Darbīgā Sandra

Šo manu pārliecību apstiprināja arī biznesa lēdija Anna Ļaksa, kad ieteica turpināt Aulejas tēmu: zemniece Sandra ir tūristu atpūtas kompleksa “Lejasmalas” biznesa partnere. Savu labo paziņu es satiku pavisam negaidītā vietā: skolas ēdnīcā. Mūsu īsā saruna, kā saka, noritēja, nepārtraucot darbu. Te es arī pamanīju, ka simpātiskajai Sandrai vienādi piestāv gan tautas tērps, gan darba apģērbs. Abas ar pārinieci Anitu Narovsku viņas paskaidroja man, ka pilnvērtīgas karstas pusdienas no trim ēdieniem Aulejā maksā... 20 santīmus. Tam bija grūti noticēt, bet, kad pavāres pateica, ka ar vecāku gādību dārzeņi neietilpst pusdienu cenā, es piekritu un nesāku izzināt citus tik zemās pašizmaksas noslēpumus. Todien Aulejas bērniem tika piedāvāta šāda ēdienkarte: dārzeņu salāti, kartupeļu biezenis ar sardeli un svaigu ābolu kompots ar cepumiem. Man atlika tikai nopriecāties, ka ļauno sievu, kuras vārds ir inflācija, Aulejā nelaiž pāri slieksnim. Veikli darbojoties ar virtuves nazi un rīvi, Sandra pastāstīja man par savu dzīvi.

Viņa dzimusi Gulbenes rajonā, taču piecus gadus nodzīvoja Jaunaglonā. Tā sagadījās, ka kādu laiku Sandra un viņas nākamais dzīvesbiedrs Arvīds dzīvoja netālu no svētā ciemata, kas ir plaši pazīstams visā Eiropā, taču viens otru nepamanīja. Arvīds jau Jaunaglonā apguva šofera profesiju, Sandra — pavāra specialitāti. Pēc kāda laika Sandra atbrauca uz Auleju apciemot savu kursa biedreni Zentu. Pats par sevi saprotams, ka draudzenes aizgāja uz diskotēku, kur arī satikās nākamie dzīvesbiedri Vaišļi.

Tagad Sandra atzīstas, ka par dzīvi pilsētā viņa nekad nedomāja. Viņas māte nomira agri, un Sandra kopš mazotnes uzņēmās visas lauku mājas rūpes, kas viņai nelikās par smagu.

Jaunais pāris sāka dzīvot Aulejā. Viņš iekārtojās darbā par sovhoza autobusa šoferi, viņa ar prieku strādāja par pavāri vietējā ēdnīcā. Kad 1993. gadā piedzima meita Santa, laimīgais tēvs pieņēma drosmīgu lēmumu: būvēt savu māju uz sava tēva zemes. Sacīts — darīts: pēc gada ar tēva palīdzību Arvīda ģimene jau svinēja jurģus jaunajā mājā. Tagad, kad pagājuši vairāki gadi, dzīvesbiedri Vaišļi uzskata, ka visu darīja pareizi. Patlaban zemnieku saimniecībai “Torņakalni” pieder 32 hektāri zemes, septiņas slaucamas govis, pusotra desmita sivēnmāšu. Pirms pāris gadiem zemnieki iegādājās jaunu traktoru MTZ-82, agrāk — rietumu ražojuma graudu kombainu. Nav nekāda nelaime, ka tas nav jauns, toties ir ekonomisks — jāskaita katrs santīms, lai gads nebeigtos ar zaudējumiem. Taču lauku cilvēki nevar saprast vienu: kāpēc veikalu cenas visu laiku kāpj uz augšu, bet iepirkuma cenas gluži kā sastingušas. Mazumtirdzniecībā litrs piena jau maksā 50 santīmus, bet zemniekam vairāk par 20 santīmiem nedod. Kaut arī dzīvesbiedriem Vaišļiem ir arī piena telpa ar dzesinātāju un pāris slaukšanas aparātu. Vasarā katru dienu Sandra nosūta uz AS “Preiļu siers” pa diviem centneriem piena. Protams, nerealizē visu, daļa tiek izbarota sivēniem. Starp citu, sivēnu cena, tāpat kā pirms piecpadsmit gadiem, arī tagad palikusi vienāda — aptuveni 25 lati. Ar noietu īpašu problēmu nav, šo dzīvo preci gaida pircēji Krāslavā un Dagdā, Rēzeknē un Viļānos... Ja gadā mūsu zemnieki realizē 300 sivēnu, tad iznākumā kaut kas arī sanāk. Nauda ir ļoti vajadzīga: dēls Artūrs mācās galvaspilsētas augstskolā.

Dzīvot viensētā bez riteņiem praktiski nav iespējams. Tāpēc pirms pieciem gadiem Sandra pabeidza vadīšanas kursus un tagad braukā ar markas “Ford” automobili. Bet, kad dodas viesbraucienos ar savu dziedātāju kolektīvu, ņem no Arvīda BMW: šī mašīna ir lielāka. Pašlaik ansamblis “Aulejas sievas” apvieno piecus cilvēkus. Tieši pirms desmit gadiem dziedošās sievietes ievēlēja visjaunāko dalībnieci Sandru par savu vadītāju, un viņa nemaz neiebilda. Dziesma ir viņas dzīves svarīga sastāvdaļa. Divdesmit darba gados slavenajā etnogrāfiskajā kolektīvā Sandra ar visu sirdi iemīlēja Aulejas tautas melodijas, kuru ansambļa repertuārā ir vesels simts. Senajās dziesmās, kas sacerētas ar sirds trīsām, pastāvīgi jūtama smeldze, jo lauku dzīve nekad nav bijusi viegla: darbs bez sava gala, rūpes par bērniem, vecāku cilvēku godināšana. Cita lieta — kāzu dziesmas, kad var nodoties nevaldāmai jautrībai.

Apdziedāšana ir oriģināls vietējais žanrs, kad vārdu un mūzikas improvizācija dod precīzu, nedaudz piparotu raksturojumu katram. Satīra nevienu nekaitina. Gluži otrādi, ja tev dziedātājas nevelta draisku kupleju, respektīvi, tev ir problēmas ar autoritāti. No “Aulejas sievām” tika gan Saeimas deputātiem, gan arī citiem augstiem priekšniekiem. Izpildījums bez muzikāla pavadījuma ir īpaši sarežģīts, un, kad rodas šaubas, ansambļa dalībnieces izmanto skaņu ierakstus. Par laimi, nav aizmirstas arī melodijas ansambļa pirmā sastāva izpildījumā, kuru pirms 67 gadiem nodibināja Domicella Dzalbe. Pašlaik skaistas dziesmu tradīcijas turpina Aulejas radošā ansambļa vecākā dalībniece Marija Vasiļevska, Ināra Drobkova, Valija Lipšāne, Inga Zujeva un, protams, Sandra Vaišle.

Pēdējo reizi slavenā etnogrāfiskā kolektīva uzstāšanos es klausījos decembra vakarēšanā Krāslavā. Toreiz visi teatralizētā uzveduma dalībnieki sirsnīgi apsveica Sandru no Aulejas mazajā jubilejā. Šī publikācija ir mans novēlotais apsveikums Latgales vecākā etnogrāfiskā ansambļa aizrautīgajai vadītājai.

Aleksejs GONČAROVS