Svētki, kuru līdz šim nebija

ZirgezersSpilgtais vasaras notikums “Krāslava — Daugava” — makšķerēšanas pa straumi cienītāju sacensības, kuras tagad finansē novada dome, šogad pie upes notiks divpadsmito reizi. Sen radās ideja organizēt zemledus makšķernieku sacensības, taču to realizēt kavēja viens apstāklis — mēs ilgi nevarējām atrast galveno sponsoru. Tikai tas, kurš meklē, vienmēr atrod. Mūsu kolēģis copmanis Ruslans Homutiņins labprātīgi uzņēmās galvenās rūpes, kas saistītas ar finansēm, viņu tūdaļ atbalstīja Krāslavas makšķerēšanas piederumu veikalu īpašnieki. Rajona laik-raksts “Ezerzeme” piedāvāja reklāmas pakalpojumus bez maksas, un process sākās. Šaubas izraisīja tikai viens: mainīgais laiks janvārī ar biežām vēja brāzmām.

Traka ideja

Latvijas copmaņi, apskaudiet Krāslavas makšķerniekus un spiningotājus: mūsu rajonā ir ap 300 ezeru un vēl piedevām skaistule Daugava! Sevišķi skaudīgos gribu nomierināt: ūdens plašumos, kas smok no malu zvejnieku tīkliem, atrast labu copes vietu ar katru gadu kļūst aizvien grūtāk. Līdaku masveida iznīcināšana izraisīja ļoti nevēlamas sekas: visur makšķernieki nevar atkauties no ķīšiem, sīkiem asarīšiem un raudiņām.

Izraugoties pirmo ziemas sacensību vietu, to organizētāji izvēlējās negaidītu un visai trāpīgu variantu: piepilsētas Zirgezeru. Pie šīs dabiskās ūdenstilpes, kuras kontūras atgādina zirgu, aizritēja arī mana bērnība. Mēs, baskājainie zēni, ar lazdu makšķerēm rokās, spraucoties caur krastmalas saaudzēm un pa kārtīm pārvarot staigno atteku, pa dienu apstaigājām vai visu ezeru, kas dāvāja mums brangus plaužus, raudas, asarus un skaistus ruduļus. Pāris kilometru attālumā no mājas es noķēru savu pirmo plaudi, līni un atstāju ezerā vairākus desmitus āķu, apraudot krastā neveiksmīgas cīņas ar lieliem eksemplāriem...

Kad pilsētas atpūtas zona no Daugavas krastiem tika pārcelta uz Zirgezeru, šo trokšņaino dabas stūrīti makšķernieki nosauca par “pionieru un pensionāru ezeru”. Sevi cienoši copmaņi klu-su vietu meklējumos centās doties tālāk no Krāslavas, kas ar gadiem samazināja makšķerēšanas cienītāju skaitu uz piepilsētas ezera. Malu zvejniekus šis ūdensbaseins ne pārāk vilināja, tāpēc Zirgezera ūdeņos sāka pieņemties svarā plauži, asari un citas zivis, kas arī bija jāapstiprina ziemas makšķerēšanas sacensībās. Šī eksperimentālā un draiskā ideja Ruslanam Homutiņinam iepatikās.

Brāzmains vējš nav traucēklis

Izmantojot savu piecdesmit gadus ilgo makšķernieka pieredzi, es ierosināju organizēt pirmās sacensības janvāra pēdējā sestdienā — ziemas vidū uz Zirgezera tika novērota lielu plaužu aktivitāte. Taču šo zivju precīzas koncentrēšanās vietas zvejas zonā neviens nezināja: jaunie copmaņi un makšķerēšanas veterāni nekad nenogurdināja sevi ar aktīviem plaužu meklējumiem, bet samierinājās ar visuresošajām raudām, kuras ķēra desmitiem un simtiem. Kā saka, mazas zivis, toties garšīga zupa.

