Svetlana, kura tic labākai dzīvei

Svetlana piedzimusi Zilupē, viņas bērnība pagājusi Apoļos, bet pēc Maltas sovhoztehnikuma pabeigšanas atbrauca uz Piedruju, kur arī apprecējās. Dzīvokļa dēļ speciāliste ar diplomu pat piekrita pārkvalificēties par slaucēju. Tolaik Pēteris un Svetlana nevarēja pat iedomāties, ka uz visiem laikiem paliks dzīvot... bijušo kolhoza govju novietnes gruvešu tuvumā.

Privatizētais dzīvoklis un pieci hektāri zemes — lūk, arī visa iekrātā dzīvesbiedru Prašmutu bagātība. Trīs dēli — tā ir liela vecāku atbildība un, kaut ko atņemot sev, tēvs un māte nenogurstoši rūpējas par bērnu labklājību. Tikai ne viss izdodas tā, kā gribētos...

Stāsta Svetlana: “Pēdējā laikā kļuvis mazliet vieglāk: vecākais dēls Vadims pēc Dagdas arodskolas pabeigšanas strādā par apda-rinātāju Rīgā. Tikai arī galvaspilsētā dzīve nav tik bagāta, kā šķiet no malas. Par visu ir jāmaksā: par dzīvokli, uzturu, transportu. Mierina viens: visi mūsu dēli pieradināti pie darba, un tāda skola viņiem noteikti noderēs dzīvē. Nesen ar vīru bijām projām pāris dienu, tā nu skolēni Iļja un Jura visus saimniecības darbus paveica ne sliktāk par vecākiem. Bet mums ir trīs govis, teļi, aitas...”

Tālāk Svetlana paskaidroja, ka ģimene pastāvīgi spiesta cīnīties par izdzīvošanu. Pēteris ik dienas brauc darbā uz Krāslavu, bet peļņa Krāslavā, paši zināt, kāda. Viņa mēģina piepelnīties, pārdodot pienu, taču govis tiks aizlaistas, tad ģimenei sāksies visgrūtākais laiks. Piena telpas nav un tuvākajā laikā nebūs. Svetlana neizslēdz, ka ar laiku arī pašai nāksies meklēt darbu pilsētā. Šogad Iļja pabeigs devīto klasi, bet Jura tiks pārcelts sestajā. Kas notiks ar Piedrujas pamatskolu, nemaz nav zināms.

Uzskatot sevi par lauku cilvēkiem, dzīvesbiedri Prašmuti gribētu piepirkt vēl hektārus piecus zemes, taču aizvien kaut kā neiznāk. Viņi sapņo veikt mūsdienīgu remontu savā trīsistabu dzīvoklī, taču, iedomājoties būvmateriālu cenas, pārņem bailes. Par kredītiem viņi pat nerunā: biedē augošā dzīves dārdzība. Veikalos arī pašlaik ir trakas cenas, ka bail pat tuvoties plauktiem, bet ienākumi no saimniecības nepalielinās, toties izdevumi aug gluži kā sēnes pēc lietus.

Svetlana turpina savu stāstījumu: “No tādas dzīves patiešām sāksi dziedāt. Vēl mācoties skolā un vēlāk tehnikumā, es taču pastāvīgi uzstājos uz skatuves. Vai tad slikti lielos koncertos gan sevi parādīt, gan arī uz citiem paskatīties. Kad Zita Lukša uzaicināja mani sieviešu ansamblī, es uzreiz piekritu, kopš tā laika aizritējuši divi gadi. Man patīk sirsnīgas dziesmas, it sevišķi par lauku dzīvi. Manas mīļākās dziedātājas ir Nadežda Kadiševa, Sofija Rotaru, ar prieku klausos Vitasu. Lūk, arī tagad esmu nesenā vieskoncerta Silenē iespaidā, kur mūsdienīgajā tautas namā mūsu ansambli skatītāju pārpildītā zāle uzņēma ar draudzīgiem aplausiem. Mēs dziedājām dziesmas par lauciniekiem un lauku dzīvi. Žēl, protams, ka reālajā dzīvē apstākļi nav tādi kā dziesmās. Vienalga mēs ar Pēteri nepadodamies: laukos ir grūti, taču arī pilsētā nav bez problēmām. Savi ekoloģiskie produkti ir liels labums. Mazām saimniecībām ir ļoti grūti izdzīvot, bet attīstībai nepieciešama liela nauda, tikai kur to ņemt? Mēs ar Pēteri visu laiku pārmetam sev, ka mūsu skolēniem nav datoru, mobilo telefonu — pagaidām neiznāk nopirkt. Dēli aug un aug arī izdevumi. Platībmaksājumi par pieciem hektāriem ir simboliski, tā ka ģimenes budžetā liekas naudas nekad nav.”

Manas jaunās paziņas atklāsme nemaz nepārsteidza mani. Dzirdētais dzīvesstāsts ir mūsu tagadējās lauku dzīves spogulis un precīza atbilde uz jautājumu: kāpēc lauku cilvēki spēku un gadu plaukumā masveidā atstāj ierastās vietas! Cik ilgi dzīvesbiedri Prašmuti noturēsies Marku ciemā, pār kuru sabiezējuši pamestības tumšie mākoņi?
It kā atvainodamās man par mirkļa vājumu, uz atvadām Svetlana sacīja: “Vienalga saglabāju optimismu, jo mēs ar Pēteri esam lauku ļaudis un mūsu vieta ir te. Kaut kam taču jāmainās, citādi var pārņemt grūtsirdība. Ansambļa mēģinājumi lieliski novirza manu uzmanību no smagām domām un dod dvēseles spēkus.

Aleksejs GONČAROVS