Laimīgais cilvēks

Tiesa, pēdējos gados viņa gleznas biežāk redzu izstādēs nekā tiekos ar pašu autoru. Lūk, kāpēc pāris reizes gadā ob-ligāti iegriežos viņa saimniecībā “Cīruļi”, lai iegādātos dziedinošo medutiņu un ar vienu aci aplūkotu jaunos darbus, kuru sižeti ir ļoti tuvi manai sirdij. Ja agrāk es ilgi tīksminājos par ainavām, tad šoreiz nevarēju beigt jūsmot par kluso dabu ar āboliem un vīnogām, kas uzgleznota klasiskā stilā.

Pēterim Babinam piemīt talants izjust skaisto, un jau kopš jaunības viņš neatlaidīgi cenšas iepazīt dzīvās dabas noslēpumus. Naturālista plašajā mājas bibliotēkā savākts simtiem grāmatu, tajā skaitā ar bibliogrāfisku vērtību. Taču pēdējos gados viņš iegādājas literatūru par tēlotājmākslas teoriju, kā arī kolekcionē pazīstamo gleznotāju reprodukciju albumus.

Pirms gadiem divdesmit — trīsdesmit mans kolēģis fotogrāfs rajona laikrakstā nodrošināja ar fotogrāfijām rubriku “Medības bez šāviena”, ar kuras palīdzību zinātkārie lasītāji uzzināja daudz jauna par zvēru un putnu dzīves veidu, kas slēpts cilvēka skatienam. Fotošauteni, kas tolaik bija deficīts, Pēteris izga-tavoja pats, meistarīgi savienojot kameru “Zenit” ar tālskati.

Augošā interese par dabu viņam ir kopš mazotnes: Pētera bērnība aizritēja vecticībnieku viensētā Daugavpils pievārtē. Vēl mācoties skolā, viņš aizrāvās ar Alfrēda Brema darbiem, bet reto pagājušā gadsimta sākuma izdevumu “Žizņ životnih” arī tagad uzskata par savu galda grāmatu. Pēc Maskavas kažok- zvēru audzēšanas tehnikuma beigšanas ar sarkano diplomu jaunais speciā- lists atbrauca uz mūsu rajonu, kur viņš sāka karjeru kā vienkāršs zvēraudzētājs, pēc tam kļuva par galveno zootehniķi. Vēlāk Tartaka zvērsaimniecība, kurai Babins atdeva 25 gadus, sastapās ar pārejas perioda grūtībām, tad Pēteris pieņēma lēmumu atvadīties no ikdienas rosības un pārvākties uz klusu viensētu. Piemērotu vietu ilgi meklēt nenācās: apmetās Tartaka tuvumā, mazā ciemā ar jocīgu nosaukumu Lielie Muļķi, kas tagad izraisa tūristu interesi. Savdabīgo mākslinieku Pēteri Babinu nu jau pazīst visā Latvijā, par viņu stāstīja daudzi laikraksti.

Māju un saimniecības ēkas klajā vietā mans senais paziņa būvēja pats. Šo darbu viņš veica kvalitatīvi, kā tas raksturīgs vecticībniekiem. Iestādīja augļu dārzu, ierīkoja nelielu dravu, kas baro ģimeni, izveidoja naturālo saimniecību. Pēterim un Intai (latvietei no Limbažiem) ir trīs bērni, ar kuriem vecāki pilnībā apmierināti. Vecākais dēls Leonīds pabeidzis augstskolu un strādā par projektētāju gal- vaspilsētas firmā. Arī meita Ilze ieguvusi augstāko izglītību un tagad ar ekonomistes diplomu atrada darbu miglainās Albionas lielajā tirdznie- cības centrā, kur arī sastapa savu nākamo dzīvesbiedru. Augustā bagātā kempingā Baltijas jūras krastā notika angļa un Latvijas pavalstnieces kāzas. Dzīvesbiedri Babini ir apmierināti ar znotu. Jaunākais dēls Pāvels mācās Krāslavas pamatskolas sestajā klasē. Pagājušajā vasarā tēvs un dēls pabija interesantā ekskursijā: Sanktpēterburgā un Veļikajā Novgorodā mūsu ekskursantus galvenokārt interesēja senie dievnami. Pēteris arī tagad dzīvo tā neaizmirstamā brauciena iespaidā.

Viņa palīgsaimniecība, kas aizņem septiņus hektārus, priežu sila tuvumā ir ideāla vieta biškopībai. Pēteris uzskata, ka medus, kas savākts no dažādiem augiem, ir lieliskas zāles ar vienreizēju aromātu no visām slimībām. Tiesa, pagājušajā gadā pievīla kaprīzais jūlijs, taču kopumā veiksmīgais biškopis ar sezonu ir apmierināts. Ekoloģiski tīrās dziednieciskās produkcijas noieta problēmas nepastāv.

... Pēteris nopietni pievērsās glezniecībai tikai jaunajā tūkstošgadē. Sāka ar pašmācību, tad sēdās pie mācību grāmatām, taču jūtamu progresu sasniedza pēc mācību stundām pie Daugavpils gleznotāja Grigorija Mihejeva, kurš guvis lielus panākumus portretu, ainavu un pat ikonu glezniecības žanrā. Pēteris vienmēr izmantoja iespēju apmeklēt mākslas izstādes, un viņa sajūsmu allaž izraisīja Eduarda Pustovoitova gleznas, kuru viņš uzskata par izcilu mūsdienu gleznotāju. Dodot priekšroku eļļas gleznām, P. Babins pilnveido sevi ainavu, klusās dabas un animālisma žanrā. Visradošākie gadalaiki ir rudens un ziema, kad “bites aizmigušas”, sarūgtina viens — pelēkas un drūmas dienas. Lūk, kāpēc viņa ainavās ir tik daudz saules krāsas, pēc kuras noilgojusies mākslinieka dvēsele. Pēc sagatavotām skicēm un uzmetumiem viņš nenogurstoši glezno krāšņās Daugavas krastus, daudzos audeklos redzamas savvaļas dabas ainas. Ar īpašu mīlestību pašmāju mākslinieks izkopj zirgu tēmu.

Viņa gleznas jau ir pieprasītas, autors Pēteris Babins piedalījies Rīgas, Daugavpils, Rēzeknes mākslas izstādēs, bet Krāslavā viņa darbu kolekcijas tiek eksponētas pastāvīgi. Lūk, arī tagad viņš nenogurstoši strādā pie gleznas, kuras centrā Krāslavas Romas katoļu baznīca. Kā vienmēr mūsu sarunās, arī šoreiz Pēteris izstaroja apbrīnojamu mieru. Ne jau pirmo reizi viņš minēja iemīļoto frāzi, ka bagāts esot tas, kuram visa kā gana. Patiešām viņam ir viss, lai uzskatītu sevi par laimīgu cilvēku. Pa mājas logu skatienam paveras brīnišķīga daba ar bišu pilsētiņām, bet vēl pasakainās Daugavas un gleznainās upītes krasti, kas aizauguši ar kārklāju. Pļavu ziedu reibinošā smarža un bišu sanoņa kuplajos liepu zaros... Tādā brīnišķīgā gaisotnē dvēsele gavilē, un tā gribas savas emocijas izteikt gleznās. Viņš jau uzzīmējis apmēram simts gleznu un nemaz nenožēlo, ja gata- vais audekls pārstāj būt viņa īpašums. Pabeigtajam darbam ir sava, patstāvīga dzīve, uzskata aizrautīgais cilvēks Pēteris Babins.

Aleksejs GONČAROVS