Pie ūdenstilpes — bez zivīm

zivju zvCits mans paziņa no laukiem (arī cienījama vecuma), turpinot tēmu, atzinās: “Nekad dzīvē neesmu makšķerējis, taču tavus rakstus, Aleksej, lasu vienmēr. Lūk, copmaņu kaislība pārņēmusi arī mani, pavasarī iegādāšos makšķeri. Vai tad tiešām viss ir tik vienkārši un lieliski, kā tu stāsti?” Uz to es atbildēju: “Rekorda trofejas laikrakstā ievietotajos fotoattēlos ir meistarības kalngals. Lai sasniegtu izcilus rezultātus, vajadzīgi gadi, zivju paradumu zināšanas un arī attiecīgs aprīkojums, bet mūsdienīgi zvejas rīko maksā ļoti dārgi. Par moderno karbona makšķeri vai spiningu copmanis, nemaz neskopojoties, gatavs atdot simts latus, nav lētākas arī labas spoles. Var iedomāties, cik nelaimīgs jūtas spiningotājs, kad Daugavas akmeņainajos slazdos viņš atstāj vobleru, kas maksā piecus vai desmit latus. Tādu nelaimi var novērst ar vienu vienīgu paņēmienu: nopirkt jaunu līdzīgu mākslīgo ēsmu, kas būtībā ir mazs Somijas vai Japānas izgudrotāju šedevrs.”

Copes tēmu no zila gaisa negrābsi, no pirksta neizzīdīsi, tāpēc no visas sirds pateicos tiem, kuri pastāvīgi zvana man, aicina uz intrigējošu copi vai vienkārši uzdod jautājumus, uz kuriem es cenšos atrast atbildes. Iepriecina viens: spiningotāju un makšķernieku rindas kļūst kuplākas, bet tas nozīmē, ka daudzcietušajai Latgales dabai būs vairāk draugu.

Nesen, iegriežoties Priežmalē, es tikai pateicu pagasta vadītājam Pēterim Bekišam, ka vēlētos iepazīties ar vietējiem copmaņiem, bet viņš pēc pusstundas izpildīja manu lūgumu. Turklāt norādīja, ka pagasta teritorijā esot 25 ezeri, bet copmaņus nevar nemaz saskaitīt. Pagasta autobusa šoferi Alekseju Ņikitinu mēs satikām ceļā uz ezeru, bet Georgijs Karpovs bija ļoti iepriecināts par mūsu tikšanos, ka pat atstāja darbu dzirnavās: saruna par copi ir svarīgāka.

Tā jau sagadījās, ka Aleksejs un Georgijs ir pazīstami kopš bērnības, kad arī sasirga ar zveju. Aleksejs ar lepnumu atcerējās, kā, vēl būdams zēns, ciemata upē noķēra milzīgu zuti: nenobaidījās no čūskveidīgās zivs un noturēja to savās bērna rociņās. Otru reizi, nolūkojis no krasta, kā pie meldriem rotaļājas pamatīgs plaudis. Momentā aizskrēja uz mājām pēc makšķeres, zem mitra dēļa atrada sliekas, piezagās pie krasta, un skaistulis bija rokā.

Georgijam bija cits gadījums. Bērnībā māte viņam sagatavoja dārgu dāvanu — nopirka stikla plastikāta makšķeri par veseliem desmit rubļiem! Noregulējis makšķerrīku, laimīgais zēns aizskrēja uz ezera laipu, uzmauca uz āķa lielu slieku un sāka gaidīt. Uzķērās milzīgs plaudis, zēnu pat pārņēma bailes: vai jaunais rīks izturēs? Viss beidzās labi, bet tēvocis, vēlāk apskatījis pusotru kilogramu smago zivi, sacīja, ka ar jauno makšķeri plauži ķersies vienmēr. Radagabals gluži kā ūdenī skatījās, Georgijam bijuši gan plauži, gan asari, bet ar rotējošo vizuli kādu reizi jūnijā ar lielām grūtībām izvilka līdaku, kas svēra 8,2 kilogramus. Viņa rekorda asaris bija pusotra kilograma smags, plaudis — 2,2 kg. Kādu reizi ziemā ar vizuli, ko viņš bija darinājis no padomju laiku rubļa, viņš noķēra 12 kilogramus asaru.

