Latgalieši-ceļotāji jeb Aizjūras ogu garša

Skaistā man laimējās vienlaikus uzklausīt četru cilvēku domas, kuri bija devušies meklēt laimi Eiropas Savienības plašumos. Pēteris un Ludmila Škutāni, pie kuriem es ciemojos agrāk, mani sagaidīja ļoti laipni. Pie tējas tases es arī pierakstīju ģimenes tēva stāstījumu. Viņš bija devies uz Īriju ar precīzu nolūku sapelnīt naudu vecākās meitas kāzām, kas tiek plānotas šovasar. Sākumā pagasta elektriķis un sezonas kurinātājs mazliet svārstījās: vai nu braukt uz Rīgu, vai arī doties uz ārzemēm. Kā parasti gadās šādās situācijās, palīdzēja gadījums. Paziņa Romualds Trušelis uzaicināja biedru pastrādāt Īrijā ceļa asfaltēšanas darbos. Protekcija ir svarīga lieta, nepazīstamajā valstī Pēteri sagaidīja, un tā pagājušā gada marta sākumā viņš ieradās Dunmanvejas pilsētā. Darba apstākļi strādīgo vīru nebiedēja: viņš ņēma rokās lāpstu, bet kad vajadzēja, sēdās speciālās tehnikas kabīnē. Kā viņš pastāstīja, par astoņu stundu peļņu bagāts nekļūsi, tāpēc ik dienu nācās strādāt 14 stundu. Maksa par stundu — 11,75 eiro, par virsstun-dām — pusotras reizes vairāk. Pēteris dzīvoja komfortablos apstākļos: īrēja istabu, kas viņam izmaksāja 60 eiro nedēļā. Tikpat daudz viņš tērēja arī uzturam. Strādājot ārzemēs, mūsu cilvēki dzīvo taupīgi, un Pēteris tikai retu reizi atļāvās izdzert bundžiņu alus — apetītes rosināšanai. Toties augustā viņš sevi “apbalvoja” ar divu nedēļu atvaļinājumu, atgriežoties mājās, un šis brauciens viņam izmaksāja 330 eiro. Taču ne jau tas ir galvenais: viņa čaklumu un profesionālismu atzinīgi novērtēja darba devējs. Tā nu Pēteri gaidīja gan saimnieks, gan darba kolektīvs, kurā draudzīgi sadzīvoja latvieši, latgalieši, krievi, poļi. Bet īru strādnieki gan skatījās šķībi uz atbraucējiem, tāpēc ka viesstrādnieku dēļ izcenojumi vietējiem tika pazemināti. Nedēļā bija tikai viena brīvdiena un tad celtnieki mazgāja drēbes ar automātisko veļas mašīnu vai devās iepirkt produktus nedēļai: šim nolūkam viņiem tika piešķirts bezmaksas transports. Pēteris apgalvo, ka daži produkti Īrijas veikalos maksā pat lētāk nekā Latvijā. Tikai viņš nevarēja saprast vienu: kāpēc salas valstī ir tik dārgas zivis? Par vienu kūpinātu skumbriju nācās samaksāt līdz 9 eiro. Būdams pats kaislīgs makšķernieks, Pēteris reizes piecas izbrīvēja laiku, lai dotos pamakšķerēt uz Atlantijas okeāna krastu. Tad kopā ar draugiem viņi mielojās ar svaigām jūras zivīm. Ķēra zivis tikai klusā laikā, taču ne reizi vien gadījās tā, ka copmaņus apņēma vilnis un tad vajadzēja izmest mobilos telefonus. Taču azarts ņēma savu, un paziņa Aivars no Rīgas rajona, kurš tādā veidā sabojāja divus mobilos telefonus, vienalga brauca uz okeāna krastu ar spiningu. Cope ir nedziedināma slimība.

