Trīs nešķiramas draudzenes

Jauniešu domas par to, kas dzīvē vairāk un mazāk svarīgs, bieži netiek sadzirdētas. Ezernieku vidusskolas 11. klases audzēknes Jeļena Lubgāne, Dace Boboviča un Karīna Lubgāne apgāž iesakņojošos uzskatus.

Šīs trīs meitenes ir no viena — Svariņu pagasta. Viņas draudzējas kopš bērnības, un Ezernieku vidusskolā šī draudzība tikai nostiprinājusies. Par savas dzīves svarīgāko mērķi jaunietes uzskata labu izglītību, tālab šobrīd pirmajā vietā ir mācības, lai nākotnē varētu turpināt izglītoties augstskolā. Dace gan piebilst, ka dažādu iemeslu dēļ šogad vēl mazliet var atļauties arī paslinkot, bet izlaiduma klasē slinkums nekādi nebūtu attaisnojams. Ļoti svarīgu vietu dzīves ceļā jaunietes ierāda ģimenei, kur var gūt morālu un finansiālu atbalstu, kā arī draugiem, uz kuriem paļauties grūtā brīdī.

Karīna: “Ja tev nebūs ģimenes, draugu, nebūs nekā!”

Ar jautājumiem par naudu jaunietes strupceļā neiedzīsi, jo viņas, lai arī nedaudz, bet ir iepazinušas tās vērtību, strādājot vasarā algotu darbu dzimtajā pagasta pašvaldībā. Naudai dzīvē meiteņu izpratnē esot otršķirīgs faktors: bez tās neiztikt, bet nav vērts arī īpaši saspringt — atšķirībā no netveramajām garīgajām vērtībām, naudu iespējams nopelnīt. Ar savu pirmo pieredzi naudas pelnīšanā jaunietes ļoti apmierinātas. Visas trīs strādāja labiekārtošanas darbos, no sirds centās, lai uzticēto darbu paveiktu rūpīgi. Viņas uzkopušas teritoriju pēc Līgo svētku norisēm, iesaistījās remontdarbos, sagatavojot tautas namu 55 gadu jubilejas pasākumam, slaucīja ielas, sagrāba zāli nopļautajā zālienā un veica citus tamlīdzīgus darbus. Darba devēja attieksme bijusi labvēlīga, viņām nelika strādāt lietū, nebija jāpārstrādājas, nebija jādara nepatīkami darbi. Apmierināja arī darba samaksa, bet pats galvenais, ka vasarā strādājušas plecu pie pleca, tādējādi tas bija arī jautri pavadīts laiks.

Pirmie nopelnītie latiņi, protams, tika iztērēti, lai apmierinātu pašu vajadzības. Dace aizbrauca uz Rīgu iepazīt lielpilsētu, sapirka dažādus sīkumus. Karīna ar vecāku atbalstu nopirka sev mobilo tālruni, skolas piederumus, citus iekārotus sīkumus. Tiesa, šodien viņai jau gribas citu mobilo — tehnoloģijas tik straujiem soļiem iet uz priekšu, ka netiekam vairs līdzi. Starp citu, arī abas draudzenes sākumā plānoja sev iegādāties mobilos, bet, kad nauda bija rokā, domas mainījās.

Nepiepildījās arī lolotais sapnis par kopīgu atpūtas braucienu — vajadzību, kā vienmēr un visiem, ir daudz vairāk nekā naudas. Arī Jeļena sapirka mācībām nepieciešamas lietas, dāvaniņas un sīkumus, kuriem negribētos lūgt naudu vecākiem, lai arī abiem ir darbs un ienākumi.

Visas trīs jaunietes gribētu dzīvot savā valstī un strādāt tās izaugsmei. Jeļena apgalvo, ka viņu nemaz nevilina trauku mazgātājas vai cits nekvalificēts darbs ārzemēs, lai arī veiksmes gadījumā cilvēki tur nopelna vairāk nekā dzimtenē: “Nejūtos izteikta Latvijas patriote, bet dzimtene man dārga un es nebrauktu uz ārzemēm dzīvot un strādāt, pat piepelnīties — nē!”

Dace ir pabijusi pāris dienas Vācijā un konstatējusi, ka tur viss ir tālāk attīstīts nekā Latvijā, bet viena, bez draugiem, labām valodas zināšanām arī viņa nevēlētos turp braukt: “Kompānijā varbūt pat varētu aizbraukt sapelnīt naudu kādam mērķim. Man savulaik pat bija dzimusi tāda doma, ka, kļūstot pilngadīga, varētu kompānijā aizbraukt nopelnīt sev nedaudz naudas brīvībai, bet tagad atmetu ar roku šai iecerei.” Dace vēl uzsvēra, ka izjūt sevi kā Latvijas patriote, viņai ir nepatīkami klausīties, kad kāds slikti runā par latviešiem un Latviju.