26. janvāra prognoze nesolīja neko labu: brāzmains vējš, lietus. Plkst. 3.00 naktī es pamodos, un mani pārņēma slikta nojauta: aiz loga trakoja putenis, lielas lietus lāses dobji sitās pret loga stiklu. Pēc pāris stundām lietus sāka mitēties. Raugoties pa logu, es atviegloti uzelpoju: debesīs svina pelēko mākoņu starpā parādījās mēness, taču vējš vēl aizvien trakoja. Mani neatstāja šaubas: tik daudz spēka bija izšķiests, gatavojoties individuālajām ziemas makšķernieku sacensībām, vai cilvēki sapulcēsies tādā draņķīgā laikā?

Ieradies krastā pusstundu pirms sacensību sākuma, es ieraudzīju iepriecinošu ainu: bija sapulcējušies vīri ar zvejas kastēm, turpināja piebraukt mašīnas. Par ko es cienu makšķerniekus? Ja jau vakarā viņi salikuši vajadzīgo kastēs, tad no rīta viņu plānus negrozīs nedz sniega vētra, nedz ilgstošs lietus, nedz arī spelgonis. Šī patiesība ir zināma ne tikai mūsu kompānijā: “Copes nebūs, bet vienalga jābrauc.” Katras brīvdienas copmaņi taču gaida ar milzīgu nepacietību, iepriekš izplānojot vispārdrošākos maršrutus. Par benzīna cenu tādos gadījumos nav pieņemts pat runāt.

Vētrai gaudojot piekrastes koku galotnēs, mēs pēkšņi apzinājāmies Zirgezera priekšrocības: stāvie, ar mežu aizaugušie krasti droši pasargā makšķerniekus no vēja brāzmām. Sacensību galvenais tiesnesis Jānis Beitāns, kurš rakstīja protokolu kabatas lukturīša gaismā, pēkšņi paziņoja pirmo prieka vēsti: reģistrējušies 52 pretendenti uz izsludinātajām balvām, un copmaņi ieradušies no tuvienes un tālienes. Trokšņainajā pūlī es ieraudzīju daudzus Krāslavas bļitkotājus, kuri skaļi strostēja sevi par sliktām piepilsētas ezera zināšanām. Vārdu sakot, izredzes bija vienādas, bet balvas cienīgas: dāvanu kartes 50, 40 un 30 latu vērtībā!

Kur vēži ziemo...

Raibais desants ciešā kolonnā draudzīgi izklīda pa ledu. Divas trešdaļas solīdo balvu pretendentu, dodot priekšroku komfortam, ieņēma vietas rietumu krastā, aizvēja pusē. Pēc stundas vai pusotras vēja brāzmas manāmi mitējās, mākoņi izklīda un pārstāja draudēt ar lietu. Ja nebūtu krasas atmosfēras spiediena pazemināšanās pēdējā diennaktī, laika apstākļi nemaz nebūtu tik slikti.

