Satecēja divas sirdis lielā mīlestībā

Sergeja un Ainas divi bērni jau ir pametuši ģimenes ligzdu, tālab dzīvojamā mājā tagad valda plašums un klusums. Igors ir absolvējis Rīgas Tehnisko universitāti, kur studējis maģistrantūrā, tagad strādā par galveno inspektoru Daugavpils Robežsardzes pārvaldē un dzīvo Daugavpilī. Aizrautīgi spoto, sevišķi tuvs volejbols. Karīna absolvējusi Daugavpils universitāti, kur izmācījusies par sākumskolas skolotāju, strādā Skaistas pamatskolā un dzīvo ciematā.

Pagājušais gads Skoromko ģimenei bija lielu tēriņu gads: 23. janvārī Sergejs un Aina nosvinēja savas sudraba kāzas, 28. jūlijā apprecējās dēls un 14. augustā — meita. Lai izdevumi sadalās vienmērīgāk, vecāki bija lūguši bērnus nepre-cēties drīz vienam pēc otra, bet mīlestībai nepavēlēsi. Tādējādi viena gada laikā nācās trīs reizes rīkot lielas svinības, katrās piedalījās vairāk par simtu viesu — šīs ģimenes locekļiem ir daudz radu un draugu, kurus neklājas aizmirst. Nauda iztērēta liela, bet Sergejs ar Ainu par šiem izdevumiem daudz nepārdzīvo. Mazbērnus būs jāpagaida ilgāk, jo Skoromko meitas vīrs vēl mācās, arī vedekla izglītojas maģistrantūrā, un abas ģime-nes negrib sasteigt ar bērniem. Bet vecāki domā, ka šobrīd pats galvenais, lai jaunajās ģimenēs valda laba saskaņa un nekad neizdziest mīlestība.

..Sergejs ar Ainu iepazinās studiju gados. Abi bija vienas augstskolas — Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas — studenti: viņa mācījās par agronomi, viņš apguva inženiera-mehāniķa specialitāti. Kādu dienu pie Sergeja istabas biedra atbrauca draugs no Indras, kuram draudzene dzīvoja vienā istabā ar Ainu. Puiši devās apciemot meitenes. Ainai tajā laikā bija liela, skaista bize.

“Es ienācu istabiņā, kur uzreiz ieraudzīju kautrīgo lauku meiteni un it kā garāmejot izmetu šādu frāzi: “Lūk, mana sieva...” Uz diskotēku aizgājām ar citām, pēc tam devāmies uz Zemgales kinoteātri skatīties filmu. Tur atkal satiku Ainu, piedāvāju pavadīt. Atbilde bija apstiprinoša. Pamazām iepazinām viens otru, iemīlējāmies. Mūsu kopmītņu istabiņu logi atradās viens otram pretī. Manā istabiņā dzīvoja arī kāds puisis, kurš sākotnēji mācījās kara skolā par lidotāju, bet atklājās ceļgalu veselības problēma un nācās mainīt augstskolu. Viņš pieprata Morzes ābeci, kurai apmācīja mani un Ainu, lai mēs varētu sazināties. Tolaik jau nebija interneta, mobilo tālruņu, mēs sarunājāmies, mirkšķinot galda lampu gaismu.”

Kāzas dzēra Ainas dzimtenē — Asūnē. Sergejs tobrīd bija piektā kursa students, Aina mācījās ceturtajā. Viņai drīz vien studijas nācās pamest, jo bija gaidāms bērniņš. Sievu Sergejs atveda uz savu vecāku māju — uz Aksjonovu Ezernieku pagastā. Šeit, sēžot pie mācību grāmatām petrolejas lampas gaismā, bija pagājuši viņa bērnības, skolas un studiju gadi. Sergejs šo faktu sievai agrāk neatklāja, tādējādi sagādājot pārsteigumu. Pirmajā laikā Aina jutās kā pasakā — toreiz viņa pat iedomāties nevarēja, ka kaut kur nelielajā Latvijā vēl ir cilvēki, kuri dzīvo bez elektrības. Elektrību mājās ievilka tikai 80. g. vidū.

