Viss tikai sākas

Nesenajās plašajās centrālās bibliotēkas sešdesmit gadu jubilejas svinībās draudzīgajā kolēģu saimē es pamanīju tikai vienu nepazīstamu seju. Notika tas, kam bija jānotiek: kādu reizi, pārkāpjot Augstkalnes tautas bibliotēkas slieksni, es nokļuvu grāmatu un mājīguma valstībā. Vadītāja Diāna Maksimova ne uzreiz pievērsa uzmanību negaidītajam viesim. Torīt lasītāja Velta nodeva septiņas izlasītas grāmatas un ar bibliotekāres palīdzību atkal izvēlējās tikpat daudz literatūras. Uz manu jautājumu: “Vai pietiks ilgam laikam?” Velta atbil-dēja, ka nedēļai pietikšot gan, un piebilda: ja pagadās interesants romāns, viņa to lasa līdz plkst. 4.00 rītā. Šoreiz Veltu interesēja Dena Brauna grāmatas. Kas sakāms par Darjas Doncovas un Aleksandras Mariņinas romāniem, tad tos viņa izlasījusi gandrīz visus. Augstkalnes iedzīvotāja sacīja, ka tas ir lieliski, kad blakus tāda bibliotēka, bet pagasta vadība ļoti daudz dara lauku cilvēku labā.

Drīz vien noskaidrojās, ka Diāna ir krievu skolas absolvente, bet pēc Daugavpils universitātes pabeigšanas deviņus gadus nostrādāja par bērnudārza audzinātāju. Kopā ar dzīvesbiedru Aleksandru Diāna audzina divus bērnus: Ruta mācās otrajā klasē, bet Renātam ir tikai trīs gadiņi. Augstkalnē dzīvo Diānas vecāki, kas arī zināmā mērā ietekmēja specializācijas maiņu — vakantajā amatā stājās pagājušā gada aprīlī un, kā vēlāk noskaidrojās, nekļūdījās.

Ar grāmatām Diāna ir draugos kopš agras bērnības, vecākiem bija liela personīgā bibliotēka. Aizrāvās ar lasīšanu gan skolā, gan studiju gados. Pašlaik dzīvesbiedri Maksimovi krāj savu ģimenes bibliotēku un saprotamu iemeslu dēļ tajā pārsvarā ir bērnu literatūra gan krievu, gan latviešu valodā.

Pati Diāna uzskata, ka viņai laimējies strādāt piepilsētas bibliotēkā ļoti veiksmīgā laikā. Pagājušovasar tika veikts remonts, līdz ar to atsevišķā bibliotēkas ēkā ielikti plastikāta logi, jauns linolejs, pārveidotas sienas. Lai piesaistītu jaunos lasītājus, bibliotēka saņēma Jaungada dāvanu: iekārtotu bērnu stūrīti. Toreiz parādījās arī jauni grāmatplaukti, kas tikai vairoja mājīguma gaisotni. Vārdu sakot, tādā bibliotēkā ir patīkami ienākt.

Sevišķi daudz cilvēku lauku bibliotēkā ir pēcpusdienās, kad pagasta autobuss atbrauc no pilsētas ar skolēniem. Daudzi, neiegriežoties mājās, skrien uz bibliotēku, lai ātrā ieņemtu vietas pie trim datoriem. Starp citu, Interneta izmantošana ir bez maksas, tāpēc bieži veidojas lietotgribētāju rinda. Vieni skolēni izraugās nepieciešamo mācību vielu, otri klejo pa pasaules tīmekli, meklējot interesantu informāciju, trešie sarakstās ar tuviem un tāliem draugiem pa elektronisko pastu. Diemžēl mūsu grūtajā laikā ne visas ģimenes var nodrošināt skolēnus ar personīgajiem mājas datoriem, un šo zināmā mērā sociālo robu aizpilda bibliotēka, kuras uzturēšanai pašvaldība nežēlo līdzekļus.

Paklausīsimies Diānu: “Tagad es labi saprotu, ka cilvēkiem ir vajadzīgas pilsētas un lauku bibliotēkas. It kā līdz Krāslavai var ar roku aizsniegt, bet, kad bibliotēka atrodas dažu soļu attālumā, ātrāk nokļūsi. 10000 grāmatu ir solīds fonds, kas atbilst dažāda vecuma un dažādu interešu lasītāju vēlmēm. Paskatīsimies Annas Čornajas lasītāja kartīti. Pirmspensijas vecuma sieviete atzīstas, ka mūsdienīgās TV programmas viņu nogurdinot, cita lieta — literatūras lasīšana. Pagājušajā gadā vien bibliotēkā aktīvā lasītāja saņēma 140 grāmatu! Es jau teicu, ka skolu jaunatne dod priekšroku elektroniskai lasīšanai, bet pastāvīgo apmeklētāju vidējais vecums ir virs 40 gadiem. Lasītāju skaits svārstās, ko ietekmē sezonas lauku darbi. Ziemā, kad darba ir mazāk, bibliotēku apmeklē pusotra simta lasīšanas cienītāju. Viņiem cenšos organizēt tematiskas literatūras izstādes, bērniem — konkursus.

Mūsu skolēni veiksmīgi piedalījās konkursā, kuru bija organizējis bērnu žurnāls “Spicīte”. Labāko darbu autori bija uzaicināti uz Rīgas zooloģisko dārzu, kur notika nobeiguma pasākums. Pagasts piešķīra autobusu, un visiem šī brauciena dalībniekiem palikuši vislabākie iespaidi.”

Lūk, tā, dzīvojot Krāslavā, Diāna Maksimova izvēlējās lauku bibliotekāres darbu, ko nemaz nenožēlo: “Man patīk vienmērīga lauku dzīve. Ūdrīšu pagastā mani uzņēma kā savu cilvēku. Uzaicināja dejot folkloras ansamblī “Rudzutaka”, un sanāca tā, ka tagad piedalos trijos dziedātāju kolektīvos. Līdz tam es dziedāju Ritas Andrejevas vadītajā “Novā” un “Noktirnē”, tā ka garlaikoties nenākas.”

“Bet kā ir ar dzīvi pārticībā?”, uzdodu pēdējo jautājumu, zinot par “lielām” bibliotekāru algām.

Diāna pasmaidīja, tad mierīgi atbildēja: “Ne jau naudā ir laime. Galvenais, lai viss būtu labi pie vecākiem un manā ģimenē. Svarīgs ir cits: esmu atradusi darbu, kas patīk man un ir vajadzīgs cilvēkiem. Izmantojot gadījumu, izsaku sirsnīgu pateicību vecākajiem kolēģiem no centrālās bibliotēkas, kuri palīdzēja man apgūt jauno amatu. Man veicas. Drīz pabeigšu maģistrantūru pedagoģijā. Visi mani plāni piepildās...”

Aleksejs GONČAROVS