Atceroties prezidentu...

Mani vecāki sīkzemnieki pēc tautības bija poļi. Viņi nomāja 16 hektāru zemes Andrupenes pagasta Rogaļu sādžā. Šīs zemes saimnieks dzīvoja Maskavā. Kādu reizi viņš nolēma ar Rīgas advokāta starpniecību pārdot savu nekustamo īpašumu. Naudas, kuru prasīja saimnieks, manam tēvam nebija. Viņš vērsās pēc palīdzības pie muižnieces Šrēderes (arī polietes), kura dzīvoja Biržā. Diemžēl arī viņai vajadzīgās summas nebija. Taču viņa piekrita braukt ar tēvu uz Rīgu, kur divās Polijas bankās viņi aizņēmās vajadzīgo summu pret ļoti augstiem procentiem. Izrādījās, ka tēvs varēja samaksāt tikai procentus. Mūs, bērnu, ģimenē bija četri. Lūk, tad tēvs nolēma vērsties personīgi pie prezidenta K. Ulmaņa. Drīz vien pēc tam no Rīgas ar vieglo automašīnu (tas mums bija kaut kas neredzēts!) atbrauca ierēdņi. Viņi visu apskatīja un paņēma Polijas banku rēķinus. Vēlāk pa pastu pienāca papīrs, kurā bija teikts, ka visi rēķini pārvesti uz Latvijas Zemes banku un visa šī summa jānomaksā 40 gados. Varat iedomāties, cik priecīgi bija mani vecāki!

Man personīgi bija izdevība tikties ar Kārli Ulmani. Es vēl mācījos skolā, kad viņš apmeklēja Latgali un brauca cauri Jaunokrai. Visa skola gāja viņu sagaidīt. Tagad nav palicis neviena no tiem, kuri toreiz bija Jaunokrā. Mēs nedziedājām dziesmas, necienājām ar pīrāgiem kā Gunti Ulmani Aulejā.

Atceroties prezidentu Kārli Ulmani, es neviļus salīdzinu viņu ar Vīķi-Freibergu... Vai tad viņa rīkotos tā? Turklāt vēl pret poli! Nekad! Viņi tikai to vien zina, kā braukāt pa ārzemēm un būvēt sev savrupmājas Jūrmalā.

Nostrādājusi skolā 40 gadus, es, tāpat kā vairākums manu tautiešu, saņemu niecīgu pensiju. Dzīvoju viena, dēls un meita Rīgā. Taču es negribu braukt projām no savas mājas. Okrā apglabāts mans vīrs, ar kuru kopā nodzīvoju 43 gadus. Vērsos pie Andrupenes pagasta sociālā darbinieka, lai vienotos par cilvēku, kurš divas reizes nedēļa atnāktu pie manis un sniegtu nepieciešamo palīdzību. Es samaksātu par to. Taču pagastā tagad nav Jāņa Briļa. Pie manis neviens tā arī ne reizes neatbrauca.

Ar cieņu — Bronislava RABKEVIČA