Jaunais inženieris-mehāniķis saimniecībā nostrādāja trīs obligātos gadus, kurus pēc likuma pienācās atstrādāt katram stipendiātam. Vienubrīd viņš bija darbnīcu vadītājs, bet visilgāk smago darbu mehanizācijas inženieris. Tieši šo laikposmu Sergejs salīdzina ar elli: izsaukumi jebkurā diennakts stundā, kadru trūkuma dēļ no darbu organizatora nereti pārtapa par parastu remontstrādnieku. Jaunu darbavietu sameklēja itin viegli — 16. Dagdas ceļu remonta pārvaldē bija vajadzīgs darbnīcu vadītājs. Aizritēja gads, Sergejs ar komjauniešu ceļazīmi nonāca Iekšlietu ministrijas sistēmas Valsts ugunsdzēsības apkalpošanas dienestā. Izgāja kursus Minskas militārās ugunsdzēsības dienesta mācību centrā. Sāka kā ierindas inspektors, tad vecākais inspektors, visbeidzot — daļas priekšnieks. Šajā struktūrā nostrādājis vairāk nekā 15 gadus, par ko saglabājušās vislabākās atmiņas, neskatoties uz to, ka arī šajā darbā netrūka izsaukumu brīvdienās un naktīs, kā dēļ nebija iespējams normāli izgulēties.

Sergejs: “Savā laikā pārbaudījām ne tikai objektus, bet arī izmeklējām ugunsgrēkus, ko tagad dara policija. Jebkurā brīdī varēja atskanēt telefona zvans, sēdies pie stūres un brauc uz notikuma vietu. Sākumā pat braucamā nebija, pēc tam iedalīja motociklu, vēlāk saņēmu automašīnu “Ford-Sierra”. Neprognozējamā dzīve atstāja savu zīmogu, bet vienalga tie bija mani jaukākie darba gadi.”

Aina neilgu laiku saimniecībā pastrādāja par iecirkņa priekšnieka palīdzi un ātri saprata, ka kļūdījusies profesijas izvēlē: “Iedeva man velosipēdu, ik rītu bija jāmin pedāļi kādus septiņus kilometrus. Nolēmu — tas nav man. Tā kā agronomijai ir daudz kopīga ar bioloģiju, Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā kļuvu par bioloģijas un ķīmijas skolotāju. Šobrīd mācos maģistrantūrā, kā arī strādāju Asūnes pamatskolā un Dagdas arodvidusskolā. Tā, starp citu, ir laba skola, kura daudziem bērniem dod iespēju iegūt gan izglītību, gan apgūt profesiju.

Tā kā Ezerniekos vienmēr bijis problemātiski ar dzīvojamo platību, tad sākotnēji ģimene dzīvoja pie Sergeja vecākiem, pēc tam īrēja istabiņu Ezerniekos, mitinājās pa kopmītnēm, līdz viņiem piešķīra labu dzīvokli, kurā normālus apstākļus baudīja tikai kādus 10 gadus. Sākās Atmodas gadi, un līdz ar tiem arī lieli juku laiki. Labiekārtotais dzīvoklis pārtapa nelabiekārtotā, tālab sievastēvs mudināja būvēt māju uz savas zemes. Skoromko ģimene šo piedāvājumu pieņēma, Sergejs atstāja algoto darbu, pilnībā pievēršoties būvniecībai un lauksaimniecībai.

“Pirmo ziemu ar sievu dzīvojām faktiski būdā bez elektrības,” atceras Sergejs. “Bērnus aizvedām pie sievasmātes Asūnē. Pirmo uzbūvējām kūti, uzreiz pārvedām šurp lopus. Lopus turējām vienmēr, arī tagad turam pāris govis un cūkas, jo nauda nepieciešama visu laiku. Tagadējā jaunatne nelabprāt saista sevi ar lopkopību, bet mums abiem tas no vecākiem pielipis, kuri visu mūžu turēja govis un cūkas, cik vien varēja atļauties. Mājas būvdarbus sākām, pārdodot divus buļļus, lai būtu par ko iegādāties būvmateriālus un samaksāt strādniekiem par darbu. Pati māja ir pārvesta — sievastēvs nopirka un uzdāvināja. Pēc tam apšuvām ar ķieģeļiem, veicām iekšējo apdari. Nesen ielikām jaunus plastikāta logus. Vispār būvdarbi tā arī nav beigušies — visu laiku kaut ko uzlabojam. Šobrīd mums ir daļa no lauksaimniecības darbiem nepieciešamās tehnikas: traktors un inventārs, bet šogad vajadzētu iegādāties kombainu. Mums šeit ir atvēlēti 14 hektāri zemes, nepieciešamības gadījumā 10 hek-tāru zemes ir Ezerniekos. Tā kā tas patālu, tad cenšamies tur zemi neaizlaist, bet aktīvā lauksaimnieciskajā apritē pagaidām nelaižam. Graudaugi, piens, cūkas, gaļa, Eiropas projekti un sievas darba alga — tie ir galvenie mūsu ienākumu avoti. Kamēr bērni dzīvoja pie mums, viņi bija lieli palīgi gan saimniecībā, gan pa māju. Tagad atkal viss uz pašu pleciem.”

