Krāslavas līdaku ķērāji: taktikas maiņa

Pirmkārt, pēdējos piecpadsmit gados lēto malu zvejas tīklu masveida izplatības laikā zaļsvārču skaits Latgalē krasi sarucis un ezeri pārvērtušies par nekvalitatīvu sīkzivju uzturēšanās vietu. Otrkārt, līdaka ir visdumjākā zivs, kuru pievārēt nav grūti pat jauniesācējam. Ja tā ir izsalkusi, tad metas virsū pat visprimitīvākajai mākslīgajai ēsmai, nerunājot jau par dzīvo, kas kustas.

Kāpēc ezeros izsīkuši zivju krājumi?

Pašlaik manā arsenālā ir lieliski spininga rīki un pilns dažādu vizuļu komplekts, taču pēdējos gados es aizvien retāk ķeru līdakas. Ja manas neaizmirstamās jaunības laikā, kad spiningotāju bija divdesmit — trīsdesmit reižu mazāk nekā tagad, es zināju daudzus ezerus, kur rieta stundās bez īpašām grūtībām ar vizuli varēja noķert piecas sešas līdakas, kas svēra kilogramu un vairāk, tad tagad situācija krasi mainījusies. Toreiz benzīns bija gandrīz par velti, un es ar savu motociklu “IŽ-Plaņeta”, iekrāvis gumijas laivu blakusvāģī, braukāju pa visu rajonu, pastāvīgi mainot makšķerēšanas vietas, kur saldūdens “krokodili” gluži kā gaidīja mani.

Kad “Ezerzemes” lasītāji palūdza mani pastāstīt par līdaku ziemas copi, sākumā es kļuvu domīgs. Jaunajā tūkstošgadē es dodu priekšroku tikai mormiškām, bet zaļsvārces pārstāju makšķerēt tikai žēlastības dēļ.

Malu zvejnieku skaita krasa palielināšanās un masveida amatierzvejas vilnis radīja kritisku situāciju Latgales ūdens plašumos, tāpēc būtu jārunā par līdaku glābšanu, bez kurām nav iespējams izārstēt ezerus no neauglības. Līdaku skaita krasā samazināšanās izraisīja sīkzivju savairošanos, kas, manuprāt, ir tāds pats saimniecisks noziegums kā kādreiz auglīgo zemju aizaugšana ar krūmājiem. Līdaku ataudzēšana ir visīsākais ceļš, kā palīdzēt ļoti daudziem Latgales ezeriem atgūt kādreizējo produktivitāti, ko praksē spēja pierādīt vietējais uzņēmējs Andrejs Oševerovs eksperimentālajā saimniecībā “Božki”.

Diemžēl pārējie zivkopības pasākumi, kas tiek veikti tādos ezeros kā Sīvers, Dridzis, Ežezers pagaidām ir maz-efektīvi: līdacēni, kas nepaspēj sasniegt preces svaru licencētajos ūdensbaseinos, vai nu uzķeras uz sīkiem vizuļiem, vai arī iet bojā, iepinusies Ķīnas ražojuma tīklos, kurus pašlaik piedāvā ik uz stūra par degvīna pudeles cenu. Simt metru garais malu zvejas rīks atmaksājas vienā zvejas reizē, līdz ar to turpinot postīt Latgales “zilo druvu”. Krāslavā nebija iespējams nopirkt līdakas pat Jaungada galdam. Tiktāl esam nonākuši?

Bija laiki...

Tas ir lieliski, tagad zvejas piederumu veikali mums piedāvā tādu fantastisku sortimentu, no kā galva iet riņķī. Copmaņi nav sīkumaini, un par kāroto vizuli bez vismazākās svārstīšanās es atdodu divus trīs vai pat arī visus desmit latus. Tas nav izdomājums, bet tīra patiesība, kad viena kaislīga makšķernieka sieva kādu reizi izmeta: “Būtu labāk, ja tu dzertu, ģimenei klātos vieglāk”, kas arī kļuva par pēdējo gadu aforismu.

Izmēģinājuši daudzas mākslīgās ēsmas, līdaku zemledus ķērāji ātri noteica vislabāko — balansieri. Jau ir īsti balansēšanas virtuozi, taču pirms nosaukt viņus, atcerēšos savu zemledus zvejas pieredzi, izmantojot dzīvo ēsmu, kas palīdzēs iesācējiem makšķerniekiem gūt derīgus padomus. Šīs publikācijas varoņiem, par kuriem es vēl stāstīšu, kļūt par īstiem balansēšanas meistariem palīdzēja uzkrātās zināšanas līdaku ķeršanā, izmantojot dzīvo ēsmu.

