Palika izturīgākie

Viena no tiem ir Tatjana Prašmuts, kurai rudenī apritēs 11 gadi, kopš viņa sāka darboties sieviešu ansamblī: “Skolas gados dziedāju korī, tāpēc, daudz nedomājot, piekritu izteiktajam piedāvājumam. Pulcējamies divas reizes nedēļā, mēģinājumi rit pusotru stundu. Tas atņem laiku un spēku, bet man patīk. Dziedam, dejojam, veidojam teatralizētus uzvedumus, regulāri uzstājamies savā pagastā dažādos svētkos — zemnieku ballē, Mātes dienā, Latvijas Republikas proklamēšanas dienā 18. novembrī, Ziemassvētkos un citos pasākumos, kā arī braucam pa rajonu, bet nesen koncertējām Daugavpils rajona Salienā — viņi mūs uzaicināja. Man vēl spilgtā atmiņā ansambļa tapšanas laiks, kad vēlēšanos darboties tajā izteica kādi 20 cilvēki, bet pamazām atsijājās. Kurš aizgāja, jo nevēlējās, kuram nebija laika, vārdu sakot, esam palikuši paši izturīgākie.”

Ansambļa dalībnieki darbojas uz entuziasma pamata — tamlīdzīgiem kolektīviem praktiski nav nekādu izredžu pelnīt, kā to dara estrādes grupas un vokāli instrumentālie ansambļi. Tiesa, nelielu palīdzību “Daugaviņai” sniedz pagasta pašvaldība, piemēram, nodrošina ar transportu, kad tas nepieciešams. Vai Tatjanas hobiju pieņem ģimenes locekļi?

“Mans dzīvesbiedrs Jevgēņijs pats iesaistās kultūras dzīvē un ansambļa darbā,” atbildēja Tatjana. “Ja lūdzam palīdzību lielajos svētkos, viņš nekad neatsaka, spēlē dažādas lomas. Nesen bija iejuties Salavecīša ādā Ziemassvētkos. Ar vīriešiem kolektīvā grūti, viņi mazāk aktīvi, bet mums ir priekšnesumi, kur vajag vīriešu dzimtas pārstāvjus. Man pašai vairākkārt bija uznākusi vēlēšanās visu pamest, jo tas būtībā nav viegli. Bet pēc kāpšanas uz skatuves paliek vieglāk: aizbrauc, uzstājies, atkal ir svaigas un patīkamas atmiņas, gribas turpināt. Tagad gatavojam jaunu programmu kārtējiem svētkiem.

Ansamblim nav tautas tērpu, mēs uzstājamies katrs savā apģērbā. Ja vajag, paši šujam tērpus teatralizētajām izrādēm. Ar lielāku interesi “Daugaviņas” uzstāšanos skatās vecāka gadagājuma ļaudis, jaunākās paaudzes acīs nav tās dzirkstelītes. Jaunajiem sava mūzika — 16-18 gadu vecumā cilvēkam ir citas intereses, bet mums tomēr gribētos, lai arī jaunieši izjūt dziesmas vārdus tikpat dziļi, kā viņu vecāki.”

Tatjanas un Jevgēņija ģimenē aug divi puikas, vajag atrast laiku, lai viņiem palīdzētu mācībās, sagatavoties stundām. Ņikita mācās 2. klasē; Sergejs ir 8. klases audzēknis. Puiši nav teicamnieki, bet māmiņa ir apmierināta ar viņu sekmēm, kaut gan piebilst: “Nav viegli mācīties bilingvāli, bet, domāju, zēni ir spējīgi mācīties vēl labāk, jo gribas, lai nākotnē viņi turpinātu izglītību vidusskolā. Vecākajam puikam grūtāk padodas matemātika, bet — cenšamies. Vēl mūs ļoti uztrauc skolas liktenis — vai vismaz vecākais bērns varēs pabeigt pamatskolu šeit, uz vietas Piedrujā?”

Pašreiz Tatjanas un Jevgēņija ģimene neplāno pamest Piedruju, kur viņiem ir dzīvoklis divstāvu mājā, lai gan viņi netur nekādu saimniecību. Abiem ir darbs: Jevgēņijs strādā par traktoristu zemnieku saimniecībā, Tatjana ir pavāres palīdze skolas ēdnīcā. Starp citu, Tatjanai patīk gatavot kopš bērna kājas, lai gan viņas mamma vēlējās, lai meita kļūst par šuvēju. Sarunbiedre jūtas gandarīta par to, ka bērniem skolā laba apetīte, ka produkti nav jāizmet miskastē. Pārliecinājos, ka pusdienas šeit patiesi ir apetīti rosinošas. Tatjana priecājas arī par to, ka visiem bērniem tiek nodrošinātas bezmaksas pusdienas un arī launags.

Dziedāšana un gatavošana ir vienīgie Tatjanas hobiji, viņas vīrs ir ļoti aizrautīgs makšķernieks. Sarunbiedre vēlreiz apliecina, ka jūtas labi Piedrujā, kas kļuvusi par viņas dzimteni: “Esmu dzimusi Baltkrievijā Mioru rajonā, vecāki savulaik nopirka māju Latvijā un pārbrauca šurp dzīvot. Man bija deviņi gadi, kad es devos viņiem līdzi. Latvijā apguvu pavāra profesiju un jau 13 gadus strādāju skolas ēdnīcā. Nekādu citu darbu neesmu darījusi. Ar dzīvi esmu apmierināta — ģimene un bērni ir, darbs ir, par veselību nesūdzos. Pagaidām neredzu iemeslu spert tik kardinālu soli, kā izdarīja viens no brāļiem, kurš aizbrauca strādāt uz ārzemēm, jo nebija darba. Taisās arī otrs, bet mēs paši pagaidām neriskējam.”

Juris ROGA