Jāpiebilst, ka mājas iekārtojums liecina par Skoromko vēlmi baudīt nor-mālus dzīves apstākļus: ierīkota kanalizācija, ūdensvads, ir siltās labierīcības. Arī telpas iekārtotas gaumīgi. Dažas lietas burtiski piekaļ apmeklētāju uzmanību: jauks kamīns ēdamistabā, klavieres, kuras spēlē meita, un gleznas, gleznas... Izrādās, vairākums no tām — dāvinātas. Protams, ģimenei ir dators, labs televizors, satelītantena un cita mūsdienīgā tehnika. Viesistabā redzamā vietā noliktas bērnu kāzu fotogrāfijas.

Aina: “Ar bērnu audzināšanu mums nekad nebija problēmu. Jau kopš mazotnes viņos bija izstrādājusies augsta atbildības sajūta un liela vēlme palīdzēt vecākiem. Atceros, kad sākām būvēt māju, abi ņēma lāpstas un raka pamatus, nēsāja ķieģeļus un citādi palīdzēja, lai gan paši vēl bija mazi. Spilgtā atmiņā vēl viens zīmīgs gadījums, kad dēls mācījās 6. klasē, bet meita vēl bija trešklasniece. Kādu vakaru aizņēmāmies pie manas māsas automašīnu “ZIL”, lai savestu sienu. Pēdējo vezumu vairs nespējām izkraut, mašīnu iedzinām šķūnī, lai lietus gadījumā siens nesamirkst. No rīta steigšus uz darbu, braucam mājās — pat slikti palika: “ZIL” stāv tīrumā, dēls krauj iekšā sienu, meita uz vezuma. Vīram pirmā automašīna bija “Audi” ar automātisko pārnesumu kārbu. Ar to viņš mūs visus iemācīja braukt, bet “ZIL” ir gabarītos krietni iespaidīgs! Izrādās, bērni nolēma mums palīdzēt, bet mēs vēl šodien nevaram saprast, kā Igors spēja izdzīt automašīnu pa šaurajām šķūņa durvīm, pat nenolaužot spoguļus.”

Starp citu, ģimenes galva savā mūžā nomainīja 12 automašīnas, izmēģināja dažādas markas, bet palicis pie “Audi” markas. Aina vada “Opel” markas automobili, bet abu dēls brauc ar “Chrysler”. Dēla autiņš tēvam gan šķiet pārlieku agresīvs. Sergeja sens hobijs ir fotografēšana, kādreiz Ezernieku vidusskolā viņš cītīgi apmeklējis foto pulciņu, kuru vadījis skolotājs Žurovs. Tagad šī lieta atstāta novārtā. Skolnieks būdams, gadus astoņus dejojis izcilās pedagoģes Veltas Kalniņas vadītajā deju kolektīvā. Vien-mēr mīlēja volejbolu, kuru labprāt uzspēlē arī šobaltdien. Sergejs mīl siltas istabas. Šī iemesla dēļ viņš neatzīst centrālo apkuri. Starp citu, māja un visas ēkas uzbūvētas, ievērojot ugunsdzēsības normatīvus. Aina dažas būves gribējusi tuvāk mājai, piemēram, kūti, bet vīrs teicis stingru “nē”. Ugunsdzēsības dienestā redzējis daudz briesmu lietu, tāpēc šo jautājumu uztvēris ļoti atbildīgi. Lai gan jau vairākus gadus viņu nesaista darba pienākumi, Sergejs atzīst, ka, ienākot veikalā vai citā sabiedriskajā telpā, vispirms uzmet skatu uguns dzēšamajam aparātam: “Vai lietošanai derīgs?” Viņaprāt, daudzi iedzīvotāji ir pārāk bezatbildīgi ugunsdrošības jautājumos, bet soģiem jāsaprot, ka cilvēki kļūdās lielākoties nezināšanas dēļ un tāpēc, ka visu izpildīt ir ļoti dārgi. Lai gan taupīšana ugunsdrošības jautājumu sakārtošanā var izrādīties vēl dārgāka.

Aina brīvajā laikā mīl lasīt un adīt, kas ir pārmantots no tantes. Vēl viņai ļoti tīk rušināties zemē, audzēt puķes. Kādreiz šajā tīrumā pat kociņš neauga, tagad šeit top tāda kā oāze. Aina ar nepacietību gaida pavasari, lai varētu turpināt realizēt daiļdārzniecības ieceres. Vispār vieta šeit ļoti jauka, netālu tek arī upīte, kuras izteka meklējama Sergeja dzimtajā pagastā. Tā, lūk, satecēja arī divas sirdis lielā mīlestībā.

Juris ROGA