Par lauku cilvēkiem

Visi iedzīvotāju priekšlikumi tika izvērtēti Dagdas novada pašvaldību vadītāju kopsapulcē. Pašvaldību apvienošanās nav aiz kalniem, bet jautājumu mazāk nekļūt, tālab uz interviju aicināju Dagdas domes priekšsēdētāju Viktoru Stikutu.

— Vai kļuvis skaidrāks redzējums par to, kas notiks ar ceļiem, transporta kustību, dzīvojamo sektoru, skolām un pirmsskolas izglītības iestādēm? Kā reforma ietekmēs lauksaimniecisko ražošanu un lauku attīstību kopumā?

— Šie jautājumi sakrīt ar tiem, par kuriem pats uztraucos un meklēju uz tiem atbildes, jo dzīvoju ar domu, lai reformas rezultātā novada ļaudīm būtu labāk nekā ir tagad. Izkristalizējās tieši šīs jomas, tieši tām ir jāpievērš vislielākā uzmanība.
Topošo novadu vismazāk skar 1.-2. šķiras ceļi, jo tie valsts aprūpē, bet pagastu iekšējo ceļu jautājums būs ļoti svarīgs, jo šo ceļu tīkla kopgarums pēc esošajiem aprēķiniem visās pašvaldībās kopā ir 560 kilometru. Šobrīd iepirkumu ceļu apsaimniekošanai pagasti veic katrs atsevišķi, bet novadā iepirkuma procedūra būs jāveic uz visu ceļu kopgarumu. 1.-2. šķiras ceļu apsaimniekotājiem jautāju, vai viņi būtu spējīgi piedalīties iepirkuma procedūrā?

Izrādās, ka šodien viņiem pietrūkst jaudu, jo tās pakārtotas šobrīd esošajām vajadzībām — tie ir valsts ceļi. Turklāt esošajā situācijā viņi īpaši nealkst pēc apkalpošanā sarežģītajiem pagastu ceļiem — pietiek ar to, kas ir. Viņi varētu padomāt par sava tehnikas parka paplašināšanu nākotnē, bet ceļi nav tas jautājums, kas var pagaidīt. Mēs varam citas lietas atlikt malā un gaidīt, bet ceļiem jābūt kārtībā katru dienu, jo tas būtībā ir dzīvības jautājums. Līdz ar to mums ir nopietni jādomā par ceļu apsaimniekošanas struktūras izveides nepieciešamību novadā.

— Kāda tā varētu būt?

— Manuprāt, vislabākais būtu, ja novada pašvaldība veidotu savu ceļu apsaimniekošanas aģentūru vai iestādi, kura tad slēgtu līgumus ar zemniekiem un citiem uzņēmējiem, kuri jau šodien reāli apkalpo pagastu ceļu tīklu. Likums pieļauj tādu veidot, bet diemžēl ceļu apsaimniekošanas tehnika, kas ir zemnieku rīcībā, stipri nolietojusies vai ir uz sabrukšanas robežas. Līdz ar to aģentūras vai iestādes uzdevums būtu arī veidot savu bāzi, patstāvīgi iepērkot jaunu ceļu tehniku, kuru izvietotu pagastos, kas pievienosies novadam, kā arī vadoties no ceļu uzturēšanai piešķirtā finansējuma apjoma, veidot savas darbības modeli.

— Vai darbs šajā virzienā šodien jau rit?

— Nē, tas ir tikai mans priekšlikums. Mēs neviens nezinām, kādus amatus pēc vēlēšanām ieņemsim. Varbūt tie būs pavisam nezināmi cilvēki, kuri domās citādāk, un viņu domas nesakritīs ar manējām vai manu kolēģu redzējumu. Bet es uzskatu, ka šo ieceri jāsāk apspriest jau šodien, jo būs par vēlu spriedelēt, kad pienāks laiks uzturēt ceļus. Varbūt citi domā citvādāk, varbūt atdosim pagastu ceļu tīkla apkalpošanu lietuviešiem vai vēl kādam. Latvijā ir piemēri, kad ceļus būvē svešu valstu būvnieki, bet man šķiet, ka pareizākais būtu uzticēt apgūt ceļu naudu mūsu pašu cilvēkiem, jo tad naudas aprite notiktu caur mūsu pašu veikaliem un vismaz pirmajā aplī tā paliktu reģionā. Tas būtu liels pluss novada attīstībai: jo lielāka ir naudas plūsma, jo lielāka izaugsmes iespēja. Arī ceļu apkalpošanā varētu piedalīties tie cilvēki, kuri to dara šodien, tādējādi risinātos nodarbinātības jautājums. Turklāt savlaicīgi jāsagatavojas, lai būtu virsbūve.

