Vieglums — sasprindzinātā darbā

Mēs, “Ezerzemes” korespondenti, regulāri apmeklējot kultūrmasu pasākumus Izvaltā, kas allaž pulcina pilnu zāli skatītāju, parasti redzam tautas nama vadītāju gan tautas tērpā, gan arī maskarādes tērpā. Vērojot šos masu svētkus no visas sirds, allaž patiesi priecājamies par izvaltiešiem, kuriem tā pavei-cies ar kultūras darba organizētāju.

Pilnīgi loģiski, ka, rezumējot pagājušajā gadā paveikto, Izvaltas tautas nams atzīts par rajona labāko kultūras iestādi, bet vadītāja Anastasija Platace apbalvota ar rajona padomes prēmiju “Par nozīmīgu ieguldījumu latviskās dzīvesziņas uzturēšanā un kopšanā, nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanā un novada kultūrvides veidošanā”. Saņemot redakcijas apsveikumu, Anastasija (kautrīgs cilvēks) ar tādām gada “regālijām” laupīja sev tiesības atteikties no intervijas. Mūsu saruna sākās it kā no tālienes:

— Anastasija, agrāk tu dejoji uz skatuves, tagad dziedi folkloras ansamblī, uzstājies pasākumu vadītājas lomā. No kurienes tas tev?

— Mana māmiņa visu mūžu bija kolhoza slaucēja un visus spēkus veltīja grūtajam darbam. Bet mani kopš mazotnes audzināja omīte Donāta, kura bija vietējās folkloras sargātāja un lieliska dziedātāja. Tagad, kad aizritējis daudz gadu, pilnīgi pamatoti apgalvoju, ka vecāsmātes dziesmas pavēra man durvis uz brīnišķīgo tautas jaunrades pasauli. No pirmās līdz vienpadsmitajai klasei es pastāvīgi dziedāju un dejoju ne tikai uz skolas skatuves, bet par savu otro audzinātāju uzskatu aizrautīgo pedagoģi Annu Ikaunieci, vēl arī Valentīnu Hmeļņicku, manu klases audzinātāju no pirmās līdz ceturtajai klasei. Mēs draudzējamies arī tagad, kaut arī gadu starpība ir solīda.
Tā, lūk, laimīgas apstākļu sakritības dēļ es nekļūdījos ar profesijas izvēli. Vēl jaunības gados sapratu, ka, strādājot klubā, nekļūšu bagāta, bet vai tad laime ir naudā? Cilvēku atzinība un meitas Ineses liktenis, kura pilnībā atkārto manu jaunības ceļu, lūk, galvenā bagātība. Nē, es neuzskatu savu darbu par vieglu, taču esmu priecīga, ka man visu mūžu veicies ar pagasta vadītājiem, kuri ne tikai dedzīgi atbalstīja tautas jaunradi, bet arī paši piedalījās mākslinieciskajā pašdarbībā. Tie bija gan Ārends Osis, gan Ivars Murāns. Tagadējais pagasta padomes priekšsēdētājs Juris Japiņš, tiesa, nedzied un nedejo uz skatuves, toties viņš ar savu dzīvesprieku vienmēr rada jautrību zālē, kas arī ir svarīgi. Teikšu godīgi, materiālo grūtību mūsu tautas namam, kuru es vadu turpat ceturtdaļgadsimtu, nav bijis agrāk un nav arī tagad, kas vairo spēkus. Un galvenais; aizrautība ar jaunradi kļuvusi par dzīves nepieciešamību daudziem lauku ļaudīm. Mana meita Inese mācās Daugavpils ģimnāzijā, taču piektdienās vienmēr atgriežas mājās, lai nepalaistu garām mēģinājumus. Tieši no autobusa steidzas uz tautas namu.

— Kāds ir Izvaltas mākslinieciskās pašdarbības kolektīvs šodien?