Nostrādājis Īrijā desmit mēnešus, tagad Pēteris ļāva sev atvilkt elpu. Ja neskaitīt armijas dienestu Vācijā, tad aiz muguras pirmais darba komandējums ārzemēs, ar kuru Pēteris pilnībā apmierināts. Pirmkārt, viņš iepazinās ar jauno valsti, kas vizuāli atgādina Latviju. Plaši līdzenumi, taču ir pauguri un pat kalni. Viņš redzēja arī ezerus, tajā skaitā kalnu, kuros uzņēmīgie īri audzē foreles un zušus. Tālajā valstī neaizraujas ar daudzstāvu māju celtniecību, dodot priekšroku kotedžām ar dzīvokli divos līmeņos, taču obligāti ar atsevišķu ieeju un pagalmu. Pilsētas un ciemati ir sakopti, vasarā tur ir daudz puķu. Otrkārt, vietējie cilvēki ir ļoti laipni, labestīgi, visu laiku smaida un sasveicinās pat ar svešiniekiem. Pēteris sacīja: “Mans izmēģinājuma brauciens izdevās. Dziļi maldās tikai tas, kurš uzskata, ka atbraucēji Īrijā rauš naudu riekšavām. Lai nopelnītu, man nācās strādāt krietni vairāk nekā Latvijā. Arī tur jūtama inflācija un litrs benzīna, tāpat kā dīzeļdegvielas, maksā 1,2 eiro. Ne viss ir tik vienkārši, kā tas šķiet sākumā. Es nonācu pie stingras pārliecības, ka labi atalgojamu darbu labāk meklēt dzimtenē, tuvāk ģimenei.”

Mans otrais sarunbiedrs Vitālijs, Pētera un Ludmilas dēls, kā saka, jau sēdēja uz sakravātajiem koferiem. Viņš gatavojās doties savā ceturtajā ārzemju braucienā. Beidzis Krāslavas ģimnāziju, Vitālijs brīvprātīgi aizgāja Latvijas armijā, stāvēja goda sardzē pie Prezidenta pils. Vēlāk, saņēmis sertifikātu, strādāja Daugavpils aizsargstruktūrās, taču nenoturējās no kārdinājuma izmēģināt laimi Rietumos. Trīs sezonas pavadīja Skotijā zemeņu vākšanā, bet nopelnīto naudu tērēja ekskursijām un pirka to, ko sirds kāroja. Ārzemes viņam ir interesantas ar to, ka tur lielāka peļņa. Vitālijs pilnībā piekrīt tēvam, ka labāk strādāt Latvijā, kur ir māja, draugi, dzimtā daba. Tagad vienaudži uzaicināja viņu braukt uz Īriju, lai pastrādātu fabrikā.

Bet, lūk, ko man pastāstīja Igors Grigorjevs, kurš divas reizes kopā ar draugu Vitāliju izbrauca ogu vākšanā: “Darbs siltumnīcu plantācijās, kur temperatūra paceļas līdz 50 grādiem, nav nekāds viegls. Teikšu godīgi: tas nav domāts sievietēm. Gadījās, kad meitenes krita ģībonī, bet puiši izturēja. Kavēties ar ogu vākšanu nedrīkst, tāpēc mēs strādājām karstumā līdz 14 stundām diennaktī un saņēmām 5,5 latus par stundu. Līdz šim nevaru skatīties uz svaigām zemenēm... Viegli pelnāmas naudas ārzemēs nav.”

Trešais šīs jauniešu kompānijas pārstāvis krāslavietis Aleksandrs Kurilovičs jau trīsarpus gadus nostrādāja Īrijā, kur labiekārto futbola, regbija laukumus un tenisa kortus. Arī viņa profesijā nepieciešama blakusspecialitāšu pārzināšana. Viņš atzīstas, ka grūti bija svešumā pirmajos sešos mēnešos, vēlāk pierada. Ar laiku apguva angļu valodu. Saņemot 11 eiro par stundu un strādājot virsstundu darbu, savu tagadējo atalgojumu puisis, protams, uzskata par normālu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tur viņš dzīvo kopā ar tuviem radiem.

Pavadot mani, Ludmila smagi nopūtās un sacīja: “Vienmēr pārdzīvoju, kad manējie ir projām. Kad atgriežas, tad mājās valda patiess prieks! Neizslēdzu, ja dzīve piespiedīs, arī man pašai nāksies doties peļņā. Bet tikai uz laiku. Ir jādzīvo dzimtenē!”

Aleksejs GONČAROVS