— Vai novada pagastos pastāvēs skolas un bērnudārzi?

— Esam runājuši tikai, kā saglabāt, nevis slēgt! Padomājiet, cik daudz ciešanu šo iestāžu slēgšana sagādās bērniem un viņu vecākiem, kuriem tamdēļ nāksies mērot tālu ceļu uz citu skolu. Mēs visi labi saprotam maza bērna iespējas. Nekad neiestāsimies par izglītības iestāžu slēgšanu, ja vien tas nebūs ar likumu noteikts no ministrijas puses. Diemžēl skolu tālākpastāvēšana var tikt apdraudēta: ja bērnu būs mazāk, nekā ministrija plāno, un pašvaldībai būs liegts piemaksāt no sava budžeta, lai skolu uzturētu, nekas cits neatliks, kā slēgt. Mēs nespēsim nepildīt likumu. Būtībā daudz būs atkarīgs no tā, cik stipras būs pagastu iedzīvotāju ģimenes, svarīgi arī citi ar to saistītie jautājumi, tostarp arī ekonomiskie faktori, piemēram, dzīves kvalitāte laukos.

Starp citu, Dagdas pirmsskolas izglītības iestādē (PII) “Saulīte” jau tagad trūkst brīvu vietu — rindā ir 85 bērni. Vadītāja iesniegs vēstuli rajona Izglītības pārvaldei, Dagdas dome nosūtīs vēstuli Bērnu un ģimenes lietu ministrijai un Zinātnes un izglītības ministrijai, ka nespējam nodrošināt vietas bērnudārzā, jo esošās telpas nespēj apmierināt mūsu vajadzības. Valsts attīstības perspektīvajā plānā paredzēts, ka novadi, kuros iekļauti bijušie rajonu centri, var startēt projektos un saņemt naudu jaunu bērnudārzu būvniecībai, bet pārējiem tādas iespējas nav. Mūsuprāt, vajadzētu mainīt šo pieeju — jāvadās no vajadzības, nevis no teritoriālā sadalījuma. Ekonomikas ministrija piedāvā gatavus tipveida projektus bērnudārziem ar 120 vietām, pašvaldībai pat nevajag ieguldīt savus līdzekļus. No pašvaldības vajag tikai vietu un apliecinātu vajadzību pēc bērnudārza.

Ja 85 bērnus jātur rindā un tādējādi jāierobežo vecāku iespēja meklēt darbu un uzturēt ģimeni — tad tas nav atbalsts laukiem. Mums līdz pēdējam jācīnās par to, lai cilvēki paliek dzīvot laukos, jārada viņam iespējas nopelnīt ģimenei iztiku. Starp citu, lai nesūdzas pilsētnieki, ka pārtika kļūst dārgāka, jo lauciniekam to saražot nebūt nav viegli un lēti. Tiem, kuri daudz runā par pārtikas dārdzību, pašiem jāpamēģina tā izaudzēt, lai izprastu laucinieku. Esmu par lauku cilvēkiem jebkurā nozarē.

— Nopelnīt iztiku ģimenei laukos vairākums var tikai ar lauksaimniecisko ražošanu, bet ne jau katram ir sava lielsaimniecība. Ko darīt?

— Sējplatības palielinās, diemžēl tās palielina tā saucamie stiprie zemnieki, kuri savas pozīcijas daudzmaz jau nostiprinājuši, tālab var veiksmīgi startēt projektos, ņemt kredītus, bet vājākiem šādu iespēju nav. Ja man šodien nāktos sākt saimniekot laukos, man nebūtu iespējas dabūt naudu attīstībai, jo ir jābūt pamatam — ražošanai. Ļoti sarežģīts jautājums, kas cieši saistās ar cilvēku un vidi, kurā viņš dzīvo. Mani ieinteresēja Saulaines pieredze, kur dzīvojamo manu apkurei sākuši izmantot ruļļos satītus salmus, zāli. Brauksim skatīties, varbūt mēs varētu ieinteresēt arī savus cilvēkus laukos strādāt pie enerģētiskās neatkarības jautājuma. Laucinieki varētu audzēt graudus biodegvielas ražošanai un pārdot arī salmus, kurus izmantotu apkurei. Bezatkritumu tehnoloģija, enerģijas avots — dabiski atjaunojams. Sīkzemnieki arī iegūtu — ja viņam nevajadzētu salmus vai zāli lopbarībai, viņi to satītu ruļļos un realizētu varbūt pat savā pagastā apkures jautājumu risināšanai. Tālab vērts izpētīt Saulaines pieredzi apkures jautājumā, pēc tam varētu startēt siltumapgādes jautājumu nodrošināšanas un uzlabošanas programmā tieši uz šo apkures veidu. Būtu ļoti labi, ja pēc gada mēs varētu iedarbināt pirmo katlu, kas kā enerģijas avotu izmantotu salmus. Šķelda un malka kļūst dārga, turklāt koksne aug lēnāk nekā salmi un zāle, tāpēc jaunā tehnoloģija šķiet perspektīva. Turklāt Eiropas direktīvas nosaka ka Latvijai jau pārskatāmā nākotnē jāražo biodegviela 10% apjomā no visas patērējamās degvielas.