— Tā kodolu veido divi dziedātāju kolektīvi: folkloras kopa “Izvoltīši” un sieviešu “Blāzma”, kā arī deju kopa “Rudņa”. Kopā ar dramatisko kolektīvu mākslinieciskās pašdarbības dalībnieku skaits pārsniedz 70 cilvēkus, bet viņu vecums — no 10 līdz 50 gadiem. Ar tādiem spēkiem tagad var sagatavot jebkādu pasākumu. Pagājušajā gadā pašu spēkiem mēs organizējām Izvaltā divpadsmit koncertu, septiņpadsmit reižu izbraucām ar vieskoncertiem! Tā jau sen iegājies, ka Izvaltas dziedātājiem un dejotājiem svarīgāki ir nevis kvantitatīvi, bet gan kvalitatīvi rādītāji. Katra sekmīga uzstāšanās prasa sasprindzinātu darbu no tiem, kuriem iziešana uz skatuves allaž ir atbildīgs eksāmens. Lūk, kāpēc reizēm ir sāpīgi dzirdēt vieglprātīgus pārmetumus no tiem, kuri uzskata kluba darbu par vienkāršu izklaidi. Mūsu skatītāju nepiemānīsi, un tikai labi sagatavota programma tiks uzņemta ar draudzīgiem aplausiem.

— Kad bija grūtāk strādāt: agrāk vai tagad?

— Agrāk bija vienkāršāk divu iemeslu dēļ. Kad Izvaltā darbojās vidusskola, problēmas ar radošo kolektīvu papildinājumu nepastāvēja. Pirms gadiem divdesmit — trīsdesmit puiši un meitenes pašas vēlējās uzstāties uz skatuves, tas bija ļoti prestiži. Rajona, reģionālie un republikāniskie svētki bija daudzu mākslinieciskās pašdarbības dalībnieku sapnis. Tagad skolu jaunatni zināmā mērā no kluba darba novērš elektroniskie informācijas līdzekļi. Interešu maiņa ir arī prioritāšu maiņa. Lai neatpaliktu no mūsdienu tendencēm, pašvaldība atbalstīja jauniešu kluba “Roku rokā” radīšanu. Daudz kas, protams, atkarīgs no līdera. Pagājušovasar Daugavpils ģimnāzijas audzēkne Kristīne Stivriņa ar saviem palīgiem sekmīgi organizēja “Tūrisma dienas”, bet ziemā palīdzēja tautas namam sarīkot Jaungada eglīti bērniem. Mūsdienu jaunatnei nepatīk uzbāzīga vadība no malas un, saprotot to, es cenšos uztvert un atbalstīt oriģinālas idejas un iniciatīvas.

Kultūras dzīve arī kopumā necieš vienveidību. Gadus astoņus pēc kārtas mūsu galvenais kultūras pasākums bija “Meteņi” ar plašu radošā darba kolēģu piedalīšanos no Daugavpils un Ludzas rajona, nemaz jau nerunājot par vietējiem folkloras kolektīviem. Pienāca laiks “nomainīt plati”, un nu jau ceturto gadu aprīlī mēs atzīmējam Jurģus, uzaicinot Latvijas teātru un estrādes zvaigznes. Šādos koncertos parasti brīvu vietu nav, un mani ļoti iepriecina tas, ka organizējamie pasākumi pilnībā atbilst publikas prasībām.

— Kas sarūgtina Anastasiju?

— Es jau teicu, ka tautas nama darba grafiks ir visai saspringts. Reizēm aizvaino tas, ka uz rūpīgi sagatavotu pasākumu ierodas tikai pašdarbnieki un viņu piederīgie. Iespējams, ka arī dzīves grū-tības (es runāju par nemitīgu cenu celšanos) mazina skatītāju aktivitāti. Tādos gadījumos nepalīdz pat personīgie ielūgumi rakstiskā un mutiskā formā. Sāpīgi ne tikai par sevi — par pašdarbniekiem, kurus bez vismazākā pārspīlējuma es dēvēju par dzimtā novada patriotiem. Mēs saudzīgi glabājam un attīstām tautas tradīcijas, ar kurām izsenis lepojas Izvalta.

— Ko Anastasijai nozīmē laime?

— Vislielākais prieks mani pārņem tad, kad zāle ir pilna, bet skatītāji apmierināti. Kad tas izdodas, dvēsele gavilē. Ielūdzu uz tuvākajām jubilejām: 8. martā apaļas jubilejas būs Lidijai Zeiļai un Irēnai Delverei, kuras lauku sievu Zoles un Zepas tēlos tieši 25 gadus uzjautrina publiku. Bet 5. aprīlī mēs plaši atzīmēsim Izvaltas tautas nama 80 gadu jubileju, kura tapšana saistīta ar lauku skolotāju Annu Ikaunieci.

— Paldies par ielūgumu, noteikti atbrauksim.

Aleksejs GONČAROVS