Mūžs starp labiem cilvēkiem

Tagad viņu pieskata tikai vedekla Antoņina Mežale, jo Marijas dēls jau trīs gadus kā miris.

100 gaduNeskatoties uz lielo gadu skaitu, Marijai ir laba atmiņa, viņa vēl ir gana stipra, lai adītu zeķes un cimdus, pastāvīgi pārvietotos pa istabu, vasarā izietu laukā un priecātos par dzīvi, kuras krāšņumu tā pa īstam sākusi izbaudīt tikai pēc pārbraukšanas no Rīgas uz Egļevu. Marijas bērnība, jaunība un brieduma gadi nebija tie vieglākie, patiesībā viss viņas mūžs pagāja, sūri grūti strādājot, brīžiem pat uz izmisuma robežas, bet kāds augstāks spēks un apkārtējo labestība viņai palīdzēja izturēt un pārvarēt daudzas grūtības.

..1908. gada 23. janvārī Kārsavas rajona Malnavas katoļu draudze varēja priecāties — pasaulē nāca Marija, kuras vecāki dzīvoja Korecku ciemā — mājā, kas piederēja jaundzimušās tēvam un viņa brālim. Jau piecu gadu vecumā Marijai nācās iet ganos. Tas bija darbs par baltu velti. Apkārtnes viensētu ļaudis dzīvoja lielā nabadzībā. Lai nebūtu jāmaksā ganiem, lopus no 22 saimniecībām savāca kopā lielā ganāmpulkā, bet gani katru dienu mainījās pēc rotācijas principa, ganot pašu un svešus lopus. Marija gāja palīgā lielajiem ganiem, izstaigājot ne vienu vien kilometru, tostarp pa grāvjiem un mežiem.

Ierastais dzīves ritms pamainījās deviņu gadu vecumā, jo, laikam ritot, Marijas vecāki tika pie savas saimniecības un mājas Saļnevā. Meitenes tēvs strādāja pie mērniekiem, kad muižas zemi dalīja, viņš zemes gabalu sev izlozēja. Ģimene izcēlās ar čaklumu, un saimniecība pamazām uzplauka. Saļnevā Mariju izprecināja — vecāki noskatīja viņai puisi, un nekādi iebildumi netika uzklausīti.

“Viņš man nepatika, bet tolaik nevienam pat prātā nenāca neklausīt tēvu vai māti,” atceras Marija. “Vīrs pie manis atnāca iegātņos, dzīvojām Salņevā tālāk līdz brīdim, kad šeit zemi pārdevām un par bankas aizņēmumu nopirkām zemi Ludzas rajona Rundēnos.”

Jaunajā ģimenē auga divi bērni — Jāzeps un Jadviga. Savu laimi tā būvēja smagā darbā. Tiesa, šī darba augļus pašiem izbaudīt tā arī nenācās — padomju vara Marijas vīru represēja, izsūtot uz kādu lēģeri Sibīrijas plašumos. Viņš atgriezās tikai 1956. gadā, pēc 15 gadiem priekš-laicīgi nomira. Pieminot šo epizodi, Marijai pirmo un vienīgo reizi mūsu sarunas laikā nodevīgi miklas kļūst acis. Par dzīvesbiedra nevainīgi pie-dzīvotajām ciešanām sieviete vispār nevēlējās runāt, bet reabilitācijas dokuments diemžēl nevar pagriezt atpakaļ laika ratu.

“Es paliku viena ar diviem bērniem, tēvu un māti,” stāstījumu turpina sirmgalve. “Tā kā ģimenē visi bijām strādīgi, mums uz to laiku bija ļoti laba saimniecība — trīs zirgi, govis un daudz kas cits. Kad vīru izveda uz Sibīriju, paņēma arī zirgus, govis, saim-niecības rīkus, pat māju vēlāk atņēma un pārveda kaut kur uz Zilupes pusi. Es sapratu, ka kolhozā man vienai ģimeni uzturēt nebūs viegli, tāpēc aizbraucu uz Smārdes purvu kūdru rakt.”