Karīna būtu gatava ceļot uz ārzemēm, bet strādāt vai apmesties uz dzīvi citā valstī — nē: “Mans brālis bija aizbraucis uz Angliju, oktobrī atgriezās un no sarunām ar viņu esmu secinājusi, ka var braukt kādu laiku piepelnīties, taču ne dzīvot ilgstoši. Mūsējiem ir smagi iejusties tajā vidē, grūti iekārtoties labā darbā pat ar izglītību, jo vietējie par sevi pastāv. Es nevaru sevi nosaukt par absolūtu Latvijas patrioti, bet nepieļauju, kad kāds ko sliktu saka par mūsu valsti, iebilstu.”

Katra no šīm jaunietēm ir jaunākais bērns ģimenē. Daces māsa ir trešā kursa studente, apgūst vācu, spāņu valodu, vārdu sakot, mācās par tulku. Tālab Dace ir simtprocentīgi pārliecināta, ka nekad nemācīsies par tulku, jo nevēlas atkārtot māsas ceļu, turklāt pēc māsas stāstītā sapratusi: “Tas nav man. Neesmu vēl konkrēti izlēmusi par profesiju, bet valodām saku: “Nē!” Varbūt varētu ekonomiku?”

Jeļena domā par profesiju mākslas nozarē, bet Karīna savu nākotni arī labprāt saistītu ar ekonomiku.

Visas trīs jaunietes ir ticīgas, paretam apmeklē baznīcu. Visas ir sportiskas. Šī mīlestība ir kopš bērnības un pirmajiem skolas gadiem, kad kopīgi nodevušās slēpošanas priekiem. Atbraukušas no skolas, tūlīt vilka mugurā slēpošanas kombinezonus un prom uz kalnu ar slēpēm. Vēl septītajā klasē visas trīs bija redzamas slēpojam kopā, nākamajos gados tam vairs neatlika tik daudz laika, arī sniega kļuvis mazāk. Tagad jaunietes iemīlējušas volejbolu, trenējas skolā un Ezernieku pagasta sporta zālē, brauc spēlēt gan uz Dagdu, gan uz Krāslavu. Sevis attīstīšanai vasarā pa vakariem uzsit arī futbolu kopā ar zēniem. Sportošana jaunietēm tiktāl uzlabo garastāvokli, ka uz stundām viņas vienmēr dodas ar smaidu. Viņas nesaprot tos, kuri izvairās apmeklēt sporta nodarbības.

Jaunietes arī pauž noraidošu attieksmi pret smēķēšanu, sevišķi nepatīkami redzēt smēķējam meitenes. Neviena no draudzenēm uzvilkt dūmu nav pat pamēģinājusi un nejūtas tamdēļ kaut ko zaudējusi. Pret zēniem šajā jautājumā viņas gan ir pielaidīgākas, sak, puiši ir puiši, ko gan no viņiem gribēt? Tomēr priekšroku draudzībā dotu nesmēķētājam. Arī pret alkoholu jaunietes ietur noraidošu attieksmi.

Vecmāmiņas šokējošais pīrsings draudzenēm gan šķiet pieņemama parādība jauniešu pulkā. Ko darīt, ja cilvēkam tas patīk, ja tas ir viņa stils, ja viņš ar to piederīgs savam draugu pulkam, kur pīrsings pieņemts kā norma? Ja piestāv, nav nekas traģisks, uzskata meitenes. Vecmāmiņas pārspīlē, jo viņām savā laikā nekā tāda nebija. Protams, kas par daudz, tas par skādi, taču viena no sarunbiedrenēm atzina, ka gribētu atļauties kādu rotājumu ķermenī bez tradicionālajiem auskariem. Saprāta robežās, protams. Sarunbiedrenes apliecina, ka jaunatnei patīk izklaides, arī viņas labprāt apmeklē dejas un citus pasākumus, bet noraida pārmetumus, kas tā ir mūsdienu jaunatnes vienīgā dzīves vērtība.

Karīna: “Ja viss ir padarīts, var taču arī atpūsties. Laukos tāpat nav daudz izklaides iespēju: diskotēkas, tikšanās ar draugiem, pastaigas, sportošana. Labprāt sērfoju internetā, klausos mūziku, dodos vakara pastaigās ar draudzenēm.”

Dace: “Ar prieku eju uz diskotēkām, bet nesen man radās cita, stiprāka aizraušanās — internets. Nesen mājās ierīkoja pieslēgumu, atnāku no skolas, un gadās, vēl nenoģērbusies, skrienu ieslēgt datoru. Patīk sarakstīties ar vienaudžiem, pat grūti apstāties.”

Jeļena: “Izmantoju visas skolēniem atļautās izklaides iespējas, jo jauniešiem ir nepieciešams gūt pozitīvas emocijas. Man arī patīk klausīties mūziku, pastaigāties svaigā gaisā, skatīties televīziju un lasīt grāmatas, tiesa, pamatā tās, kas nepieciešamas mācību programmas apguvei. Trūkst laika.”

Paies gadi, katrai no šīm meitenēm būs pašas izvēlētā profesija, savas ģimenes, bērni. Starp citu, katra vēlētos divus bērnus, kā ir pašu ģimenēs. Viņuprāt, mūsdienās tas ir optimālākais variants.

Juris ROGA