Paši vainīgi

Pagājušā gada nogalē gribēju atsvaidzināt atmiņas, tāpēc braucu uz Dagdu.
Tāpat kā pirms 15 gadiem, Dagdas mednieki pulcējās pilsētas centrā. Starp viņiem es ar bisi plecos. Aizkustinoši ir atkal spiest roku Kacaram, tēvam un dēlam Andžāniem, brāļiem Gešmaniem un jaunāku gadu medniekiem. Kolektīva sastāvā man par lielu pārsteigumu ir skaistule Zeltīte. Maigi teikt, ka neparasti viņai ir piektdien komandēt visa rajona zemesgrāmatas, bet jau sestdien šaut uz nebēdu, atrotīt piedurknes un ar medību dunci krūmos dīrāt meža kuili. Domāju, ka ļoti rets gadījums ne tikai Latvijas mērogā.

Šajā dienā medību atskaitē parakstāmies 11 mednieki. Šī kompānija sasēžas septiņās ārzemju markas automašīnās. Sākam ķemmēt Dagdas pagasta hektārus. Šodien mūsu transporta kolonnā ir BMW, mersedesi, audi, opeļi, bet 1992. gadā es ņēmu savu traktoru MTZ-82, piekabē iemetu pāris klēpjus salmu, šie paši vīri sēdās ratos uz grīdas un priecīgi kratījāmies pa visiem kolhoza tīrumiem. Šāvām, dalījām porcijas, uzkodām, bijām apmierināti ar dzīvi.

Pēc daudziem gadiem redzu bijušās “Brīvības” mežus. Jāsaka atklāti, ka arī padomju laikā kvartālu ar labu lietaskoksni mums nebija, bet malku, materiālu ēku remontam un žogiem ieguvām savos hektāros. Šodien te pamatā ir tikai celmi un sīki krūmi. Saprotu, ka pie šīs postažas nav vainojama ne Sandra, ne Anatols, jo te ir gaudojušas privātīpašnieku “Husqvarnas”. Bet meža dienests katru gadu ziņo, ka mežu cērtam kontrolēti, un rezultātā gadā pieaug vairāk koksnes kā paņemam. Tas jāsaprot, ka varējām ņemt vēl vairāk. No šiem hektāriem vēl varam paņemt celmus...

Slauku asaras un skatos, kāda dzīvība ir šajās cirsmās. Stirnas lec ārā no katra kārklu krūma, izskatās, ka viņu ir vairāk kā astoņdesmito gadu sākumā. Meža cūku arī pietiek. Iemesls tam ir apstāklī, ka Viškurs sēj graudaugus, sevišķi kviešus, tikpat nopietni, kā es savā laikā. Esmu simtprocentīgi pārliecināts, ka kviešu graudi garšo ne tikai cūkām, bet arī aļņiem, stirnām un visiem putniem. Dagdas vīri ar smaidu man stāsta, ka vasarā apkārtējo pagastu mednieki esot bez trofejām, jo viņu mežā cūkas barojas “Brīvības” kviešos, kurus nesēj kaimiņu zemnieki.

Par kviešiem no mednieka piedzīvojumiem. 1983. gada vasarā mēs, daži mednieki, gaidām meža cūkas kviešu laukā. Es stāvu vienā bedrē lauka malā, man blakus skolas direktors uz kalniņa. Gandrīz jau tumsā ar troksni kviešu laukā ierodas “kaut kas”. Diezgan slikti varu saskatīt tikai tumšu priekšmetu, bet labi dzirdu, ka šis priekšmets skaļi plēš kviešu vārpas un ēd. Bez vilcināšanās šauju divas reizes. Mans kaimiņš no kalniņa pus sekundi vēlāk arī bliež no abiem stobriem. Milzīgiem lēcieniem man taisni virsū drāžas liels alnis, knapi pagūstu palēkt sānis. Zili brīnumi! Līdz šim ļoti pārliecināti domāju, ka kvieši garšo tikai cūkām, bet, redz, arī aļņiem patīk.

Pēc dabas esmu cilvēks, kas ikdienā nevar noiet tikai taisni, kā pa diedziņu, bieži gadās spert soli pa labi, vai divus pa kreisi. Tamdēļ, ka esmu šāds un tāds, tad ar lielu izbrīnu prasu savam kaimiņam, kurš skaitījās svētāks par dievu: “Es biju bedrē, tamdēļ slikti varēju redzēt.” “Jā, viņš saka, es redzēju, kā tu gatavojies šaut pa alni nelikumīgi, bet, ja šovakar esam vienā komandā, tad ir jāpalīdz!” No šitā divi slēdzieni: pirmkārt, mednieki savā starpā ir solidāri un gatavi atbildēt arī par savu kolēģi. Otrkārt, kviešu laukus vasarā un graudu barotavas ziemā apmeklē visi zvēri un putni. Ja gribam redzēt daudz zvēru mūsu mežos, tātad arī sekmīgi medīt, tad ir jāaudzē kvieši vai auzas vairākos hektāros katrā pagastā, labi būtu arī kartupeļus, bet tas jau ir sarežģīti un dārgi. Ja neaudzēsim, tad graudi ir jāpērk. Esmu pārliecināts, ka tie, kas žēlojas, ka viņu mežos nav zvēru, ir slinkojuši piebarošanas lietās.

Mēs, Skaistas mednieki, pērkam kviešu graudus, maisiem beram meža barotavās un nesūdzamies par zvēru skaitu. Man personīgi aizvadītā sezona nebija veiksmīga, bet mūsu kolektīva biedriem, kuriem ir vanaga acs, pirmkārt, Vaivodam Broņislavam, Gribulim, Stivriņam, Zukulam Eduardam, Vēverim gandrīz katru izejamo dienu sezonā ir pilnas bikses ar adrenalīnu un mugursoma ar aknām. Ko tas nozīmē, to zina katrs mednieks un viņu sieviņas.

Sākot jaunu medību sezonu, es ierosinu visiem medību kolektīviem cilvēcīgi attiekties pret saviem partneriem, tas ir, medību suņiem. Daudzreiz tikai viņi padara medības rezultatīvas. Līdz šim neesmu redzējis, ka vakarā pie porciju sadales (uz galda vai mežā uz skujām) būtu izdalīta pilna kvalitatīvas gaļas porcija četrkājainiem dzinējiem. Izlasot šo rakstu mūsu avīzē, jūs abi, Rei un Naida, varat būt droši, ka turpmāk jūsu numuriņi pie porciju sadales būs cepurē.

2008. gadā saviem ieroču šķiras brāļiem novēlu: “Ne pūkas, ne spalvas!” Visiem krāslaviešiem veiksmi! Ja es satieku ikdienā kādu no viņiem un viņš sūdzas par nabadzību vai vientulību, tad es saku: “Pats vainīgs, vajadzēja stāties medniekos!”

Ādolfs LOČMELIS