ir nācies izmantot Latvijas ārstu pakalpojumus, un Kazimirs ir ļoti apmierināts: ātri, lēti un kvalitatīvi. Viesis ir ļoti pārsteigts par Latvijas augstskolu lielo skaitu, gan arī par to, cik zinātkāra ir mūsu jaunatne. Vispār mūsu jaunatne uz viņu atstājusi ļoti labu iespaidu — lieli dziedātāji, dejotāji, kas Austrālijā jauniešiem nav tik raksturīgi. Tāpat viņam ir liels pārsteigums, ka tik mazā valstī kā Latvija ir ļoti attīstīta kultūras dzīve un sports, kas būtībā prasa lielus finanšu ieguldījumus. Starp citu, starp Kazimira hobijiem ir futbols un teniss. Bet vēl viņam patīk makšķerēt lielas zivis okeānā ar spiningu. Latvijā tā laikam pietrūks.

Juris ROGA