Vīrieši un sievietes statistikas spogulī

Šodien parunāsim par Krāslavas rajona iedzīvotāju vecuma sastāva tēmu, balstoties uz oficiālo dokumentu — Centrālās statistikas pārvaldes pārskatu. Pa-stāv stabils viedoklis, kas noteikts vizuāli, ka sieviešu skaits pārsniedz vīriešu skaitu. Vai tā ir patiesībā? Jā, patiešām 1927. gadā jaundzimušo meiteņu skaits Latvijā bija divreiz lielāks nekā zēnu. Mūsu rajonā pirms astoņdesmit gadiem attiecība bija 68 : 175 daiļā dzimuma pārstāvju labā. Tāda ne ar ko neizskaidrojama tendence turpinājās gadus piecpadsmit, bet pagājušā gadsimta četrdesmitajos — piecdesmitajos gados tā izlīdzinājās. Sešdesmitajos — septiņdesmitajos gados līdzsvars tika izjaukts, un jauno vīriešu skaits pat pārsniedza sieviešu skaitu. Neparastajā 1963. gadā piedzima 316 zēnu un tikai 234 meitenes, tieši pirms četrdesmit gadiem šo attiecību atainoja skaitļi 243 : 163. Astoņdesmitajos — deviņdesmitajos gados bija neliels jaundzimušo zēnu pārsvars, tāda pati proporcija saglabājās arī jaunajā tūkstošgadē. Ja 2000. gadā reģistrēta jaundzimušo attiecība 161 : 147 stiprā dzimuma pārstāvju labā, tad arī turpmāk zēnu nebija mazāk, taču bija gadi ar vienādiem rezultātiem: 2002. gadā — 126 : 126; 2006. gadā — 124 : 124.

Apkopojot šo demogrāfisko statistiku, mani nodarbina visaktuālākais jautājums: kāpēc mūsu vidū pārsvarā ir sievietes. Tā kā nav precīzu datu šajā jomā, riskēšu izteikt savu viedokli. Pilnīgi acīmredzami, ka, spītējot loģikai, stiprā dzimuma pārstāvji ne vienmēr atbilst savai vēsturiskajai misijai. Bieži vien aizmirstot to, neizturot dzīves grūtības un likstas, atmetuši ar roku savam svētajam ģimenes pienākumam, mūsu vīri padodas sliktiem kārdinājumiem, kas, maigi sakot, neveicina ilgu mūžu. Ieskatieties uzrakstos uz kapu pieminekļiem jebkurā kapsētā, un jūs neviļus izlasīsiet skumjas rindas par vīriešiem, kuri šķīrušies no dzīves, nesasniedzot pat pensijas vecumu. Un otrais: mūsu valsts, kura neapgrūtina sevi ar ekonomikas attīstību, neviļus mudināja doties Eiropas plašumos desmitiem tūkstošu viesstrādnieku, vairākums no kuriem ir tēvi, dēli, brāļi.

Lūk, kāpēc laiku pa laikam, saņemot ielūgumus uz lielām pilsētas ballēm un ne mazāk kupliem lauku pasākumiem, es pastāvīgi vēroju attiecību 5 : 1 ne jau vīru labā. Taču šo skumjo secinājumu neattiecinu uz jauniešu diskotēkām un citiem tusiņiem, kur puišu un meiteņu skaits ir aptuveni vienāds, ko apstiprina arī statistikas skaitļi.

Aleksejs GONČAROVS