Māja laukos — cik tas ir labi!

Ar Tatjanu es iepazinos nobeiguma projekta pasākumā saskaņā ar 100 stundu programmu “Es daru — tātad es esmu”, kur piecu bērnu māmiņa apguva latviešu valodu, komunicēšanās kultūru un apguva iemaņas darbā ar datoru. Viņas dzīvesbiedrs Aleksejs, saprazdams sievas vēlēšanos, sagatavoja viņai Jaungada dāvanu — jaunu portatīvo datoru. Par labāku dāvanu Tatjana pat nesapņoja, jau tagad sāk veidot savu dzejoļu bāzi, kurus raksta jau kopš skolas sola. Ne visas burtnīcas ir saglabājušās, taču manuskripti, kā zināms, nedeg, šis tas palicis atmiņā. Tatjana ļāva man ar vienu aci ielūkoties viņas pierakstītajās atklāsmēs.

Dzejoļu rakstīšana ir personīgā lieta, bet ģimenes rūpes — kopīgas. Bērnu dēļ dzīvesbiedri Mitrohini arī nolēma pārcelties uz laukiem, kur šajos grūtajos laikos ir vieglāk iztikt. Lai gan Aleksejs ir pilsētnieks, ne mazums gadu nodzīvojis Līvānos, taču viņa bērnība aizritēja laukos, par ko viņam palikuši neaizmirstami iespaidi. Viņa vecākiem bija seši dēli, tāpēc daudzbērnu ģimenes viņš uzskata par dzīves normu. Vēl viņš ir pārliecināts par to, ka audzināt bērnus laukos ir vieglāk un drošāk.

Kad dzīvesbiedri Mitrohini galīgi izšķīrās par lauku variantu, piemērotas vietas meklēšanas process turpinājās visai ilgi. Tikai, iespējams, desmitajā reizē viņu pārsteigtajam skatienam pavērās sapņu ciemats. Klusā Dārza ieliņa, kas slīgst koku zaļumā, pāri ceļam — lauku skola, pa logu redzams gleznains ezeriņš. Turklāt nepazīstamajos Robežniekos lauku laimes meklētāji jau pirmajā dienā ieraudzīja... strausus. Gluži kā brīnišķīgā sapnī un, neatliekot uz vēlāku laiku, uzreiz vienojās ar ķieģeļu mājas pārdevējiem. Tas notika aizpagājušā gada augusta beigās, bet 11. septembrī Mitrohinu skolēni jau sāka apmeklēt lauku skolu. Drīz vien noskaidrojās, ka jaunajiem iemītniekiem laimējās arī ar kaimiņiem. Ar laiku vecāki izjuta vietējās varas gādību: bērni no kuplās ģimenes saņem pusdienas skolā ar atvieglotiem noteikumiem, lai gan paši to nav lūguši. Tatjana nevar beigt priecāties par to, ka dēli un meitas allaž ir pieskatītas, Daugavpilī mātes sirds nebija mierīga: pilsēta ir pārsteigumu pilna, bet laukos viss ir citādāk. Tiesa, gandrīz nav iespējams atrast labi atalgotu darbu. Taču arī ar šo jautājumu viss ir normāli: Aleksejs saglabāja savu operatora dezinficētāja darbu Daugavpils reģionālajā slimnīcā, kur viņu pilnībā apmierina maiņu grafiks un nemaz nebiedē transporta izdevumi. Brīvajā laikā vecāki piepelnās laukos, kur gandrīz vienmēr tiek pieprasītas darba rokas. Aug bērni, palielinās ģimenes budžeta slodze, turklāt plosās inflācija, bet dzīvesbiedriem ir tik daudz neatliekamu rūpju...

Tatjanu un Alekseju dzīve saveda kopā ne jau nejauši: abi ir aizrautīgi un emocionāli cilvēki. Manam vārdabrālim galvenais vaļasprieks ir kolekcionēšana. Mājas filmotēkā ir vairāk nekā 200 DVD-disku! Aleksejs glabā žurnālus “Patron” par pieciem gadiem, taču tagad to vairs neabonē un pilnībā pievērsies jaunajam izdevumam “Dari pats”. Žurnāls, kas domāts praktiskiem cilvēkiem, palīdz ģimenes tēvam paša spēkiem rekonstruēt māju. Viņa pasākumos jau precīzi jūtams gan racionālisms, gan meistara rokraksts. Darbojoties pēc principa “Septiņas reizes nomēri...”, Mitrohins bez palīgiem nomainīja vecos logu rāmjus pret plastikāta, bet bijušo lopbarības virtuvi pagalmā pārbūvēja par vannas istabu. Tagad kārta ūdensvadam un, iespējams, mājas otrā stāva uzbūvēšanai.

Uzmanīgi klausoties Alekseju, es nemaz nešaubījos, ka ar laiku būs tieši tā, kā to iecerēja saimnieks. Skaidri zinu, ka dzīvesbiedri Mitrohini paliks Robežniekos uz visiem laikiem! Tatjana man teica, ka dzīvot jaunajā vietā ir ļoti interesanti. Viņa kā jau māte aktīvi piedalās skolas darbos un viņas spējas vienmēr tiek pieprasītas. Viņa jau izmēģināja sevi laikraksta “Ezerzeme” ārštata korespondentes lomā un veiksmīgi. Kādreiz viņa apmeklēja mīksto rotaļlietu darināšanas pulciņu, un pēkšņi šīs iemaņas noderēja. Septiņgadīgais Savelijs ar lepnumu parādīja man lielu lelli, kuru darinājusi māmiņa. Katrā svētku reizē galdu rotā Tatjanas ceptās smalkmaizītes.

Žēl, ka mūsu saruna iznāca īsa: kuplā ģimene steidzās uz eglīti tautas namā, kur bērnus gaidīja pārsteigumi ne tikai no Ziemassvētku vecīša. Robežnieku pagasts ļoti daudz dara, lai katrai ģimenei klātos labi. Mitrohini atcerējās, ka pirms gada konkursā, gatavojoties Jaungadam, viņu māja tika atzīmēta nominācijā “Jaunie iemītnieki”.
Beidzot šo publikāciju, man atliek tikai secināt, ka bijušie pilsētnieki ar jaunās vietas izvēli nav kļūdījušies. Dzīvot skaistā vidē un starp sirsnīgiem cilvēkiem ir liels labums.

Aleksejs GONČAROVS