Turpinot personīgo rekordu tēmu, Aleksejs bija mazliet pieticīgāks. Viņa vislielākā ezera plēsoņa svēra 7,1 kilogramu, bet izsalkušo līdaku sakārdināja vienkāršs svārstīgs metāla vizulis. Izglāba tikai viens: trijžuburu āķis iestrēga saldūdens “krokodila” rīklē, laivā taču nebija ķeseles, un milzīgo zivi sākumā nācās nogurdināt, pēc tam satvert ar rokām. Viņa ilggadējā praksē bijuši gan kilogramu smagi asari, gan divreiz lielāki plauži.

Protams, sarunā trijatā mēs skārām arī “gurķu tēmu”. Lieta tāda, ka ūdens dzidruma ziņā unikālajā Geraņimovas Ildža ezerā mīt tādu izmēru snitkas, ka copmaņi tās labprāt ķer ar makšķeri. Gadījās, ka arī man garajā marta dienā izdevās noķert ap simt zivju, kas uz ledus smaržoja pēc svaigiem gurķiem. Jūras lucīši vai to ezeru paveids snitkas pieder pie īpašas lašu dzimtas sugas Osmerus. Domāju, ka nekļūdīšos, ja teikšu, ka cita tāda ezera, kur mīt “gurķi”, kas sasniedz 10 - 12 centimetru garumu, Latvijā nav. Pirms gadiem četriem bija periods, kad snitkas ilgu laiku neķērās, un tas makšķerniekus saskumdināja. Taču pagājušajā gadā ezerā, kur dziļums vietām sasniedza 40 metrus, atkal bija “gurķu raža”. Aleksejs un Georgijs iepriecināja mani ar ziņu, ka labas copes dienās var izvilkt pat 300 - 400 delikateses zivju, izmantojot tām par ēsmu slieku gabaliņus, snitku acis, zivju gabaliņus, kas smaržo pēc gurķiem. Tādai aizrautīgai copei mūsu copmaņi izgudrojuši speciālas makšķeres.

Mēs bijām vienisprātis: atjaunotās Latvijas neatkarības gados krasi pazeminājās Latgales ezeru produktivitāte divu iemeslu dēļ. Pašlaik zivis neviens nezvejo ar lieliem vadiem, kas veicina ezeru aizaugšanu un ūdens iemītnieku pasīvu dzīves veidu ziemas laikā. Ja asari un plauži mazāk pārvietojas, respektīvi, sliktāk arī barojas. Otrais: makšķerauklas tīklu masveida izplatība sekmēja līdaku iznīcināšanu, tāpēc sīkzivju bari laupa barības bāzi vērtīgām zivju sugām.

Lai cik dīvaini tas būtu, taču mūsu zilo ezeru novada copmaņi ne jau labas dzīves dēļ zilo druvu novada copmaņi sen iezīmēja maršrutu uz tālo Peipusa ezeru, kur gandrīz vienmēr var pazvejot pēc sirds patikas. Priežmales makšķernieki pastāvīgi dodas uz Igauniju divās automašīnās un, ja paveicas, katrs noķer 20 - 40 kilogramu lielisku raudu, retāk — asaru. Izdodot katrā braucienā 25 latus katrs, copmaņi nemaz nenožēlo: par gandarījumu ir jāmaksā. Sarunas nobeigumā mēs kopīgi pasūrojāmies, ka mūsu ezeru novadā nav nedz projektu, nedz ilgtermiņa programmu zivju resursu atjaunošanai. Lūk, arī iznāk, ka Latgales “zilajai druvai” sagatavota aizaugošo tīrumu loma. Ezeri, kas bagāti ar zivīm, varētu kalpot par lielisku stimulu tūristu piesaistīšanai. Par interesantu copi makšķernieki un spiningotāji ir gatavi maksāt vienalga kādu naudu. Diemžēl mūsu pašmāju varasvīri demokrātiju un tirgus ekonomiku uztvēruši kā iespēju dzīvot mierīgi un bagāti.

Aleksejs GONČAROVS