Laikam ritot, Marijai paveicās satikt labu cilvēku: kāda pazīstama sieviete, kura jau agrāk no sādžas pārcēlās dzīvot uz Rīgu, satikusi Mariju, aicināja viņu braukt uz galvaspilsētu.

Sākotnēji topošā rīdziniece slauca govis fermā, baroja cūkas un veica citus darbus saimniecībā, bet viņai vajadzēja dzīvokli. Atkal atradās labs cilvēks, kurš palīdzēja noīrēt dzīvokli Purva ielā Pārdaugavā, vienīgi tam vajadzējis remontu. Marija sāka strādāt karošu liešanas fabrikā Slokas ielā, kur nelaimīgā kārtā pamatīgi apdedzināja kāju. Kad karošu liešanas fabriku slēdza, sieviete atrada smagu darbu Zasulauka manufaktūrā: vienam cilvēkam bija jāapkalpo 16 vērpšanas mašīnas. Turklāt putekļu dēļ tas izrādījās kaitīgs veselībai.

Marija: “Strādāju, līdz darbā kļuva slikti. Tad gāju pie dakteriem, kuri pārbaudīja manu veselību, un ārstu komisija pateica, ka strādāt var, bet — svaigā gaisā, tīrā vidē. Tekstilfabrikā tādu darbu man atrast nevarēja, tāpēc sacīju, ka meklēšu citu darbu pati un lūdzu atbrīvot.”

Viņa iekārtojās uzņēmumā “Rīgas adītājs” par spolētāju, pēc pusgada sāka strādāt par adītāju. Marija nekad nespētu saskaitīt, cik džemperus, jakas un visādus citus cilvēkam noderīgus apģērba gabalus viņa saražojusi līdz 70. gadu vidum, kad viņu pieveica kārtējā kaite. Marija notikušajā saskata likumsakarību: “Kad cilvēks daudz strādā pāri saviem spēkiem, viņš arī daudz slimo.”

Šoreiz sāka streikot sirds, turklāt tā, ka Marija deviņus gadus neko nevarēja darīt. No darba viņu, protams, atbrīvoja. Bet paldies atsaucīgiem ļaudīm, kuri ieteica labas zāles, Marija drīz vien sajuta, ka veselība uzlabojas un pamazām izārstējās tiktāl, ka sāka meklēt darbu. Zolitūdes uzņēmumā “Rīgas zieds” viņai piedāvāja lauku darbus. Turpmāk līdz pat pensijai Marija rūpējās par ziediem siltumnīcās un audzēja arī šādus tādus pārtikas produktus.

Marija: “Rīgā dzīvojot, uzbūvējām savu māju Imantā, Vecumnieku ielā. Varējām atļauties, jo pelnīju gan es, gan dēls, gan vedekla. Dzīvesbiedrs bija atpakaļ no Sibīrijas, vēl palīdzēja māju celt, bet izsūtījuma gadi jau bija salauzuši viņam veselību un dzīvi. Laikam ritot, blakus esošā Popova radiorūpnīca paplašinājās, mūs faktiski izmeta ārā no pašu mājas, vietā iedodot četristabu dzīvokli putnu būrī. Laiki mainījās, viss kļuva dārgs, mēs, trīs pensionāri, vairs nevarējām samaksāt par tik lielu dzīvokli. Nācās meklēt kādu risinājumu.” Tas radās, pārdodot lielpilsētas dzīvokli un pārceļoties uz laukiem. Marijas vedeklas dzimtās mājas bijušas Ezerniekos aiz tagadējās vidusskolas. Viņas vectēvam karā sakropļoja roku, kā atlīdzību Latvijas valsts piešķīra sešus hektārus zemes. Vedekla nevarēja atgūt zemi tajā pašā vietā, tāpēc apmaiņas ceļā paņēma zemi Egļevā, bet māju nopirka.