— Ne tikai Dagdā, bet visa jaunveidojamā novada teritorijā ir daudzdzīvokļu mājas. Daudzviet līdz galam nesakārtots īpašuma jautājums: varbūt dzīvoklis arī ir privatizēts, bet kam īsti pieder pati māja, nav skaidrības. Iedzīvotāji bažījas, vai daudzdzīvokļu mājā arī turpmāk varēs dzīvot tikpat droši, kā līdz šim?

— Mums ir precīzi zināms, cik daudzdzīvokļu māju novada teritorijā. Nevajadzētu satraukties par to, ka kāda māja palikusi ārpus redzesloka. Dzīvot daudzdzīvokļu mājā ir pluss, jo tādas mājas apsaimniekošana ir lētāka un vieglāka. Savukārt privātmāja ir prasīgāka pēc finansiāliem ieguldījumiem nekā lielā daudzdzīvokļu māja, kur visiem kopā iespējams vienoties par jumta seguma nomaiņu, sienu siltināšanu un pat centralizētās apkures atjaunošanu, ierīkošanu. Visu var atrisināt, tikai jābūt draudzīgiem. Ja laukos būtu normāli noregulēts siltumapgādes jautājums, apkurē izmantojot atjaunojamus dabas resursus, tad māju apkure būtu efektīva, jo siltumatdeve salmiem ir labāka nekā malkai — tas zinātniski pierādīts.

— Bet kā ar šo namu apsaimniekošanu? Iedomāsimies situāciju: mājai tek jumts, iedzīvotāji zvana novada domei vai kādai tās struktūrvienībai, bet tur viņiem paziņo, ka mājai nav saimnieka. Šodien pagastos daudzas problēmas risina uz savstarpējo kontaktu, labas gribas, sirsnīgu un cilvēcīgu attiecību pamata. Novadā laikam tā nebūs.

— Līdz reformai vēl ir nedaudz laika, lai pagastu pašvaldības un iedzīvotāji sakārtotu īpašuma jautājumus. Noteikti jātiek skaidrībā, kam pieder dzīvoklis, kam — māja. Pašvaldībai vai privātajiem apsaimniekotājiem, piemēram, iedzīvotāju kooperatīvam. Ja māja, dzīvoklis būs pašvaldības, tad tā rūpēsies par savu dzīvojamo fondu. Šodien Dagdas komunālā saimniecība strādā pilsētai, tai būs jāuzņemas arī pagastu dzīvojamais fonds. Pagastos paliks kāds cilvēks, kurš risinās dzīvojamā fonda problēmas, bet māju piederība jāsakārto līdz novada izveidei, jo tas ļoti atvieglotu lauku cilvēkiem dzīvi. Jābūt visam ierakstītam Zemesgrāmatā.

— Ka tik nesanāk tā, ka nepieder nevienam un vainīgā nav?

— Jā, arī tā var notikt, kamēr sakārtosim šīs lietas. Dagdā ir 67 dzīvokļi, kas pieder pašvaldībai, pakāpeniski sākam tos ierakstīt Zemesgrāmatā un slēdzam līgumu par telpu īri ar iedzīvotāju. Uz labu attiecību pamata lietas netiek kārtotas: pašvaldība var būt par iniciatoru, piemēram, lai nomainītu jumta segumu mājā, kur tai pieder dzīvokļi, saliedējot kopā pārējos iedzīvotājus. Šodien iedzīvotāji ir inerti, viņus ļoti grūti vienot.

— Kad pajuka kolhozi un sovhozi, kuri rūpējās par savu daudzdzīvokļu māju centralizēto apkuri, iedzīvotāji risināja samilzušo problēmu, kā kurš spēja un prata. Krāsnis un plītis tika sabūvētas bez jelkādiem projektiem, uz aci. Vienā namā dūmu izvadīšanai mūrēja vienotu skursteni, citā — katrs savu, vēl kādā dūmus ievadīja ventilācijas šahtā. Vai tik lauciniekiem tamdēļ novadā neradīsies jauni izdevumi par projektēšanu, pārbūvi utt.