Jā, bija zelta laiki, kad līdakas bija visos ezeros, bet ar makšķerēšanu aizrāvās nedaudzi. Ar atļautajām piecām ziemas ūdām, kuras mūsu pusē dēvē par motirkām, pilnīgi pietika, lai atgrieztos mājās ar brangu lomu. Tagad, vērojot masīvās ziemas ūdas ar karodziņiem, es tikai pasmaidu. Nav nekā labāka un ērtāka par Latgales makšķerrīku ar dzīvo ēsmu: desmit centimetru garais divdzīslu kabeļa gabals ar uztītu kaprona auklu (līdz 10 - 12 m) plus īpašas konstrukcijas pavadiņa. Pašdarinātie drāts āķīši, kas atgādina saspiestu W burtu bez atskabargām. Visa gudrība ir tāda, ka pavadiņa tiek ievadīta dzīvās ēsmas (zivtiņas) mutē, bet izvadīta anālajā atverē, nemaz nesavainojot raudu, kas rotaļājas uz āķa visu ziemas dienu. Ķerot ēsmu, līdaka nejūt ne vismazākās lamatas, kamēr iztin visu auklu. Līdz ar to makšķerniekam vairs nav grūti izvilkt plēsoņu uz ledus ar dziļi norīto dzīvo ēsmu.

Pirmais ledus vienmēr tika uzskatīts par vislabāko līdaku copes laiku. Vardes, kas lielā vairumā ziemo ezeros krasta tuvumā, rudeņos meldru saaudzēs pievilina ļoti daudz līdaku: no sīkām līdz ļoti lielām, par ko mēs pārliecinājāmies, uzšķēržot rijīgo plēsoņu kuņģus. Lieliski atceros, kā pirms gadiem trīsdesmit katrs līdaku ķērājs ziemas sākumā varēja lepoties ar 4 - 6 kg smagu līdaku, kas noķerta ar dzīvo ēsmu. Diezgan bieži ar ūdām noķertās puskilogramu smagās līdaciņas tūdaļ aprija tik lielas “māmiņas”, ka pat ļoti stipra aukla neizturēja. Tā senā pieredze tagad palīdz tiem, kuri pievērsušies balansieriem. Galvenais ir zināt, kur meklēt līdakas.

Vizuļa virtuozi

Māmuļa daba sen novirzījusies no mūžsenā ritma. Ja pirms gada mēs ar nepacietību gaidījām pirmo ledu, kas parādījās pašās janvāra beigās, tad pēdējo ziemas sezonu Krāslavas bļitkotāji atklāja vēl novembra otrajā pusē. Tikai dažos seklūdens ezeros krasta josla pārklājās ar ledu, taču ar to pietika, lai asaru un līdaku ķērāji baudītu īstu prieku. Pilsētā paklīda runas, ka daži laimīgie rītausmas stundās izvilkuši noteiktās piecas līdakas! Tika nosaukti man labi pazīstami cilvēki, tikai starp mums, copmaņiem, konspirācija ir svarīgāka par draudzību. Ievērojot stingro likumu, es nesāku uzprasīties pāriniekos, bet vienkārši izskaitļoju ezeru, kur varu satikt potenciālos veiksminiekus, kuriem bija lemts nokļūt manas fotokameras “Nikon” kadrā. Labi zinu, ka kautrība nav raksturīga copmaņiem.

Mans senais paziņa Mečislavs Moisejs, ieraudzījis mani ar fotoaparātu, tikai iesaucās: “Bet kā tu mani atradi?” Pie tumsā izcirstajiem āliņģiem meldros spirinājās divas līdakas — katra svēra vairāk nekā kilogramu. Taču copmanis neslēpdams sacīja, ka bijusi arī noraušanās, bet trīs “kriminālās” siļķes, kuras nebija sasniegušas pusmetra garumu, viņš ielaidis atpakaļ ezerā. Vērojot labāko Krāslavas līdaku ķērāju, es bez grūtībām pazinu pieredzējušā ūdu meistara rokrakstu. Vēl tumsā Mečislavs nevis izcirta ar lauzni, bet klusi izurba ar ledus urbi āliņģus, lai neradītu troksni. To viņš izurba apmēram trīsdesmit meldrāja “logos”, bet līdz ar ausmiņu sāka apzvejošanu. Vidēja izmēra horizontālais vizulis kat-rā āliņģī atradās ne ilgāk par trim četrām minūtēm. Ja atskanēja graboņa vai noraušanās, pieredzējušais makšķernieks iezīmēja uz sniega “dzīvos” āliņģus, lai pēc kāda laika atgrieztos pie tiem. Panākumu galvenais pamats ir precīzi noteikt apzvejošanas zonu, kur arī palīdzēja ilggadējā pieredze līdaku ķeršanā ar dzīvo ēsmu. Ne mazāk svarīgs ir arī laika faktors: apmākušajās dienās gandrīz vienmēr var cerēt uz līdaku košanos, bet skaidrā laikā var palīdzēt tikai plēsoņu jūtama rosība rīta un vakara stundās. Pa dienu droši var pārslēgties uz asaru vai raudu makšķerēšanu, bet ziemas plauži neiepriecina copmaņus nu jau gadus četrus. Starp citu,novembrī un decembrī Mečislavs noķēra 50 trofejas eksemplārus.

