Lasīšana — lūk, labākā mācīšanās

Tāds patīkams apstāklis arī kalpoja par mūsu tikšanās ieganstu, vēl jo vairāk tāpēc, ka bibliotēka bija un ir vienīgā darba vieta, kurai Lidija veltījusi 43 gadus. Nebaidoties no retorikas, norādīšu, ka tas ir spilgts piemērs, kalpojot izraudzītajai profesijai, jo visos laikos šīs profesijas pārstāvjus varas iestādes nelutināja ar augstām algām, bet materiālo stimulējumu mana labā paziņa saņēma otro reizi dzīvē, ar ko es arī apsveicu viņu, kura pastāvīgi palīdz mums, korespondentiem, atrast tēmas. Tā ka ar Lidiju sen esmu uz “tu”.

— Par ko, tavuprāt, bibliotēka izpelnījās tādu atzinību? Ar šo jautājumu sākās mūsu rīta saruna.

Lidija padomāja un atbildēja:

— Iespējams, par bibliotēkas darbu kopumā, jo nosaukums “tautas bibliotēka” vienmēr uzliek pienākumus. Iepriecina tas, ka manas kultūras iestādes pakalpojumus izmanto ne tikai mūsu pašvaldības iedzīvotāji, bet arī Svariņu, Bērziņu, Šķaunes pagasta un pat kaimiņu Ludzas rajona Rundēnu pagasta lasītāji. Noslēpums ir vienkāršs: mūsu bibliotēka uzkrājusi tādu grāmatu fondu, kuru pastāvīgi pieprasa skolēni, tehnikumu audzēkņi un studenti, kā arī neklātnieki, kuriem piemērojama paruna “Mūžu dzīvo, mūžu mācies”.

Labi saprotot tāda rakstura pieprasījumu, daudzus gadus es devu priekšroku mācību literatūras iegādei. Atzīstos: reizēm kaitējot citu lasītāju interesēm pieticīgā finansējuma dēļ. Turklāt centos iet kopsolī ar laiku. Datorizācijas sākumu radīja uzņēmēja Valda Kalnozola dāvana bibliotēkai. Tagad, pēc trim gadiem, realizējot valsts projektu, bibliotēkai jau ir trīs datori ar pieslēgumu Internetam, tagad kārta jaunam papildinājumam.

— Respektīvi, bibliotēka ir populāra jauniešu vidū?

— Jā. Dienas otrajā pusē pat izveidojas rinda pie diviem datoriem. Interneta lietotāji savā starpā sadala laiku, jo tāds pakalpojums saskaņā ar projekta noteikumiem tiek piedāvāts bez maksas. Vieni meklē nepieciešamo mācību vielu, citi klejo pa pasaules tīmekli, meklējot interesantu informāciju un draugus, ar kuriem nodibina elektroniskos kontaktus. Atvērtā pasaule ir demokrātijas lielākais labums, kas tagad pieejams praktiski visiem, kuri vēlas. Nav datora mājās, nāc pie mums, ko plaši izmanto zinātkārā lauku jaunatne.

— Atmetīsim gadus divdesmit — trīsdesmit un pamēģināsim salīdzināt toreizējo un tagadējo jaunatni.

— Iespēju dažādība ir ļoti liela. Mūsu jaunības gados un gandrīz līdz pagājušā gadsimta beigām grāmatu lasīšana tika uzskatīta par cilvēkā garīgās pilnveidošanas galveno sastāvdaļu. Mūsdienu jaunieši un jaunietes, manuprāt, nedaudz ignorē nopietnu darbu ar literatūras avotiem. Ar pieeju bezgalīgajai elektoniskajai informācijai viņi iemācījušies, īpaši nesaspringstot, ātri gūt gatavu rezultātu, taču lakoniskā formā. Ja grāmatas sižetu vērīgais lasītājs izjūt ar sirdi, izbaudot emocionālu spriedzi, tad vizuāli uztvertais elektroniskais variants parasti neskar jaunās dvēseles stīgas. Iespējams, arī tāpēc mūsdienu jaunatne ir dinamiskāka, nepacietīgāka, ar spilgti izteiktu tieksmi saņemt visu un uzreiz. No tā arī vecāku gādības ignorēšana, jo tēviem un mātēm bieži vien nākas nodrošināt bērnu labklājību par ļoti augstu cenu. Pamanu pat neveselīgu konkurenci, kad jaunie priekšplānā izvirza ārējo spožumu, nevis intelektu, talantu, garīgumu. Vienkārši žēl, ka visnotaļ labi jaunieši un jaunietes savai pilnveidošanai nepilnvērtīgi izmanto vislabākos dzīves gadus. Agri vai vēlu viņi atgriezīsies pie patiesām garīgām vērtībām, taču laiks būs nokavēts.

Savā dzīvē man laimējās atrasties starp inteliģentiem cilvēkiem šī vārda visskaistākajā nozīmē. Tie ir Velta Kalniņa, Pāvels Pavlovs, dzīvesbiedri Ivanovski, Irēna un Valdis Lavrinoviči. Ļoti labi zinu, ka grāmatai bija īpaša loma viņu dzīvē, liela mājas bibliotēka bija svarīgākais šo brīnišķīgo cilvēku dārgums.

Domājot par šo tēmu, mani pārņem šaubas: vai televizoru ekrāni un datoru monitori spējīgi dot to garīgo bagātību, ko minētie izcilie cilvēki smēlās no grāmatām? Mierinu sevi ar to, ka jaunatne līdz ar studiju, brieduma gadiem pienācīgi novērtēs grāmatu. Lasīšana prātam ir tas pats, kas fiziskie vingrinājumi ķermenim. Normāliem cilvēkiem vienmēr ir un būs alkas pilnveidoties. Pasaulei ir zināms ne mazums piemēru, kad īstas cilvēciskās vērtības sabiedrība novirzīja dibenplānā. Taču pagāja zināms laiks, un tās atkal kļuva par prioritārām. Lūk, arī tagad mēs jūtam garīgo diskomfortu ne tik daudz sadzīvisku grūtību, cik godīguma un taisnīguma trūkuma dēļ. Esmu stingri pārliecināta, ka pati dzīve visu saliks savās vietā un labais triumfēs.

— Vai tev ir personīgā bibliotēka?

— Iespējams, tu smiesies, taču, strādājot ar grāmatām, es turpinu papildināt savu mājas bibliotēku. Grāmata man ir personīga bagātība, kurai vienmēr jāatrodas pie rokas. Mīļākos romānus gribas pārlasīt atkal un atkal, tāpēc grāmatu draugu dzīve piepildīta ar īpašu jēgu. Žēl, protams, ka grāmata allaž bija dārgs prieks. Padomju laikos, kad visur bija deficīts, papildināt kopotos rakstus personīgajās bibliotēkās bija ļoti grūti. Taču cilvēki darīja visu iespējamo, lai noformētu parakstāmos izdevumus, bet no tāliem braucieniem ekskursanti parasti atgriezās ar jaunām grāmatām. Pašlaik viss ir otrādi: grāmatnīcu plaukti vai lūst no dažādas drukātās produkcijas pārpilnības, taču daži sējumi maksā desmit un vairāk latu. Kā saka, liela gribēšana, maza varēšana.

— Par ko tu mīli savu darbu?

— Bibliotekāra pienākums ir zināt gandrīz katras grāmatas saturu, viņš ir pirmais lasītāja padomdevējs. Žēl tikai, ka dzīve ir tik īsa un nav iespējams izlasīt visu labāko, ko uzkrājusi cilvēce.

Aleksejs GONČAROVS