— Patiesībā šis jautājums ir ļoti slidens un ilgi tāds būs. Ja kāds veicis pārbūvi bez projekta, tad būtībā cilvēks ļoti riskēja: ja viņa darbības rezultātā ar patvaļīgi ierīkotām apkures ierīcēm mājā notiek ugunsgrēks — tur būs darbs attiecīgiem dienestiem un var iestāties kriminālatbildība. Tam ar novada veidošanu nav nekādas saistības, tā ir cilvēka paša griba — pildīt vai nepildīt normatīvās prasības. Ir pilnīgi skaidrs, ka agrāk vai vēlāk šie jautājumi “uzpeldēs” ļoti nopietni.

— Pie daudzdzīvokļu namiem sabūvēti daždažādi malkas šķūnīši? Kāds būs to liktenis?

— Ar malkas šķūnīšiem mums arī ir problēmas, ne tikai pagastos. Vispirms ir jautājums par zemes piederību, jo šķūnītis blakus daudzdzīvokļu mājai vēl nenozīmē, ka tas ierakstāms Zemesgrāmatā ar māju. Gadās, ka zeme pieder īpašniekam un mājas iedzīvotājam jābūt nomnieka statusā attiecībā pret to, kam pieder zeme, uz kuras šķūnītis atrodas. Ja zeme pieder kādam citam, jārisina jautājums par zemes piederību, par zemes īpašnieka pretenzijām pret šķūnīša turētāju. Ja tādu pretenziju nav no privātā puses, tad tās var būt no pašvaldības puses, ja šie šķūnīši bojā skatu un rada dažādus draudus. Tādā gadījumā pašvaldība var lūgt, lai objekta īpašnieks iesniedz dokumentus, kas apliecinātu šķūnīša būvniecības likumību. Šodien to var konstatēt rajona būvvalde, novadā būs sava būvvalde.

Visi jautājumi par būvniecību ir jārisina būvvaldē, nevis jābūvē uz savu galvu. Arī šie jautājumi būs jāsakārto, lai gan uzreiz to izdarīt novadā nevarēs. Paredzu, ka process būs ilgstošs un sāpīgs, bet mantiskās attiecības agri vai vēlu nākas savest kārtībā. Saprotu cilvēku argumentus, ka dzīve šodien dārga, naudas nav, pārbūvēt nevaram u.c. Tāpēc lētāk un vienkāršāk ir to visu izdarīt iespējami agrāk.

Dagdā aicināsim iedzīvotājus, kuriem pieder šķūnīši, piestiprināt uz sava īpašuma plāksnīti ar vārdu un uzvārdu, dzīvokļa numuru, lai zinātu, kam tas pieder. Laika gaitā šķūnīšiem mainījās īpašnieki, dažs gadiem stāv tukšs, sasvēries, jumts tek. Sāksim ar mazumiņu, lai redzam patieso ainu. Nevajadzīgais jānojauc, pārējais jāsaved kārtībā. Ja tiek konstatēta bezsaimnieka manta, pašvaldībai uzreiz rodas iespēja šādu būvi novākt.

Arī pagastos būtu jāsāk ar mazumiņu, tas paātrinās procesu kopumā. Svarīgi sakārtot līgumattiecības ar esošajiem zemes īpašniekiem. Ja šķūnītis ir uz kaimiņa, pašvaldības zemes, tad jānoslēdz līgums. Mutiski neder. Līgumu var apstiprināt bāriņtiesā. Visu ko var, jācenšas sakārtot līdz reformai, jo nākotnē tas izmaksās dārgāk.

— Kā Dagdas pašvaldība plāno izlietot 200000 latu apvienošanās naudu?

— Veiksim tautas nama pārbūvi ar bibliotēkas pārvietošanu uz piebūvi, izveidojot agrāk projektēto novada kultūras centru. Ne uz ko citu aci nemetam, jo tā nav liela summa un pat šim projektam nepietiks. 10 tūkstošus latu solidāri ar citām pašvaldībām atvēlēsim sava pansionāta paplašināšanai, jo ir liels pieprasījums pēc šī pakalpojuma, tur pat izveidojusies rinda. Pagastos ir ļoti daudz vientuļu cilvēku, kuru nākotne var tikt saistīta ar pansionātu, jo bērni dzīvo ļoti tālu vai ir savus vecākus aizmirsuši. Pieņemšanā arvien biežāk ir cilvēki, tostarp no pagastiem, kuri paši nespēj sevi apkalpot.

— Paldies par interviju!

Juris ROGA