Lai neiznīcinātu sīkzivis, mēs izdomājām īpašus noteikumus, kad tika ieskaitīti tikai trīs eksemplāri. Starp pretendentiem uzvarēt uzreiz varēja manīt specia-lizāciju: asaru ķērāji izvietojās pie meldru saaudzēm, bet plaužu cienītāji sāka meklēt vietas, kur dziļums ir no četriem līdz sešiem metriem. Gan vieniem, gan otriem uz āķiem ķērās sīkas raudas vien. Saskaņā ar izmēģinājuma sacensību noteikumiem un pilnīgas taisnības garantijai tiesneši makšķerēšanas procesā reģistrēja katru noķerto eksemplāru, sākot ar 100 gramiem un vairāk: gan Jānis Beitāns, gan Jāzeps Plociņš vienmēr ieradās vajadzīgajā vietā pēc izsaukuma. Jau uz starta atskanēja pirmā sensacionālā vēsts: pie paša krasta noķerts 400 g smags asaris! Pēc tādas uzvedinošas informācijas pie meldru saaudzēm tika izurbts desmitiem svaigu āliņģu, taču visuviet copēja asarīši pirksta garumā. Vasaras sacensību pastāvīgais dalībnieks Viktors Zaviša negaidot uzjautrināja savus konkurentus. Ar mormišku, izmantojot par ēsmu oda kāpuru, viņš izvilka... vēzi. Vilka arī otru, taču tas norāvās pašā āliņģī. Asprāši kaimiņi tūdaļ precizēja, ka norāvies ezera krabis bija tik liels, ka to nevarēja dabūt laukā no āliņģa. Personīgi mani šis fakts ne tikai uzjautrināja, bet arī iepriecināja: vēži ezerā ir tīra ūdens pazīme. Bet bija gadi, kad piepilsētas ezers stipri cieta no kanalizācijas notekūdeņiem, kas tika ielaisti tajā nelegāli. Respektīvi, ekologu cīņa vainagojusies panākumiem. No rīta tiesneši reģistrēja septiņus ieskaites plaužus. Bet no plkst. deviņiem līdz desmitiem šīs trofejas zivis nemaz neķērās. Daudzi padevās un pārslēdzās uz sīku raudu ķeršanu, lai neatgrieztos mājās tukšā. Iziešana uz ledus ar makšķeri mūsu dienās ir dārgs prieks, dažiem nācās braukt piecdesmit — septiņdesmit kilometru.

Turēties līdz pēdējam: sevi cienoša sporta makšķernieka princips. Sekojot tam, pieredzējušais plaužu ķērājs Vladimirs Grigorjevs no Skaistas sāka urbt āliņģus ezera centrā, kur bija pilnīgi neskartas vietas, un panāca savu: drīz vien viņš izsauca tiesnesi, lai reģistrētu brangus plaužus. Kā tas ir pieņemts, veiksminieka panākumi kļuva par kopēju ieguvumu, un drīz vien Vladimiru skauģi apņēma ciešā lokā. Kas ir interesanti, laiks steidzināja, bet jaunajā vietā uz ledus sāka parādīties eksemplāri, cits par citu labāki. Piecas minūtes pirms sacensību beigām otrs copes meistars no Skaistas, Pēteris Škutāns, izšķīra pretendentu strīdu, kad no āliņģa izvilka 720 gramu smagu plaudi, līdz ar to kļuva par sudraba balvas ieguvēju (kopējais svars: tieši kilograms). Trešajā vietā Grāveru copmanis Talgats Islamgarajevs, kurš uzrādīja tiesnešiem trīs plaužus 710 gramu kopsvarā. Zelta balvu godīgi izcīnīja Vladimirs Grigorjevs (1,110 g), kurš uzgāja plaužu āderi.

Galvenais sponsors Ruslans Homutiņins sagatavoja uzvarētājiem papildu pārsteigumu. Dāvanu kartēm un piemiņas diplomiem viņš pievienoja vēl arī unikālus suvenīrus kaltu lielu āķu veidā uz zelta, sudraba un bronzas krāsas paliktņa. Vispārējas gaviles izraisīja sponsora paziņojums, ka nākamgad tiks di-bināts individuālo sacensību ceļojošais kauss. Tā ka turpinājums būs! Veikala “Kotra” balvas pasniegtas Dmitrijam Petrovam par mārciņu smagu asari, Pēterim Škutānam — par rekorda plaudi un Viktoram Zavišam — par noķerto... vēzi.

Vienpadsmit gadus jaunais Reinis Vīgulis kļuva par veikala “Silanis” junioru balvas ieguvēju, bet Zoja Vanaga saņēma laikraksta “Ezerzeme” balvu. Mūsu devīze “Meistarība un godīgums” pilnībā triumfēja.

Nākamajā dienā man kļuva zināms, ka tajā sestdienā no tāliem ezeriem dažas brigādes atbrauca pilnīgi bez nekā. Bet Zirgezers dāvāja zemledus makšķerniekiem neaizmirstamus svētkus. Svētdien uz piepilsētas ezera bija cilvēku ka biezs. Tikai plaužu cope ir īpaša māksla, ko vienā dienā neapgūsi.

Aleksejs GONČAROVS