Līdaku makšķerēšanai nav vajadzīgi smalki rīki. Makšķeres kātam jābūt cietam un ļoti izturīgam: pilnīgi iespējama tikšanās ar trīs kilogramus smagu zaļsvārci. Cīņa laika ziņā ir ļoti ierobežota: nedaudz nokavēsi, un līdaka iepeldēs ūdensaugu saaudzēs. Tad nelīdzēs pat visizturīgākais rīks. Vieni dod priekšroku makšķerauklai ar 0,5 - 0,6 mm šķērsgriezumu, taču vairākums — smalkākam, bet izturīgam pinumam. Pēc zivs uzķeršanās makšķernieka labā roka izdara spēcīgu rāvienu, bet kreisā, noteikti cimdā, ķer auklu un nekavējoties velk uz priekšu, kamēr plēsoņa nav attapusies. Bez labas pavadiņas cerēt uz dižu līdaku copi ir veltīgi. Tajā dienā, par kuru es runāju, cits pieredzējušais līdaku ķērājs, Sergejs Kritenko, šķīrās no diviem balansieriem paša kļūdas dēļ: viņa pašdarinātas ģitāras stīgu pavadiņas izrādījās par īsām. Tāpēc viņš pamācoši ieteica izmantot pavadiņas, kas nav īsākas par 15 cm.

Kas sakāms par horizontālajiem vizuļiem, tad Krāslavas līdaku ķērāji dod priekšroku mākslīgām ēsmām, kuru garums ir no pieciem līdz septiņiem centimetriem, obligāti ar metāla astīti: plastmasa sadrūp līdakas rīklē. Labākā krāsa — dzeltenzaļa, otrajā vietā — zilgana. Bļitkošanas taktika ir vienkārša: vizuļi tiek raustīti par 20 - 30 centimetriem, tad seko gara pauze — līdz pusminūtei, tad galvenokārt arī notiek uzbru-kums. Uz visu līdaku ķērāju makšķerēm es redzēju rupjus atsperu vai gumijas sardziņus. Vislabākās copes vietas — meldrāja “logos” pusotra vai divu metru dziļumā. Vietās, kur ūdens ir dzidrs, vēl rudenī līdakas izķēruši spiningotāji un zvejnieki ar tīkliem. Tādējādi par dabisko glābiņu līdakām kļuva piekrastes ūdensaugu saaudzes, ko arī izmanto zem-ledus makšķernieki. Ūdensbaseinos ar smilšainu dibenu līdaku cope ir mazāk produktīva nekā kūdrainos un dūņainos ezeros. Meldru un ūdensrožu saaudzes ir precīzi ezera līdaku atrašanās vietu orientieri.

Trīsdesmitajā decembrī uz ezera ledus (neteikšu uz kura) es vēroju Sergeja Kritenko prasmīgo rīcību, kurš visu gadu eksperimentē ar līdakām ne tikai uz ezeriem. Atklātā ūdens sezonas nogalē viņš uzstādīja personīgo rekordu, noķerot Daugavā 15,2 kilogramu smagu “krokodilu”. Kurš vairāk? Arī ziemā taču gadījās noķert upes un ezera monstrus, izmantojot dzīvo ēsmu. Zvaniet man pa tālr. 26065838.
ATTĒLOS: Sergeja Kritenko 1,5 kg smagā trofeja; visprasmīgākais līdaku ķērājs Mečislavs Moisejs; alkatība pazudināja plēsoņu; bļitkotāja sapnis; M. Moiseja iemīļotākais horizontālais vizulis; S. Kritenko pašdarinātais un firmas vizulis.

Aleksejs GONČAROVS, Krāslava