Marija pirmā pārbrauca uz jauno dzīvesvietu un uzreiz šeit iejutās: “Lauku dzīve visu mūžu man patika vairāk nekā pilsētas, tāpēc nebija grūti izraut Rīgas saknes. Pirmajos gados mēs ar rokām un kājām rušinājāmies zemē, turējām lopus.”

Vēl ne tik senā pagātnē kūtī bija govs, tele, bullītis, kazas, kazlēni, vistas, zosis — viss, lai dzīvotu pilnvērtīgu dzīvi cilvēki, kuri nav raduši sēdēt, rokas klēpī salikuši. Bet laika rats ir nežēlīgs: 2004. gadā māte ar vedeklu apglabāja Jāzepu. Paša rokām izremontētajā mājā palicējiem par viņu ik dienu atgādina lielā bibliotēka (Jāzeps bija kaislīgs lasītājs un liels grāmatu mīļotājs. Savās dzīves laikā viņš ir izaudzinājis vienu meitu, kura laidusi pasaulē trīs bērnus. Savukārt Marijas meita Jadviga šobrīd dzīvo Rīgā, viņai piedzima dvīņi — divi puikas, kuriem kopā ir četri bērni.

Trīs mazbērni un septiņi mazmazbērni jubilārei sagādā vislielāko prieku. Sevišķi laimīga sirmgalve jūtas, kad mājās bērnu čalas skan kā bišu stropā. Mūsdienu steidzīgajā dzīves ritmā tādas reizes ir retas, bet tās ir! Bērnības un jaunības prieku Marijai tikpat kā nebija, vienīgais priecīgais notikums, kas atmiņā jau nedaudz padzisis, saistās ar dziesmu svētkiem Saļnevas skolā, kurā Marija neilgu laiku mācījusies. Diemžēl viņai tā arī nav izdevies iegūt nekādu izglītību, jo bērnības gados nabadzība bija neiedomājama. Bērniem vienkārši nebija ko ģērbt mugurā un aut kājās, lai apmeklētu skolu. Vasarā strādāja no saules ausmas līdz rietam, bet ziemā tupēja uz krāsns mūrīša, lai lielajos salos neapsaldētu kājas. Pateicoties savai gaišajai galvai, rakstīt un lasīt Marija iemācījās pašmācības ceļā, līdzīgi kā apguva rokdarbnieces noslēpumus, vērojot, kā sievām top segas, cimdi, zeķes un citi izstrādājumi. Diemžēl pašas māte meitām (Marijai bija jaunāka māsa Emīlija, kura nomira 80 gadu vecumā) neko iemācāt nevarēja — lauku darbu nomocītai viņai nebija nekādas intereses par rokdarbiem, nebija arī vajadzīgo zināšanu. Bet arī saviem spēkiem Marija kļuva par lielisku rokdarbnieci, kuras cimdi, galdauti, segas un daždažādi citi darbi savulaik no Rundēniem ir vesti uz izstādi Daugavpilī, kur augstu novērtēti un rokdarbniecei piešķirts Goda raksts. Marijas rokdarbi arvien vēl rotā istabu grīdas, sienas un mīkstās mēbeles. Vispār dzimtā ir trīs rokdarbnieces: Marija, viņas meita Jadviga un mazmeita Agnese. Visu triju darbi ir atrodami lauku mājā. Vēl Marija esot lieliska pavāre un kulināre — pirms pāris gadiem viņa cepa šaipusē garšīgākās tortes.

Marija atstāja ļoti sirsnīga un patiesi labestīga cilvēka iespaidu. Novēlēsim viņai pārspēt krustmātes — viņas tēva māsas rekordu, kura nodzīvoja gandrīz līdz 110 gadiem. Daudzus, piepildītus un skaistus mūža gadus, Marija!

Juris ROGA